MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Dabiski, ka mēs apmeklējām Forumu, kur tika noslepkavots Cēzars,* tāpat arī Tarpeja klinti.* Redzējām «Mirstošo gladiatoru» Kapitola kalnā, un man šķiet, ka mēs pat atzinām šo mākslas brīnumu, varbūt tāpat kā Vatikānā apbrīnojām drausmo marmorā ietērpto traģēdiju — «Lāokoontu». Un bez tam bijām Kolizejā.

Ikviens ir redzējis Kolizeja attēlu; ikviens uzreiz pazīs šo cepuru kārbu «vienās ambrazūrās un logos», kurai viena puse izgrauzta. Tā kā šī celtne stāv nostāk, tā atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā pārējie senās Romas pieminekļi. Pat skaistais Panteons, uz kura pagānu altāriem tagad uzstatīti krusti un kura Venera, izrotāta ar svētulīgiem vizuļiem, tagad negribīgi kalpo par Jaunavu Mariju, ir iesprostots starp nožēloja­miem nameļiem un zaudējis labu tiesu majestātiskuma. Bet visu Eiropas drupu valdnieks Kolizejs joprojām saglabājis savu karalisko vientulību, kas piedien tik augstai cilmei. .Savvaļas puķes un nezāles zeļ uz tā masīvajām arkām starp lokā izvietotajiem sēdekļiem, un mežvīns stīgo no augstajām sienām. Svinīgs klusums klājas pār milzu celtni, kur sendienās pulcējās nepārredzami skatītāju pūļi. Tauriņi ieņēmuši modes un skaistuma karalieņu vietu, kuras šeit bija redzamas pirms septiņpadsmit un astoņpadsmit gadsimtiem, un imperatora ložā gozējās ķirzakas. Dzīvāk nekā visas vēstures grāmatas Kolizejs stāsta par Romas dižumu un Romas pagrimumu. Tas ir spilgtākais liecinieks kā vienam, tā otram. Staigājot pa mūsdienu Romu, grūti ticēt tās kādreizējai varenībai un iedzīvotāju miljoniem; bet šī celtne ir stūrgalvīga liecība, ka šai pilsētai bija nepieciešams teātris ar astoņdes­mit tūkstoš sēdvietām un divdesmit tūkstoš stāvvietām, lai apmierinātu pilsoņu kāri pēc izpriecām; Kolizejs piespiež mūs tam ticēt. Teātris ir vairāk nekā tūkstoš sešsimt pēdu garš, septiņsimt piecdesmit pēdu plats un simt sešdesmit piecas pēdas augsts. Tam ir ovāla forma.

Amerikā cietumniekus mēs, sodīdami par noziegumu, vienlaikus izmantojam derīgam darbam. Mēs iznomājam viņus fermeriem vai liekam viņiem pelnīt valstij naudu, nodarbinot viņus mucu taisīšanā vai ceļu būvē. Tā mēs apvienojam lietderību ar grēku izpirkšanu, un visiem labi. Bet senajā Romā mēdza apvienot kalpošanu reliģijai ar izpriecām. Kopš kļuva nepieciešams iznīdēt jaunās sektas piekritējus, ko dēvēja par kristiešiem, tauta gudri nosprieda to darīt tā, lai valstij būtu ienākums un tautai izpriecas. Gladiatoru cīņas un citas atrakcijas sāka papildināt ar jaunu numuru — Kolizeja arēnā izgrūda ienīstās sektas piederīgos un pēc tam ielaida tur plēsīgus zvērus. Domā, ka šajā arēnā mocekļu nāvē bojā aizgājis ap septiņdesmit tūkstošiem kristiešu. Tas Kristus sekotāju acis Kolizeju padarīja par svētvietu. Un tas ir taisnīgi; ja jau ķēde, ar ko bija saistīts kāds svētais, ir svēta, un, ja svēts ir kāda svētā pēdas iespiedums akmenī, tad vieta, kur cilvēks atdevis dzīvību par savu ticību, patiesi ir svēta.

Pirms sešpadsmit vai astoņpadsmit gadsimtiem šis Kolizejs bija Romas lielais teātris, bet Roma — pasaules valdniece. Šeit imperators, augstākie valstsvīri, augstmaņi un milzum plaša mazāk nozīmīga

