MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Mūzika skanēja visur — kori, stīgu orķestri, pūtēju orķestri, flau­tas — itin viss. Mani tā bija ielenkusi, no visām pusēm ieslēgusi mūzika, krāšņums un skaistums, tā pārņēmusi kopīgās ainas gaisotne, ka ari pats uzņēmu dziesmiņu. Taču, kad pamanīju, ka pārējās gondolas atvirzās nostāk un mans gondoljers taisās mesties pār bortu, es apklusu.

Svētki bija lieliski. Tie turpinājās līdz rīta gaismai, un es nekad nebiju juties tik brīnišķīgi kā visu šo nakti.

Cik jocīga veca pilsēta gan ir šī Adrijas jūras karaliene! Šauras ieliņas, milzīgas, drūmas gadsimtu miklumā nomelnējušas un daļēji ūdenī iegrimušas marmora pilis; neviena sauszemes plankumiņa; kurp acs vēršas,— nevienas ietves, kas būtu šā vārda vērts; tiklīdz iedomāja­ties apmeklēt baznīcu, teātri vai restorānu, jāizsauc gondola. īsta paradīze kropļiem, jo kājas cilvēkam šeit patiesi nav vajazīgas.

Pirmajās dienās es neviļus jutos kā palu pārpludinātā Arkanzasas mazpilsētā, jo arī šeit stāvošais ūdens paceļas līdz pašām namdurvīm, laivas cita pie citas piesietas tieši zem logiem vai šaudās uz priekšu un atpakaļ pa šķērskanāliem un sānkanāliem, un es neparko nespēju atbrīvoties no iespaida, ka tie ir pavasara pali, ka pēc pāris nedēļām ūdens nokritīsies un atstās dubļainas palu pēdas uz mājām, bet ielas mirks dūksnainos dubļos un būs piemētātas ar dažādu drazu.

Gaišā dienā Venēcija nav diezcik pievilcīga, bet naktī žēlsirdīgajā mēnessgaismā mitruma notraipītās pilis no jauna uzzied baltas, apdru- pušās skulptūras paslēpjas ēnā, un senā pilsēta atkal ietērpjas karalis­kajā diženumā, kāds tai piemita pirms piecsimt gadiem. Tad nav grūti iztēlē ieraudzīt klusajos kanālos staltus kavalierus ar lepnu spalvu rotātās cepurēs un daiļas dāmas, kaftānos un smailpurnu kurpēs tērpušos šeilokus, kuri Venēcijas tirgoņiem aizdeva naudu, par ķīlu pieprasot bagātās galeras, Otello un Dezdemonu, Jago un Rodrigo, cēlās flotiles un uzvarām vainagotus leģionārus, kas atgriežas no kara. Nodevīgajā saules gaismā mēs Venēciju redzam sabrukušu, nabadzībā pagrimušu, bez tirdznieciskās rosmes — aizmirstu un nenozīmīgu. Taču mēnesnīcā tās diženības četrpadsmit gadsimti no jauna uzvēdī slavu, un tā atkal ir lepnākā valsts pasaulē.

Stāv jūras klaidā brinumpilsēta, kur paisums paceļ ielas, šķērsielas un atplūds atsedz marmorpilis tā, ka jūras zāles redz, kas aug uz tām. Nevienas pēdu mītas lakas nav, kas ved pils vārtos! Ceļš pār ūdeņiem, bet neredzams: mēs, atstājuši zemi, drīz kā kuģinieki stūrējām, ikbrīd no vienas ielas otrā veroties, kā sapnī slīdot, garām kupoliem kā mošejām, un cildiem portikiem, un pieminekļiem staltiem debess zilgmē; gar greznu namu rindām, kuru vaigs vēl seno slavu staro, lai gan laiks ir dažai pilij pieskāries, tak šķiet, ka tāpēc vien, lai vēl i tagad viedam, cik dižens bijis celtnieks mākslinieks.*

Ko vispirmām kārtām apskatīt Venēcijā? Protams, Nopūtu tiltu un katedrāli, tad plašo Sv. Marka laukumu, Bronzas zirgus un slaveno Sv. Marka lauvu.

Mēs gribējām iet uz Nopūtu tiltu, bet nokļuvām vispirms Dodžu pilī, ēkā, kurai, gluži dabiski, pieder ievērojama vieta Venēcijas poēzijā un teiksmās. Senās republikas Senāta zālē mums nogura acis, skatot akriem Tintoreto un Paolo Veronezes vēsturiskās gleznas, taču tajās mūs nekas sevišķi neaizkustināja, izņemot vienu lietu, kas stipri satrauc visus ārzemniekus, proti, melns četrstūris portretu galerijas vidū. Visapkārt lielajai zālei pie sienām garā rindā izvietotas Venēcijas dodžu ģīmetnes (godājami sirmgalvji garām, baltām bārdām, jo no trīssimt senatoriem, kas kandidēja uz augsto amatu, par dodžu parasti ievēlēja visvecāko) un zem katra portreta cildinošs paraksts, līdz nonākam pie tās vietas, kur vajadzētu atrasties Marino Faļjeri* ģīmetnei, bet šī vieta ir tukša un melna, izņemot īso piezīmi, ka nodevējs par savu noziegumu sodīts ar nāvi. Man šķiet gaužām nežēlīgi turēt pie sienas šo apkaunojošo uzrakstu, kad tas nabags guļ kapā jau piecsimt gadu.

