MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

es teiktu, ka tas notiek pat biežāk. Mati amerikāņu sievietēm neaug uz galvas: varen veikli meistari tos iztaisa darbnīcās — saskrullē un iededzina bezdievīgos kruzuļos. Daži tur valkā stikla acis un, jādomā, itin labi redz tām cauri, citādiņ jau nevalkātu; un zobus, kas dažam no viņiem mutē, taisījusi cilvēka apgrēcīgā zaimotāja roka. Vīrieti apģērbi ir aplam apsmejami. Viņi diendienā nenēsā ne musketes, ne garas kārtis; viņiem nav apmetņu ar zaļu padrēbi, nedz melnas filca trīsstūrenes, nedz naglotu kurpju ar piešiem, nedz ādas getru līdz ceļiem, nedz kazādas bikšu ar vilnu uz āru. Viņi valkā uz augšu sašaurinātas platmales, ko dēvē par «cilindriem», svārkus pavisam drūmā melnā krāsā un kreklus, uz kuriem netīrumus var tik lēti redzēt, ka krekls jāmaina vai katru mēnesi; bikšu vietā viņi valkā tā sauktos pantalonus, ko satur ar plecu lencēm, bet kājās auj smieklīga izskata un pagaiam neizturīgus zābakus. Paši izērmojušies kā gatavie kumē­diņi, šitie ļaudis smējās par manu apģērbu. Tajā zemē grāmatu ir tik daudz, ka nav nekāds brīnums kādu ieraudzīt. Un avīzes arī. Viņiem ir milzīga mašīna, kas tādas lapas sadrukā tūkstošiem ik stundu.

Es tur redzēju parastus vīrus, kas nav ne priesteri, ne augstmaņi, un tomēr viņiem pieder tā zeme, ko viņi ar un ecē. Viņi to nenomā ne no baznīcas, ne no augstmaņiem. Ņemos to apzvērēt. Tanī zemē jūs varētu vai trīsreiz izkrist pa trīsdesmitā stāva logu un neuzkrist virsū ne zaldātam, ne baznīckungam. Tīri jāpabrīnās, cik maz tur šo ļaužu. Pilsētās jūs redzēsiet divpadsmit civilos uz vienu zaldātu un tikpat daudz uz katru baznīckungu vai sludinātāju. Pret jūdiem tur izturas akurāt kā pret cilvēkiem, nevis kā pret suņiem. Viņi drīkst strādāt, kādu darbu vien grib; drīkst pārdot, ja vien grib, pavisam jaunas preces; drīkst atvērt aptiekas; ārstēt kristīgus ļaudis; drīkst pat saroko­ties ar kristīgo, ja viņiem prāts uz to nesas; var sadzīvot ar kristīgajiem kā cilvēks ar cilvēku; viņiem nav jādzīvo ieslodzītiem vienā pilsētas kaktā; viņi dzīvo pilsētā jebkurā vietā, kur pašiem patīk; stāsta pat, ka viņi drīkstot iepirkt zemi un mājas īpašumā, bet par to nu gan es šaubos; viņiem nekad neliek plikiem skriet pa ielām sacensībā ar ēzeļiem, lai karnevāla laikā uzjautrinātu ļaudis; zaldāti viņus nesadzen nu jau cik simt gadu ik svētdienu baznīcā noklausīties, kā tur nolād viņus pašus un it īpaši viņu ticību; un šinī baltā dienā tai ērmotajā zemē jūdiem atļauj balsot, jānudien, atļauj tādam pat kāpt tribīnē un izteikt, ko viņš domā par valdību, ja valdība viņam nav pa prātam! Brīnumu brīnumi,- kad es jums saku. Vienkāršie ļaudis tur brīnum daudz ko zina; viņiem pat netrūkst nekautrības kurnēt, ja valdība nerīkojas pareizi, jaukties valdības darīšanās un aizrādīt valdībai; ja viņiem būtu tādi likumi kā pie mums, ka no trim dolāriem, ko ienes raža, viens jāatdod nodokļos, viņi piespiestu valdību tādu likumu grozīt; viņi ne tik vien nemaksā nodokļos trīsdesmit dolārus no simta, bet negrib maksāt ij septiņus. Ērmoti, pavisam ērmoti ļaudis. Viņi nezina,

