MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Pietiek, pietiek, pietiek! Viss skaidrs! Pasakiet vienreiz par visām reizēm, ka dievs radījis Itāliju pēc Mikelandželo rasējuma!

Nekad neesmu juties tik bezgala pateicīgs, tik izlīdzināts, tik rimts, tik pārpilns svētlaimīga miera kā vakar, kad uzzināju, ka Mikelandželo miris.

Bet to mēs no gida tikai vilkšus izvilkām. Viņš mūs jūdzēm bija izvadājis gar gleznam un skulptūrām Vatikāna gaiteņos, jūdzēm gar gleznām un skulptūrām Sīksta kapelā, parādījis mums tik daudz fresku, ka ar tām varētu noklāt visu debesi — un to visu ar maziem izņēmumiem gleznojis Mikelandželo. Tad mēs arī ar viņu uzspēlējām spēli, kas mums palīdzējusi pieveikt daudzus gidus — plānprātības un idiotisku jautājumu spēli. Šie radījumi to visu uztver nopietni, viņiem nav ne mazākās nojēgas par ironiju.

Viņš parāda mums skulptūru un saka:

— Statū brunzo.— (Bronzas statuja.)

Mēs uzmetam tai vienaldzīgu skatienu, un dakteris jautā:

— Mikelandželo darbs?

— Nē. Nav zināms — kas.

Tad viņš mums parāda senās Romas Forumu, un dakteris jautā:

— Mikelandželo?

Gids viņu uzlūko neizpratnē.

— Nē — tūkstoš gadu, pirms viņš piedzimst.

Ēģiptes obelisks. Atkal:

— Mikelandželo?

— O, mon dieu,' džentlmeņi! Tas divi tūkstoš gadu, pirms piedzimst!

Viņam lāgiem tik neizsakāmi apnīk bezgalīgie jautājumi, ka kļūst

bail mums vispār kaut ko parādīt. Nelaimīgais izmēģinājies visādos veidos, kādus vien spēj izdomāt, panākt, lai jel mēs saprastu, ka Mikelandželo nav atbildīgs par visas pasaules, bet tikai par vienas tās daļas radīšanu, bet līdz šim viņam tas nav izdevies. Pārslogotajām acīm un smadzenēm brīžam jāļauj atpūsties no nebeidzamās skatīšanās un

' Mans dievs (fr.).

informācijas uzņemšanas, citādi mēs noteikti sajuksim prātā. Tādēļ mūsu gidam ari turpmāk nāksies ciest. Ja viņam tas nepatīk, jo sliktāk viņam. Mums patīk.

Šī būs īstā reize nodaļai par neizbēgamo ļaunumu — Eiropas gidiem. Daudzi ceļotāji no visas sirds vēlējušies, kaut varētu iztikt bez gidiem, bet, zinot, ka tas nav iespējams, ikviens ir vēlējies vismaz kaut kā uzjautrināties, vismaz par šo uzspiesta sabiedrību gūt kaut nelielu gandarījumu. Mēs šādu iespēju atradām, un, ja vien mūsu pieredze var kādam noderēt, labprāt tajā dalāmies.

Angļu valodu gidi zina tieši tik daudz, lai visu sajauktu tā, ka cilvēks vairs nesaprot ne rīta, ne vakara. Savu stāstāmo viņi iekaluši no galvas — par katru statuju, katru gleznu, katedrāli un citiem brīnu­miem, ko viņi jums rāda. To viņi iemācījušies un nopenterē kā papagaiļi. Tiklīdz jūs kaut ko pajautājat un izsitat viņus no sliedēm, jāsāk atkal viss no paša sākuma. Visu mūžu viņi nav darījuši nekā cita, kā rādījuši ārzemniekiem interesantas lietas un klausījušies apbrīnas izvirdumos. Katram cilvēkam sagādā prieku izraisīt citos apbrīnu. Tieši tas mudina bērnus «gudri» runāt, aplami uzvesties un visādi «izrādīties» svešu klātbūtnē. Tas dzen tenkotājus lietū un vētrā ārā no mājas, lai tikai pirmie pagūtu aiznest kaimiņiem satraucošas vēstis. Tad nu iedomājieties vien, ka gidam, kuram pieder šī priekšrocība, kļūst par īstu kaislību izrādīt svešzemniekiem brīnumus, kas tos aizrauj sajūsmas ekstāzē. Viņi tik ļoti pierod pie tā, ka vienaldzīgākā atmosfērā vispār vairs nespēj padzīvot Tiklīdz to atklājām, mēs nekad vairs neizrādījām sajūsmu, nekad vairs nekā neapbrīnojām, pastāvīgi rādī­jām neizteiksmīgu vaigu, izlikāmies truli vienaldzīgi, skatot pat visizci­lākos brīnumus, ko gids spēja mums parādīt. Bijām atraduši viņu vājo vietu. Un izmantojām to ar nestrīķētu mēru. Esam noveduši dažus no viņiem līdz trakumam, paši ne mirkli nezaudēdami nopietnību.

