MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Lai ari mēs mākslas jautājumos esam pazemīgi un bez jebkādām pretenzijām, mūsu pētījumi gleznoto mūku un mocekļu jomā nav bijuši gluži velti. Mēs nežēlojām pūles, lai iegūtu zināšanas. Un pūliņi vainagojušies ar zināmiem panākumiem. Esam izpētījuši šo to tādu, kam mācīto vīru acīs maza nozīme, bet kas mums pašiem sagādā prieku, un mēs lepojamies ar saviem niecīgajiem sasniegumiem tāpat kā tie, kas zina daudz vairāk, un, tieši tāpat kā viņi, gribam par to runāt pilnā balsī. Kad redzam mūku, kam blakus lauva un rimtais skatiens pacelts uz debesīm, zinām, ka tas ir Sv. Marks. Ja redzam mūku ar grāmatu un spalvu rokā un rimtu, pret debesim pavērstu skatienu, zinām, ka tas ir Sv. Matejs. Ja ieraugām mūku sēžam uz klints un rimti raugāmies uz debesīm, bet viņam līdzās nolikts cilvēka galvaskauss, tad tas ir Sv. Hieronims, jo zinām, ka viņam nekad nav paticis apkrauties ar lieku bagāžu. Ja redzam kādu rimti skatāmies debesīs, pašam neapjaušot, ka visa miesa bultu caururbta, mēs zinām — tas ir Sv. Sebastjans. Kad redzam citus mūkus, kam nav īpašu pazīšanas zīmju, rimti veramies debesīs, mēs tūdaļ apvaicājamies, kas šie varētu būt. Darām to aiz pazemīgas vēlēšanās mācīties. Esam redzējuši trīspadsmit tūkstošus Sv. Hieronimu, divdesmit divus tūksto­šus Sv. Marku, sešpadsmit tūkstošus Sv. Mateju, sešdesmit tūkstošus Sv. Sebastjanu un četrus miljonus dažādu mūku bez sevišķām iezīmēm un iedrošināmies ticēt: kad būsim apskatījuši vēl vairāk gleznu un iemantojuši lielāku pieredzi, arī mēs sāksim par tām interesēties tikpat dziļi kā mūsu izglītotie tautieši no Amerique.

Man ir gaužām sāpīgi runāt šādā gandrīz vai nicinošā tonī par vecmeistariem un viņu mocekļiem, jo vairāki labi draugi — mani draugi no mūsu kuģa, kuri no sirds un dziļi prot tos novērtēt un ir pilnā mērā kompetenti atšķirt patiesi labas gleznas no mazāk labām, brīdinājuši mani manis paša labā atklāti neatzīties, ka es nespēju tās pietiekami dziļi izprast un novērtēt. Piekrītu, ka viss, ko esmu par gleznām rakstījis un varbūt vēl rakstīšu, viņus sāpinās, un man tā no sirds žēl. Es pat apsolījos savas nezinātāja izjūtas noklusēt. Bet — ak vai! Nekad neesmu spējis izpildīt solījumus. Nevainoju sevi par šo vājību, vaina laikam iemīt manā organismā. Iespējams, ka orgānam, kas man piešķir spēju apsolīt, atvēlēta tik plaša vieta, ka nav vairs atlicis, kur piemesties orgānam, kas liek solīto izpildīt. Bet es par to neskumstu. Man nepatīk sadrumstalotība. Lai labāk ir viena pamatīgi attīstīta spēja nekā divas viduvējas spējas. Es tiešām gribēju turēt doto vārdu, taču redzu, ka tas man nav pa spēkam. Nav iespējams ceļot pa Itāliju, nepieminot gleznas. Bet kā lai es protu tās skatīt ar cita cilvēka acīm?

Ja es tik kaisli nejūsmotu par gleznām, ko man ik mūža dieniņu acu priekšā izplāj visu vecmeistaru pavēlniece — Daba, es reizēm sāktu bažīties, ka vispār nespēju novērtēt skaistumu.

Pamazām man radusies pārliecība, ka tad, kad es ieraugu senu gleznu, kas patiesi ir skaista un pelna augstāko cildinājumu, mans prieks par to ir drošākais pierādījums tam, ka glezna nav skaista un nebūtu prātīgi to vispār pieminēt. Venēcijā man tā gadījies ļoti bieži. Katrā atsevišķā gadījumā gids bez žēlastības satrieca manu sajūsmu ar piezīmi:

— Tas nav nekas, tā ir tikai Renesanse.

Es nezināju, kādus kauna darbus Renesanse pastrādājusi, tādēļ aprobežojos ar atbildi:

— A! Nu jā — uz rāvienu nepamanīju.

Nevarēju taču atklāt savu nezināšanu izglītotam nēģerim, Dienvid- karolīnas verga atvasei. Taču šādi atgadījumi patrāpījās arvien biežāk, un pat mana pieticīgā pašapmierinātība vairs nespēja izturēt necie­šamo atkārtojumu: «Tas nav nekas — tā ir tikai Renesanse. Beidzot es sacīju:

— Kas tā Renesanse tāda ir? Kur cēlusies? Kas viņai atļāva piegānīt Venēcijas republiku ar saviem nožēlojamajiem smērējumiem?