Gigantu kāpņu augšējā laukumiņā, kur nocirta galvu nodevējam Marino Faļjeri un kur senajos laikos kronēja dodžus, mums parādīja akmens sienā divas šauras spraugas, divas šķietami nevainīgas, nenozī­mīgas spraugas, kam nezinātājs nemūžam nepievērstu uzmanību, taču tās bija drausmīgās Lauvu rīkles! Galvu vairs nebija (tās nocirta franči, kad bija okupējuši Venēciju)*, bet šīs bija rīkles, pa kurām daudzkārt nakts melnumā, ienaidnieka rokas sūtīta, slepeni lejup noslīdēja anonīma apsūdzība, kuras dēļ dažam labam nevainīgam cilvēkam pēc tam vajadzēja pāriet pār Nopūtu tiltu un kāpt lejā kazemātā, kurā ieejot nevienam vairs nebija cerības jel kad vēl ieraudzīt saules gaismu. Tas notika tajās senajās dienās, kad Venēcijā valdīja tikai patricieši — vienkāršajai tautai vēlēšanās balsstiesību nebija un nebija arī nekādu citu tiesību. Pilsētā bija pusotra tūkstoša patriciešu; no tiem izvēlēja trīssimt senatorus; no senatoriem izvēlēja dodžu un Desmitu padomi, bet Desmitu padome aizklātā balsošanā izvēlēja Triju padomi. Tie visi bija valdības spiegi, un arī katrs spiegs tika savukārt izspiegots. Cilvēki Venēcijā sarunājās klusu, neviens neuzticējās kaimiņam, dažkārt pat brālim. Neviena dzīva dvēsele nezināja Triju padomes sastāvu — to nezināja pat senāts, to nezināja pat dodžs; baismā tribunāla locekļi satikās naktī, slepenā telpā, maskās, un no galvas līdz kājām ģērbušies sarkanos, garos tērpos un nepazina cits citu, ja nu vienīgi pēc balss. Viņu uzdevums bija piespriest sodu par smagiem politiskiem noziegu­miem, un viņu spriedums nebija pārsūdzams. Pietika ar vienu galvas mājienu bendem. Nāvei nolemto aizveda uz īpašu zāli, bet no turienes pa gaiteni līdz aizsegtajam Nopūtu tiltam, pāri tam uz kazemātu un nāvi. Šā gājiena laikā viņu dabūja redzēt vienīgi viņa pavadonis. Ja tajos laikos kādam bija ienaidnieks, tad visgudrāk bija iemest Lauvas mutē Triju padomei adresētu zīmīti ar šādu saturu: «Šim cilvēkam prātā sazvērestība pret valdību.» Ja arī drausmīgais triumvirāts neatrada apsūdzībai nekādus pierādījumus, tad deviņos no desmit gadījumiem apsūdzēto tomēr notiesāja, pamatojoties uz to, ka viņš ir īpaši bīstams nelietis, ja sazvērestība tik viltīgi izdomāta, ka to nav iespējams atklāt. Nebija gaidāms, ka tajos nežēlīgajos laikos maskēti tiesneši un maskēti bendes, kuru rokās bija neierobežota vara un kuru spriedums nebija pārsūdzams, būtu ar mieru apžēlot cilvēkus, ko turēja aizdomās, kaut arī nespēja pierādīt viņu vainu.

Izgājām cauri Desmitu padomes zālei un iegājām ellei līdzīgajā Triju padomes alā.

Tur vēl joprojām atradās galds, pie kura viņi bija sēdējuši, saglabājušās ari plātnes, uz kurām bija stāvējuši maskās tērptie inkvizitori un bendes — sastinguši, klusējot, līdz saņēma asiņaino pavēli, un, ne vārda nebilduši, kā daždien nepielūdzamas mašīnas, kas viņi īstenībā arī bija, ņēmās to izpildīt. Freskas uz sienām bija šai vietai ārkārtīgi piemērotas. Visos pārējos pils salonos, gaiteņos un lielajās parādes zālēs sienas un griesti bija spoži zeltīti un bagātīgi rotāti ar skaistiem reljefiem un galantām gleznām, kas atainoja Venēcijas uzvaras, venēciešu sūtņus citzemju galmos, tur ienācēju svētsvinīgi sveica Svētās Jaunavas un Pestītāja attēli, dažādi svētie gleznās sludināja mieru zemes virsū, bet šeit drausmīgā pretmetā bija vienīgi gleznas, kurā- atainota nāve un neizsakāmas ciešanas: kas vēl bija dzīvs, tapa nežēlīgi spīdzināts, kas pagalam, tas gulēja, asinīm noplūdis, sakropļots, ar nāves mokās pārvērstu seju!