MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Brauciens mums ļoti patika. Tā bija īsta atpūta pēc nogurdinošās slaveno vietu apskates.

Nekā liela mēs necerējām no slavenās atbalss, par kuru gidam neapnika runāt. Sākām pierast pie tā, ka izslavētajos brīnumos galu galā nekā brīnumaina nebija. Tādēļ vēlāk bijām jo patīkamāk pārsteigti, ka gidam nebija izdevies pietiekami izcildināt šo atbalsi.

Piebraucām pie pussagruvušās baložu būdas, kas lepni tika dēvēta par Palaco Simoneti — masīvas tēstu akmeņu celtnes, kur mita noskrandušu itāliešu ģimene. Glīta meitene aizveda mūs pie loga otrajā stāvā, no kurienes varēja pārredzēt no trim pusēm ēku ieskautu pagalmu. Meitene izbāza galvu pa logu un iesaucās. Atbalss atsaucās tik daudz reižu, ka mēs nemaz nepaguvām saskaitīt. Tad viņa paņēma ruporu un iekliedza tajā ašu, skaļu:

— Ha!— Un atbalss atbildēja:

«Ha- ha!—ha!— ha! ha! ha! h-a-a-a-a!», līdz beidzot tai

uznāca trakāka visjautrāko smieklu lēkme, kādu vien varēja iedomā­ties. Smiekli bija tik jautri, tik ilgi un tik sirsnīgi, ka mēs gribot negribot sākām smieties līdzi. Nebija iespējams atturēties.

Tad meitene paņēma bisi un izšāva. Gatavojāmies saskaitīt atsevišķo šāviņu atbalsi ložmetēja tarkšķī. Mēs gan nespējām pietiekami ātri noskaitīt: viens, divi, trīs, bet paguvām piezīmju grāmatiņās ar zīmuli «iestenografēt» rezultātu. Es tomēr netiku līdzi, kaut gan darīju, ko spēju.

Biju ticis līdz piecdesmit diviem precīziem atkārtojumiem, bet tad atbalss aizsteidzās man priekšā. Dakteris iezīmēja sešdesmit četrus punktiņus, pēc tam atbalss arī viņam kļuva pārāk strauja. Vēlāk, kad vairs neizdalījās atsevišķu sprakšķu atbalsis, ko varētu atzīmēt, atbalso­jumi saplūda vienā gari stieptā tarkšķī, kas līdzinājās troksnim, ko rada naktssarga klabekļi. Nav izslēgts, ka šī ir visievērojamākā atbalss pasaulē.

Dakteris pajokodams piedraudēja meiteni noskūpstīt un mazliet apmulsa, kad viņa atbildēja, ka esot ar mieru — par vienu franku. Elementārais galantums prasīja, lai viņš savus draudus izpilda, tā nu viņš samaksāja franku un noskūpstīja meiteni. Viņa bija filozofē, jo sacīja — franks allaž lieti noderot un nieka skūpsta viņai neesot žēl — krājumā paliekot vēl miljons. Tad nu mūsu biedrs, aizvien izdarīgs biznesmenis, pieteicās mēneša laikā atpirkt visu krājumu, taču no šī finansiālā darījuma nekas neiznāca.

No Milānas aizbraucām vilcienā. Sešas septiņas jūdzes mums aiz muguras katedrāle; priekšā — diži, sasapņojušies kalni ar sniegotām virsotnēm — tie bija tālākās ainavas galvenie akcenti. Tuvāko ainavu veidoja tīrumi un zemnieku mājas aiz vagona logiem un vīrietis ar drausmīgu pundura galvu, un ūsaina sieva vagonā. Tie abi nebija gadatirgus balagāna aktieri. Diemžēl kroplība un bārdainas sievietes Itālijā ir pārāk bieži sastopama parādība, lai izraisītu interesi.

Izbraucām caari mežonīgu, gleznainu kalnu virknei — tie bija krauji, mežiem apauguši, smailām virsotnēm, ar robainām šķautnēm šur un tur, ar būdām un piļu drupām gandrīz zem pašiem nemierīga­jiem mākoņiem. Pusdienas ēdām interesantajā Komo vecpilsētiņā pie paša ezera, pēc tam sēdāmies nelielā tvaikonī un devāmies pēcpusdie­nas ekskursijā uz Beladžo.

Kad izkāpām krastā, policistu grupa (tiem bija galvā tādas trīsstūre- nes un tik lepni formas tērpi, ka pret tiem nobālēja pat visskaistākais Savienoto Valstu karavīra ietērps) sadzina mūs mazā akmens cellē un tur ieslēdza. Mums biedros bija visi kuģīša pasažieri, bet mēs gluži labi būtu varējuši iztikt bez viņiem, jo būdā nebija ne gaismas, ne logu, ne ventilācijas. Bija smacīgi un karsti Stāvējām cieši saspiesti cits pie cita. Tā bija Kalkutas «melnā bedre»* miniatūrā. Pēkšņi mums ap kājām sāka tīties dūmi, kas smirdēja pēc visa, kas vien zemes virsū var trūdēt, pēc visiem puvekļiem, kādus vien var iedomāties.