Jautājumus parasti uzdod dakteris, jo viņš lieliski prot valdīt pār savu seju, izskatīties pēc apgarota idiota, izteikt jautājumus tādā plānprātiņa balsī, ka ar viņu mēroties nespēj neviens visā pasaulē. Viņam tas izdodas gaužām dabiski.

Dženovas gidi ar sevišķu prieku apkalpo amerikāņus, jo amerikāņi gatavi vai izkust jūsmā un jūtelībā, tiklīdz ierauga kādu ar Kolumbu saistītu relikviju. Mūsu gids lēkāja un mīņājās, it kā būtu aprijis atsperu matraci. Degdams aizrautībā un nepacietībā, viņš sacīja:

— Nāciet, džentīlmeņil Nāciet! Es jums parādīs Kristofora Ko- lombo vēstuļrakstīšanu! Viņš pats raksta! Raksta ar savu pats roku! Nāciet!

Viņš aizveda mūs uz rātsnamu. Pēc ilgas un iespaidīgas atslēgu žvadzināšanas un vairāku durvju atslēgšanas mums priekšā izklāja vecu, sadzeltējušu, traipainu dokumentu. Gidam acis zibšņoja. Viņš spriņģoja mums apkārt un pabakstīja pergamentu ar pirkstu.

— Ko es jums teikt, džentīlmeņi? Vai nav? Skatiet! Kristofer Kolombo rokraksts! Pats raksta!

Mēs paskatījāmies — šķietami vienaldzīgi, bez jebkādas sajūsmas. Iestājās neveikls klusums, kamēr dakteris pamatīgi nopētīja doku­mentu. Tad viņš, neizrādīdams interesi, sacīja:

— Kā, Ferguson, kā jūs teicāt — kā sauc to cilvēku, kas šito rakstījis?

— Kristofer Kolombo! Lielais Kristofer Kolombo!

— Kā — viņš to rakstījis — vai, vai varbūt. ..

— Viņš pats raksta! Kristofer Kolombo! Viņš ar savu pats roku!

Dakteris nolika dokumentu atpakaļ uz galda un noteica:

— Nu, ziniet, es Amerikā esmu redzējis puikas, četrpadsmit gadus vecus zēnus, kas prot labāk rakstīt.

— Bet šis ir lielais Kristo . ..

— Man vienalga, kas ir šis! Sliktāku rokrakstu nav gadījies redzēt. Neiedomājieties, ka varat mūs vazāt aiz deguna tāpēc vien, ka esam ārzemnieki. Mēs, jūsu zināšanai, neesam stulbeņi. Ja jums ir kāds gabals ar tiešām skaistu rakstu, lieciet galdā! Ja nav, ejam tālāk!

Mēs gājām tālāk. Gids bija jūtami satriekts, tomēr mēģināja vēlreiz. Vēl viņš glabāja rezervi, ar kuru cerēja mūs pieveikt. Viņš atkal aicināja:

— O, džentīlmeņi, nāciet man līdzi! Es jums parādīs skaistu, o, brīnišķīgu Kristofera Kolombo krūšutēls. Lieliski, brīnišķīgi, grandiozi!

Viņš mūs aizveda pie skaista, patiesi skaista krūštēla, atkāpās, nostājās pozā un sacīja:

— O, skatās, džentīlmeņi! Skaists, grandiozs bista Kristofer Ko­lombo! Skaists bista, skaists pjedestāls!

Dakteris pacēla pie acīm lorneti, ko glabāja šādām vajadzībām.

— Tā, tā — kā jūs teicāt, sauc šo džentlmeni?

— Kristofer Kolombo! Lielais Kristofer Kolombo!

— Kristofers Kolombo — lielais Kristofers Kolombo. Un ko tad viņš tādu izdalījis?

— Atklāj Amerika! Atklāj Amerika! Velns lai parauj!

— Atklāj Ameriku? Nu, nē — tas numurs jums neies cauri. Mēs paši tikko esam atbraukuši no Amerikas. Neesam nekā par to dzirdējuši. Kristofers Kolombo — jauks vārds — vai — vai viņš miris?

— O, corpo di Baccho/' Trīssimt gadi.

— Ar ko tad viņš nomira?

— Es nezin. Nezin teikt.

—• Iespējams, no bakām?

— Es nezin, džentīlmeņi! Es nezin, no ko viņš nomirst.

— Varbūt no masalām?

— Varbūt, varbūt… Es nezin … es domā, no kaut kā viņš nomirst.

— Vai vecāki viņam dzīvi?

— Nav iespējams!

— Nu, un kura te ir biste, kurš pjedestāls?

— Santa Maria\ Šis ir bista! Tas — pjedestāls!

— Skaidrs, saprotu — ļoti izdevusies kombinācija — patiešām. Vai šī ir pirmā reize, kad tas džentlmenis atrodas uz bistes?

Ārzemniekam velti šķiest jokus — gidi nespēj izprast amerikāņu humora smalkās nianses.