MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šajā sakarā atļaujiet piezīmēt, ka Itālijā ir amerikāņi, kas trijos mēnešos paguvuši aizmirst mātes valodu — tā viņiem pazudusi Fran­cijā. Viņi pat nespēj vairs angliski ierakstīt savu adresi viesnīcas anketā. Par skaidru pierādījumu piedāvāju lasītājam pašrocīgus izrakstus (vārds vārdā) no viesnīcas reģistrācijas žurnāla kādā Itālijas pilsētā:

Džordžs P. Mortons, et fils, d'Amerique' t .

Dž. Elsvorts Beikers, tout de suite de France, place de naissance Amerique, destination la Grand Bretagne 6 .

Man ļoti patīk šādas sugas ļaudis. Viena no mūsu kuģa pasažierēm stāsta par savu paziņu, kas astoņas nedēļas pavadījis Parīzē, tad atgriezies mājās un uzrunājis savu tuvāko un senāko draugu Herbertu par misteru «Er-bēru». Tūliņ gan atvainojies un piebildis: «Dieva vārds, tas ir gluži trāki, bet es tur nevāru nekā līdzēt — esmu tā pieradis sarunāties vienīgi franciski, mīļo Erbēr — sasodīts, atkal!— tā esmu pieradis pie franču izrunas, ka nevāru no tās atbrīvoties. Tici man, tas ir drausmīgi nepatīkami.» Šis amizantais idiots, kura uzvārds bija Gordons, ļāva, lai viņu uz ielas trīsreiz pasauc, pirms viņš uz saucienu pagriezās, tūkstoškārt atvainojās un paskaidroja, ka tā esot pieradis dzirdēt uzrunu «mesjē Gor-r-dong» ar ļoti uzsvērtu «r», ka paguvis aizmirst sava uzvārda sākotnējo skaņu! Pogcaurumā viņš nēsāja rozi un sveicināja pa franču modei, piešaujot divus pirkstus pie pieres virs iedegunes; parastā angliskā sarunā pieminot Parīzi, viņš sacīja «Perrī»; no krūšu kabatas viņam parasti rēgojās ārā ar ārzemju pastmarkām aplīmēts aploksnes gals; viņš bija uzaudzējis ūsas un smailbārdiņu un vēl citādi nopūlējās, lai tikai piepildītu savu ilgu sapni — panāktu, ka citi saskatītu viņā līdzību ar Luiju Napoleonu, un dziļā, ne ar ko neizskaidrojamā pateicībā slavēja Radītāju, ka iznācis tieši tāds, kāds ir, un laimīgs turpināja savu sīko dzīvīti tādā garā, it kā dižais Visuma Arhitekts būtu pašrocīgi viņu izveidojis.

Padomājiet par mūsu Vaitkombiem un Einsvortiem, par mūsu Viljamsiem, kas ārzemju viesnīcu reģistrācijas žurnālos sniedz par sevi datus kļūdainā franču valodā. Mājās mēs apsmejam angļus par to, ka viņi tik stūrgalvīgi turas pie savām nacionālajām parašām un dzīves­veida, bet no šejienes, no ārzemēm, mēs viņiem to piedodam. Nav patīkami vērot, ja amerikāņi svešā zemē lielās ar savu tautību, bet jo pretīgāk ir redzēt, ka viņi sevi padara par bezdzimuma radījumiem, kas nav ne cepti, ne vārīti, par nožēlojamiem franču hermafrodītiem!

Visā Venēcijā apmeklēto baznīcu, gleznu galeriju un tamlīdzīgu iestādījumu garajā sarakstā gribu izcelt vienu vienīgu — Santa Maria dei Frari baznīcu. Tā, cik man zināms, ir apmēram piecsimt gadu veca un uzcelta uz miljons divsimt tūkstoš pāļiem. Tajā zem lieliskiem pieminekļiem atdusas Kanova un glabājas Ticiāna sirds. Ticiāns nodzīvoja gandrīz līdz simt gadiem. Tajā laikā plosījās mēris, kas nogalēja piecdesmit tūkstoš dzīvību, un par lielo godu, kādā turēja dižo mākslinieku, liecina fakts, ka viņu vienīgo tajā šausmu un nāves brīdī valdība atļāva publiski apbedīt.

Šajā baznīcā uzstādīts piemineklis arī dodžam Foskari, kuru uz laiku laikiem slavenu padarīja lords Bairons, kas zināmu laiku dzīvoja Venēcijā.

Dodžam Džovanni Pezaro uzceltais piemineklis šajā pašā baznīcā uzskatāms par īstu kuriozitāti kapu pieminekļu celtniecībā. Tas ir astoņdesmit pēdu augsts un līdzinās fantastiskam pagānu templim. To balsta četri milzu auguma nūbieši — melni kā nakts, tērpti baltās marmora drānās. Melnās kājas ir basas, un cauri piedurkņu un bikšu šķēlumiem viežami no spīdīga melna marmora veidotie ķermeņi. Mākslinieks bijis tikpat asprātīgs, cik viņa darinātais kapa piemineklis absurds. Divi bronzas skeleti tur pergamenta ruļļus, bet divi lieli drakoni balsta sarkofāgu. Un pašā augšā visu šo ērmību vidū sēž nelaiķa dodžs.