ka viņiem klājas labi. Ubagu ordeņa mūki nestaigā apkārt ar groziem, lūgdami dāvanas baznīcai un paši notiesādami labāko. Man tur negadījās redzēt baskājainus dieva kalpus staigājam ar groziem un ubagojot. Tajā zemē mācītāji nelīdzinās mūsu ubagu ordeņa brāļiem — viņiem ir pa divām trim drēbju kārtām, un viņi lāgiem mazgājas. Kalni tajā zemē ir krietni augstāki par mūsu Albāņu kalniem; milzīgā Romas Kampanja, kas ir simt jūdžu gara un četrdesmit jūdžu plata, ir itin maza salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajām Valstīm; Tibēra, mūsu slavenā upe, kas varenā straumē plūst turpat divsimt jūdžu un kam Romā puika vis nevar pārlingot akmeni pāri, nav ne tik gara un ne tik plata kā Amerikas Misisipi, nedz kā Ohaio un netiek līdzi pat Hudzonai. Amerikā ļaudis ir daudz gudrāki par saviem vectēviem un zina daudz vairāk nekā tie. Viņi near tīrumus ne ar nosmailētu nūju, ne trijstūra dēli, kas uzirdinot tikai zemes virskārtu. Mēs darām to tālab, ka arī mūsu tēvi pirms trīstūkstoš gadiem darīja tāpat. Bet man šķiet, ka tie ļautiņi savus senčus netur godā. Viņi aršanai lieto arklus ar asu, izliektu dzelzs lemesi, kas iegriežas zemē pilnas piecas collas. Un tas vēl nav viss. Labību viņi pļauj ar briesmīgām mašīnām, kas veselus tīrumus nogāž vienā dienā. Ja uzdrošinātos, es pastāstītu, ka dažkārt viņi palaiž arkla vietā tādu velna izgudrojumu, kas, uguni un tvaiku spļaudams, uzplēš veselu akru vienā stundā, bet — bet — no jūsu acīm es redzu, ka jūs neticat ne vārda no tā, ko es stāstu. Ak vai, mana labā slava pagalam, un es uz laiku laikiem esmu apzieģelēts par melkuli!»

Mēs, protams, bieži bijām apmeklējuši milzīgo "Sv. Pētera baznīcu. Man bija zināmi tās izmēri. Es zināju tās grandiozo struktūru. Zināju, ka garumā tā pielīdzināma Vašingtonas Kapitolijam — aptuveni septiņ­simt trīsdesmit pēdu. Zināju, ka tā ir trīssimt sešdesmit četras pēdas pla­ta, tātad platāka par Kapitoliju. Zināju, ka krusts baznīcas kupola galā atrodas četrsimt trīsdesmit astoņas pēdas augstāk par Kapitolija kupolu. Man tātad bija mērogs. Gribēju pēc iespējas precīzāk iedomāties, kāda baznīca izskatās; ļoti gribējās zināt, cik lielā mērā esmu kļūdījies. Kļūdījies biju pamatīgi. Sv. Pētera baznīca ne tuvu neizskatījās tik liela kā Kapitolijs un no ārpuses nebija ne divdesmito daļu tik skaista.

Kad sasniedzām durvis un iegājām katedrālē, neparko nespējām aptvert, ka celtne ir tik ārkārtīgi liela. Izpratni biju spiests izskaitļot. Vajadzēja atsaukt atmiņā citas celtnes, lai varētu salīdzināt. Sv. Pētera baznīca ir liela un smagnēja. Tās apmēri un augstums būtu izsakāmi ar

diviem Kapitolijiem, kas uzlikti viens uz otra__________ ja Kapitolijs būtu

lielāks; vai arī, uzliekot citu uz citas divu triju kvartālu parastās dzīvojamās mājas. Sv. Pētera baznīca ir tik liela, bet skatienam tāda neliekas. Nelaime tā, ka viss tajā ir vienādi milzīga izmēra un nav pretmetu, ar ko varētu salīdzināt — ja nu vienīgi ar cilvēkiem, un tos es pat nebiju ievērojis. Tie līdzinājās maziem kukainīšiem. Bērnu statujas, kas tur svētītā ūdens traukus, saskaņā ar dotajiem izmēra skaitļiem ir milzīgas, bet tikpat liels ir viss, kas atrodas to tuvumā. Mozaīku gleznas katedrālē ir grandiozas, tās darinātas no tūkstošiem stikla klucīšu mana mazā pirkstiņa locītavas garumā, tomēr gleznas izskatās gludas un viengabalainas, tās ir košas un pilnā mērā atbilst katedrāles dimensijām. Tātad ari tās nederēja par mērauklu. Pašā baznīcas viņā galā (biju pārliecināts, ka viņā galā, bet vēlāk konstatēju, ka īstenībā tas ir telpas vidus tieši zem kupola) atrodas tā sauktais baldahino — liels piramidāls bronzas režģis, kas atgādina moskītu tīklu, īstenībā tas izskatījās tikai kā stipri palielināts gultas baldahīns. Un tomēr es zināju, ka tas pārsniedz pusi Niagāras ūdenskrituma aug­stuma. Tam pāri pletās tik varens kupols, ka baldahīns nemaz nešķita liels. Četriem milzīgajiem stūrainajiem pīlāriem, kas stāv vienādā attālumā cits no cita un balsta jumtu, es dimensijas nepratu aprēķināt, jo nebija itin nekā, ar ko varētu tos salīdzināt. Zināju, ka katras šķautnes platums atbilst prāvas dzīvojamās mājas fasādei (piecdesmit līdz sešdesmit pēdu) un ka tie ir divtik augsti kā parasta trīsstāvu māja, un tomēr tie izskatījās mazi. Izdomājos visdažādākās iespējas, kā sevi piespiest, lai apjēgtu, cik liela īsti ir Sv. Pētera katedrāle, taču ne pie kāda gala netiku. Apustulis, kas vienā mozaīkas gleznā raksta ar sešas pēdas garu spalvu, man izskatījās kā gluži parasts apustulis.