Tad uzzinājām, ka Renesanse nemaz nav cilvēks; ka tas ir apzīmējums periodam, kad māksla atdzima, bet ne uz labo pusi. Gids pastāstīja, ka pēc Ticiāna un pārējiem dižajiem māksliniekiem, ar kuriem nupat bijām tik labi iepazinušies, cēlā, augstā māksla pagrima; vēlāk tā daļēji atdzima — uzradās vājāka kaluma mākslinieki, un šīs mazvērtīgās gleznas ir viņu rokudarbs. Tad es aizrautībā izmetu, ka «priecātos, ja cēlā, augstā māksla būtu panīkusi piecsimt gadu agrāk». Renesanses gleznas mani pilnīgi apmierina, kaut gan taisnības labad jāpiebilst, ka šī skola deva priekšroku dzīviem cilvēkiem, neveltījot pietiekamu uzmanību mocekļiem.

Nule pieminētais gids ir vienīgais no visiem mūsu gidiem, kas jel ko zina. Viņš dzimis Dienvidkarolīnā, kur abi viņa vecāki bija vergi. Tie ieradās Venēcijā, kad viņš vēl bija mazs. Viņš uzaudzis šeit. Viņš ir izglītots: lasa, raksta un tekoši runā angliski, itāliski, spāniski un franciski; viņš dievina mākslu un zina par to visu; arī Venēcijas vēsturi viņš zina no galvas un nekad neapgurst stāstīt par tās slavenajām dienām. Viņš, man šķiet, ģērbjas labāk par mums un ir izmeklēti pieklājīgs. Venēcijā pret nēģeriem izturas gluži tāpat kā pret baltajiem cilvēkiem, tādēļ šis puisis nejūt nekādas ilgas pēc savas dzimtās puses. Un tas ir absolūti pareizi.

Man vēlreiz noskuva bārdu. Šopēcpusdien sēdēju mūsu viesnīcas dzīvojamā istabā un rakstīju, cenzdamies visu uzmanību veltīt darbam un nelūkoties ārā uz kanālu. Visiem spēkiem turējos pretī klimata maidzinošajai ietekmei un pūlējos pārvarēt vēlēšanos mest visu pie malas un būt laimīgs. Puiši bija ataicinājuši frizieri. Viņi apvaicājās, vai es arī ļaušot, lai man noskuj bārdu. Atgādināju viņiem mocības, ko tiku izcietis Dženovā, Milānā un Komo, kā arī savu paziņojumu, ka uz Itālijas zemes jaunām ciešanām vairs neļaušos. Teicu:

— Ar jūsu atļauju — es neskūšos.

Turpināju rakstīt. Frizieris sāka ar dakteri. Dzirdēju viņu sakām:

— Den, tik labi neesmu skūts, kopš nokāpām no kuģa.

Un pēc brītiņa ierunājās atkal:

— Zini, Den, ja gadās tāds frizieris, tad var aizmigt, kamēr viņš darbojas.

Krēslā apsēdās Denš. Pēc brītiņa viņš ierunājās:

— Tīrais Ticiāns. īsts vecmeistars.

Rakstīju savu rakstāmo. Dens nerimās:

— Dakter — tā ir bauda. Kuģa frizieris salīdzinājumā ar šo ir gatavais nepraša.

Bārdas rugāji beidza mani vai nost. Frizieris vāca kopā savus rīkus. Kārdinājums bija pārāk liels. Es sacīju:

— Lūdzu, pagaidiet. Noskujiet mani arī!

Apsēdos krēslā un aizvēru acis. Frizieris saziepēja manu ģīmi, tad paņēma bārdasnazi un metās virsū tā, ka mani gandrīz sarāva krampji. Pielēcu kājās. Dens un dakteris slaucīja asiņainās sejas un smējās.

Es iesaucos, ka tā ir zemiska, nelietīga nodevība.

Viņi paskaidroja, ka šī skūšanās procedūra bijusi daudz briesmīgāka par visām iepriekšējām un viņi nespējuši izciest domu, ka tāda iespēja tiktu palaista zudībā, nenoklausoties arī manu spriedumu par tādu meistarstiķi.

Tā bija pēdīgā nelietība. Bet līdzams nekas vairs nebija. Dīrāšana bija iesākta, tātad bija arī jāpabeidz. Ar katru naža plēsienu man nolija asaru straume un izlauzās jauns lāstu plūdums. Frizieris sāka uztrauk­ties un sagraizīja mani bez žēlastības. Man šķita, abi puiši nebija tā uzjautrinājušies kopš brīža, kad pameta mājas.

Redzējām Kampanili un Bairona māju, un ģeogrāfa Balbi mitekli, un visu Venēcijas veco hercogu, un dodžu pilis un redzējām ari viņu izlutušos pēctečus, kas, ģērbušies pēc franču modes, izvēdināja savai dižciltībai putekļus, sēdēdami Sv. Marka laukumā, ēzdami saldējumu un dzerdami lētus vīnus, nevis, spožās bruņās tērpušies, devās iznīcināt flotes un armijas, kā bija darījuši viņu dižie senči Venēcijas slavas dienās. Neredzējām nevienu bravado ar saindētu stiletu, neredzējām maskas un trauksmainus karnevālus; bet mēs redzējām Venēcijas seno lepnumu, drūmos bronzas zirgus*, par kuriem stāsta tūkstoš leģendu. Nav grūti saprast, kādēļ Venēcija tos tur tik augstā godā, jo tie ir vienīgie zirgi, kas tai jel kad piederējuši. Stāsta, ka šajā ērmotajā pilsētā dzīvojot simtiem cilvēku, kas savā mūžā nav redzējuši dzīvu zirgu. Nešaubos, ka tā ir svēta patiesība.