Šai baznīcai piederīgajā konventā glabājas Venēcijas valsts arhīvi. Mēs tos nedabūjām redzēt, bet stāsta, ka tajos esot miljoniem dokumentu. «Tajos vismodrākā, vispiesardzīgākā, visaizdomīgākā val­dība, kāda jebkad pastāvējusi, kas visu rakstīja uz papīra, bet ne par ko nerunāja balsī, gadsimtos savākusi liecības par itin visu.» Arhīvi aizņem gandrīz trīssimt telpu. To vidū ir gandrīz divi tūkstoši ģimeņu, klosteru un konventu arhīvi. Tur glabājas Venēcijas tūkstoš gadu slepenā vēsture — sazvērestības, slepenās tiesas prāvas, politisko slep­kavību dokumenti, nolīgtiem spiegiem un maskētiem slepkavām dotie uzdevumi — gatava viela drausmu un noslēpumu romāniem.

Jā, man patiesi šķiet, ka Venēcijā esam redzējuši visu. Vecajās baznīcās redzējām tādu daudzumu dārgu un mākslinieciski vērtīgu kapavietu rotājumu, kādi mums ne sapņos nebūtu rādījušies. Esam stāvējuši šo seno svētnīcu bijības apdvestajā puskrēslā, no visām pusēm Venēcijas dižo nelaiķu apputējušo pieminekļu un statuju ielenkti, līdz mums sāka likties, ka slīdam arvien tālāk atpakaļ svinīgajā pagātnē un iejūkam šo senatnē dzīvojušo cilvēku vidū. Visu laiku atradāmies tādā kā pusnomoda sapnī. Citādi es šīs izjūtas neprotu nosaukt. Daļa mūsu būtnes joprojām palika deviņpadsmitajā gadsimtā, bet tā otra daļa šķita kaut kādā neizprotamā veidā kavējamies desmitā gadsimta rēgu vidū.

Esam skatījuši slavenas gleznas, līdz mūsu acis pagura, tajās veroties, un liedzās saskatīt kaut ko interesantu. Vai par to jābrīnās, kad Palmas Jaunākā gleznu vien Venēcijā ir tūkstoš divi simti, bet Tintoreto gleznu — pusotra tūkstoša; kad piedevām tādā pašā atbilstošā daudzumā ir Ticiāna un citu mākslinieku darbi? Esam redzējuši Ticiāna slaveno «Kainu un Ābelu», viņa «Dāvidu un Goliātu», viņa «Ābrama upuri». Esam redzējuši Tintoreto milzīgo gleznu, kas ir septiņdesmit četras pēdas gara, un es nezinu, cik vēl pēdu augsta, un mums tā likās patiesi apjomīga glezna. Esam redzējuši pietiekami daudz mocekļu un pietiekami daudz svēto, lai pasaule būtu pilnīgi iztīrīta no visa ļauna. Man varbūt nevajadzētu atzīties, bet, tā kā Amerikā cilvēkam nav iespējas kļūt par mākslas kritiķi, bet Eiropā, uzturoties tikai dažas nedēļas, nevarēju apgūt vajadzīgās zināšanas, man ir pilnas tiesības, kad nu esmu pienācīgi atvainojies, atklāt: kad biju redzējis vienu no šiem mocekļiem, man likās, ka esmu redzējis visus. Visi ir līdzīgi kā vienas ģimenes locekļi — vienādi raupji ir mūku tērpi un sandales, vienādas skūtās galvas, vienāda poza, turklāt visi pavērsuši acis pret debesīm, un visiem sejā ir tas, ko Einsvorti, Mortoni un Viljamsi et fils' dēvētu par «ekspresiju». Es neprotu šajos kvaziportretos saskatīt nekā tāda, kas mani aizkustinātu vai spētu dziļāk ieinteresēt. Ja dižais Ticiāns būtu bijis apveltīts ar paredzēšanas

' .. .un dels (fr.).

spēju, ja būtu aizbraucis uz Angliju un uzgleznojis Šekspīra ģīmetni, kaut vai bērnības bildi, gleznu, kurai mēs tagad varētu uzticēties, pasaule līdz pat pēdējam augumam būtu viņam piedevusi zudušo mocekli dzejnieka-gaišreģa labad. Esmu pārliecināts, ka nākamās audzes labprāt būtu atteikušās vēl no kāda mocekļa tādas Ticiāna gleznas labad, kas tapusi no viņa otas, kur, piemēram, būtu redzams, kā Kolumbs, važās sakalts, atgriežas pēc tam, kad atklājis jaunu pasauli. Vecmeistari tiešām ir uzgleznojuši art dažus notikumus no Venēcijas vēstures, un tos mums patīk vērot neapnikušiem, kaut ari aizsaulē aizgājušo dodžu priekšā stādīšanās Svētajai Jaunavai debesu sfērās, pēc mūsu domām, pārkāpj visas pieklājības robežas.