auditorija noskatījās krāšņus uzvedumus. Gladiatori cīnījās ar gladiato­riem un dažkārt arī ar daudzu tālu zemju karagūstekņiem. Šis bija Romas un līdz ar to visas pasaules prestiža teātris, un cilvēkam, kas nevarēja nejauši, it kā starp citu, ieminēties par savu «personisko ložu Kolizejā», iekļūšana augstākajā sabiedrībā bija liegta. Kad audumu tirgotājs gribēja modināt skaudību pārtikas preču tirgotājā pretējā stūra namā, viņš iegādājās numurētas vietas pirmajā rindā un stāstīja par to visiem. Ja neatvairāmais galantērijas preču pārdevējs, sekodams iedzimtajam instinktam, gribēja satriecoši paspīdēt, viņš, apģērbies pāri savu līdzekļu iespējām, aizveda kāda cita puiša sirdsdāmu uz Kolizeju un, lai pilnīgi iznīcinātu sāncensi, starpbrīžos cienāja viņu līdz nelabumam ar saldējumu un viņas garastāvokļa uzmundrināšanai piegāja pie būriem, kuros bija ieslodzīti mocekļi, un pabikstīja ieslodzītos ar savu niedres spieķīti. Romiešu dendijs jutās savā elementā vienīgi tad, kad, atspiedies pret kolonnu, skrullēja ūsiņas, izlikdamies neredzam dāmas; kad pa divas collas garu tālskatīti vēroja asiņainās cīņas; kad izraisīja provinciāļos skaudību ar kritiskām piezīmēm, kas nepārprotami liecināja, ka viņš Kolizejā bijis neskaitā­mas reizes un ka šis teātris viņam nespēj sniegt nekā jauna; kad viņš pēdīgi nožāvājies novērsās un izmeta:

«Tas esot slavenība! Ar zobenu rīkojas kā neaptēsts bandīts! Var jau būt, ka uz laukiem viņš var padižoties, bet galvaspilsētā tāds nekam neder.»

Laimīgs tas bezbiļetnieks, kas bija iemanījies partera sēdeklī sestdienas rīta izrādē, un laimīgs tas Romas ielaspuika, kas, grauzdams zemesriekstus, noskatījās gladiatoru cīņās no galerijas galvu reibinoša­jiem augstumiem.

Man gadījās izcilais gods Kolizeja drupās atrast atkritumos vienīgo līdz mūsdienām saglabājušos teātra afišu. Tā vēl joprojām nozīmīgi smaržo pēc piparmētru konfektēm; viens stūris tai laikam sakošļāts, bet malā ar maigu sievietes rociņu izmeklētā latīņu valodā uzrakstīti šādi vārdi:

«Gaidi, mīļais, mani rītvakar pie Tarpeja klints tieši pulksten septiņos. Māte ies ciemos pie draugiem Sabīņu kalnos.

Klaudija.» -

Ai, kur gan šodien ir laimīgais jauneklis un kur rociņa, kas rakstīja burvīgo vēsti? Putekļos un pīšļos pārvērtušies jau septiņpadsmit gadu simteņus!

Afišas saturs:

ROMAS KOLIZEJĀ NEPĀRSPĒJAMA ATRAKCIJA!

JAUNI IEGUVUMI! JAUNI LAUVAS! JAUNI GLADIATORI!

Piedalās slavenais MARKS MARCELS VALERIANS! TIKAI SEŠUS VAKARUS!

Direkcija lūdz publikai atļauju piedāvāt izrādi, kura lieliskumā pārspēj visu, kas jebkad redzēts uz skatuves. Direkcija nav žēlojusi līdzekļus un cer, ka jaunās sezonas atklāšana izpelnīsies godājamās publikas labvēlību, kas būs bagātīgs atalgojums par pūliņiem. Direkci­jai ir prieks paziņot, ka izdevies sakomplektēt TALANTU ZVAIGZNĀJU, kādu Roma līdz šim vēl nav pieredzējusi.

Izrādi atklās šovakar, kad notiks

GRANDIOZA CIŅA AR ZOBENIEM, ko izcīnīs slavenais Valerians (ar vienu pie muguras piesietu roku) un divi milzīga auguma mežoņi no Britānijas.

Pēc tam slavenais Valerians (ja būs palicis dzīvs) demonstrēs zobencīņu

AR KREISO ROKU, cīnoties pret sešiem Gladiatoru koledžas otrā kursa audzēkņiem un vienu iesācēju no pirmā kursa!

Šai sacensībai sekos vesela sērija lielisku cīņu, kurās piedalīsies impērijas spožākie talanti.

Tiklīdz šis priekšnesums būs beidzies, uzstāsies izdaudzinātais Brīnumbērns, ko visā pasaulē dēvē par

JAUNO AHILU.

Viņš, bruņojies vienīgi ar īsu šķēpu, stāsies pretī četriem tīģerēniem!

Izrādes nobeigumā notiks augstākā mērā tikumisks un elegants VISPĀRĒJS SLAKTIŅŠ, kurā trīspadsmit Āfrikas lauvas un divdesmit divi barbaru gūstekņi cīnīsies, līdz visi būs pagalam.

KASE ATVĒRTA

Biļete beletāžā — vienu dolāru. Bērniem un kalpotājiem puscena.

Liela policijas vienība dežurēs kārtības uzturēšanai un raudzīsies arī, lai plēsīgie zvēri nepārlec pāri barjerai un neapgrūtina skatītājus.

Durvis atvērs pulksten 7. Izrādes sākums pulksten 8.

BRĪVBIĻETES NEIZSNIEDZ.

Diodora spiestuve.

Tikpat neparasts un laimīgs bija arī mans otrais atradums: arēnas atkritumos man gadījās uziet netīru un paplosītu «Romas Karacirvju dienaslapas» numuru, kurā bija iespiesta kritika tieši par šo izrādi. Ir