Tur mūs noturēja piecas minūtes, un, kad beidzot tikām laukā, grūti bija pateikt, kurš no mums odās visnelabāk.

Šie nožēlojamie diedelnieki to dēvēja par «svēpēšanu», un tas vēl bija gaužām maigs vārds šai procedūrai. Viņi mūs apsvēpēja, lai neievazājam holeru, lai gan nebijām ieradušies no inficētas vietas. Holera mums visu laiku palika tālu aiz muguras. Taču viņi glābās no epidēmijas kā mācēdami, un svēpēšana bija lētāka nekā ziepes. Viņiem vajadzēja vai nu pašiem mazgāties, vai citus apsvēpēt. Daži zemāko šķiru ļautiņi šeit drīzāk būtu ar mieru mirt nekā mazgāties, bet no ārzemnieku apsvēpēšanas viņiem nekāds ļaunums necēlās. Pašiem viņiem svēpēšana nav nepieciešama. Viņu dzīves veids padara to nevajadzīgu. Profilaksi viņi nēsā pastāvīgi līdzi; augu dienu viņi svīst un apsvēpst. Man liekas, ka esmu pazemīgs un dieva likumiem paklausīgs kristietis. Cenšos darīt visu, kā nākas. Zinu, ka mans pienākums ir «aizlūgt par tiem, kas dara man ļaunu»; un tālabad, lai cik grūti man tas nākas, es tomēr centīšos lūgt dievu par šiem makaronu rijējiem, leijerkastniekiem, svēpētājiem.

Mūsu viesnīca atrodas pašā ezera krastā — vismaz tās dārzs, un mēs mijkrēslī smēķēdami pastaigājamies starp košumkrūmiem; nolūkoja­mies pāri ezeram uz Šveici un Alpiem un nejūtam ne mazāko vēlē­šanos apskatīt to visu tuvāk; nokāpjam pa pakāpieniem līdz ezeram un izpeldamies; noīrējam glītu, mazu buru laivu un vizināmies pa ezeru, kur atspulgo zvaigžņu mirdza, atlaižamies guļus uz soliem un klausā­mies tālos smieklos un dziesmās, flautas un ģitāras skaņās, kas pāri ezeram atlīgo no ekskursantu gondolām; vakaru noslēdzam ar izmisīgu biljarda partiju uz viena no tiem pašiem vecajiem, sagrabējušajiem biljarda galdiem. Pēc tam savā lielajā guļamistabā ieturam naktsmaltīti; tad vēl pēdējais cigārs verandā ar skatu uz ezeru, dārziem un kalniem. Pēc tam — gultā, ar apdullušu galvu, kur neprātīgā panorāmā groteski jukujukumis jaucas Francijas un Itālijas ainavas, kuģis, okeāns, mājas. Tad cita pēc citas garām aizpeld pazīstamas sejas un pilsētas, aizdun augsti viļņi, un mēs iegrimstam dziļā aizmirstībā un mierā.

Vēlāk mūs moka murgi.

No rīta brokastis, tad ezers.

Vakar man tas nepatika. Man šķita, ka Taho* ezers ir daudz jaukāks. Jāatzīstas tomēr, ka mans spriedums bija, kaut arī ne stipri, tomēr nedaudz maldīgs. Agrāk man vienmēr likās, ka Komo ir milzīga ūdensbļoda, tāds kā Taho, ko no visām pusēm ieslēdz augsti kalni. Tiesa, augstu kalnu žogs tam visapkārt ir, bet pats ezers nav milzu bļoda. Tas ir līkločains kā strauts un tikai ceturtdaļu vai trešdaļu no Misisipi platuma. Nevienā ezera malā nav lēzena krasta — ir vienīgi nebeidzamas kalnu virtenes, kas stāvus iznirst no ūdens un paceļas dažādā augstumā starp tūkstoš un divtūkstoš pēdām. Kraujie krasti apauguši ar kuplu zaļumu, un ik pa gabaliņam krāšņajā lapotnē pamirdz baltas mājas; tās uztupinātas pat uz gleznainām radzēm tūkstoš pēdu virs mūsu galvām.

Tālāk gar ezera krastu jūdzēm skaistas, dārzu un birztalu iekļautas vasarnīcas, gandrīz vai ūdenī, reizēm iebūvētas pašas dabas veidotās nišās uz mežvīniem apaugušām nokarēm; vienīgais satiksmes līdzeklis uz turieni ir laivas. No dažām villām līdz pašam ūdenim ved platas kāpnes ar masīvām mūra balustrādēm, statujām, pasakaini skaisti izrotātas ar mežvīnu un košām puķēm — ne dots, ne ņemts, īsts teātra priekškars, trūkst vienīgi, lai pa kāpnēm lejup pie greznas gondolas kāptu dāmas ar slaidiem vidukļiem un augstpapēžu kurpēs un kavalieri šaurās zīda biksēs, ar spalvu pie cepures.