MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

«Pārtapšanu» atceros daļēji tādēļ, ka tā atzīta par pirmo eļļas gleznu pasaulē, un daļēji arī tālab, ka tā ir brīnum skaista. Krāsas ir svaigas un sulīgas, «izteiksme», kā esmu dzirdējis, esot lieliska, «izjūta» dzīva, «tonis» labs, «dziļums» bezgalīgs un platums, pēc mana acumēra, aptuveni četrarpus pēdu. Tā ir glezna, kas patiesi piesaista uzmanību, tās skaistums savaldzina ikvienu. Tā ir pietiekami skaista, lai tiktu piedēvēta «Renesansei». Kāda pirms brīža izteikta piezīme uzvedināja mani uz domu, kas modina zināmu cerību. Vai tikai pamats tam, ka šī glezna mani tā apbūra, nav meklējams apstāklī, ka tā neatradās galeriju neprātīgajā haosā? Varbūt ari vairākas citas gleznas liktos skaistas, ja atrastos atsevišķi? Vai šī man rādītos tik brīnumaini pievilcīga, ja es būtu to redzējis milzīgajā gleznu burzmā kādā no Romas piļu galerijām? Vai ari par vecmeistariem man nebūtu civilizētāks spriedums, ja katrā pilī būtu apskatījis vienu vienīgu «vecmeistaru», nevis akru akriem sienu un griestu kā tapsēt notapsētu ar tiem? Droši vien, ka tā būtu. Kad vēl biju skolaspuika un tiku pie iespējas nopirkt jaunu nazi, es neparko nevarēju izšķirties, kurš no vitrīnā izliktajiem būtu visskaistākais, un man sāka likties, ka neviens nav sevišķi jēdzīgs. Taču, kad apskatīju savu pirkumu, mājās pārgājis, kur ar to nesacentās citu nažu spožie asmeņi, es nobrīnījos vien, cik manējais glīts. Vēl līdz šai dienai manas jaunās platmales, mājās pārnestas, izskatās glītākas nekā veikalā kopā ar citām. Mazpamazām manī mostas atskārta, ka varbūt tas, ko es galerijās vērtēju kā vispārīgu, kopīgu neglītumu, tomēr ir vispārīgs skaistums. No sirds ceru, ka citi to tiešām tā izjutīs, kaut gan es to nespēju. Man allaž ļoti patika aiziet uz

Mākslas akadēmiju Ņujorkā, jo tur ir pāris simt gleznu, un to apskate mani ar mākslu nepārsātināja. Man šķiet, akadēmija pielīdzināma sālītam speķim ar pupām Četrdesmit jūdžu tuksnesī, bet Eiropas galerijas — banketa mielastam ar trīspadsmit ēdieniem. No speķa un pupām šķīvī nepaliek ne kripatiņas, bet trīspadsmit ēdieni apšķebina dūšu un nerada labsajūtu.

Vienu gan varu apgalvot droši. Ar visiem Mikelandželo, Rafaēliem, Gvido Reni un citiem vecmeistariem Romas slavenā vēsture tomēr palikusi neuzgleznota! Viņi ir sagleznojuši pietiekami daudz Svēto Jaunavu, pietiekami daudz pāvestu, dažādu svēto putnubiedēkļu, lai piepildītu vai visu paradīzi, bet nekā cita arī nav uzgleznojuši. «Nēronu, kas spēlē liru, skatīdamies uz degošo Romu», Cēzara nogalināšanu, aizraujošo skatu, kad simttūkstoš cilvēku, alkatīgi kaklus izstiepuši, nolūkojas, kā divi izveicīgi gladiatori viens otru sakapā gabalos, kā tīģeris lēcienā metas virsū ceļos nospiestam moceklim — to un tūkstoš citas ainas, par kurām mēs ar tādu interesi lasām, taču atrodam vienīgi grāmatās, bet nekur tajā drazā, ko mums atstājuši vecmeistari, kuru, kā ar gandarījumu varu informēt lasītāju, vairs nav starp dzīvajiem.

Viņi ir uzgleznojuši un izcirtuši marmorā vienu vienīgu vēstures ainu (no visām vēsturiski nozīmīgajām). Ko tad viņi tik sevišķu izraudzījās? Tā bija «Sabīniešu nolaupīšana», un to viņi izraudzījušies kāju un krūšu dēļ.

Man tomēr patīk aplūkot skulptūras un aplūkot arī gleznas — pat tās ar mūkiem, kas svētā ekstāzē raugās uz debesīm, ar mūkiem, kas noliekuši galvu apcerē un raugās lejup, ar mūkiem, kas siro, cenzda­mies izlūgties kaut ko ēdamu, un tādēļ beigšu runāt ļaunu un pateikšos pāvesta valdībai par to, ka tā tik kaismīgi sargā un tik centīgi vāc vienkop visas šīs lietas un ka atļauj man, svešzemniekam, turklāt ne pārāk draudzīgi noskaņotam, bez kavēkļiem staigāt visur, kur vien ienāk prātā, neprasot samaksu, prasot vienīgi, lai es uzvestos pieklājīgi, kā daždien nākas, ieejot jebkurā svešā namā. No sirds pateicos svētajam tēvam un novēlu viņam ilgu mūžu un laimes papilnam.

Pāvesti kopš seniem laikiem bijuši mākslas atbalstītāji un sargātāji, gluži kā mūsu jaunā republika sekmē un atbalsta tehnikas attīstību. Pāvestu Vatikānā savākts viss, kas ir interesants un skaists mākslā; mūsu Patentvaldē savākts viss, kas ir interesants un lietderīgs tehnikā. Ja pie mums kāds izgudro jauna veida apaušus vai atklāj jaunu, labāku metodi telegrāfam, mūsu valdība viņam izsniedz patentu, kas vērts veselu bagātību; ja Kajmpanjā kāds izrok senu statuju, pāvests viņam dāsni samaksā zelta naudā. Dažkārt var noteikt cilvēka raksturu pēc viņa deguna. Vatikāns un Patentvalde ir valdības deguni, turklāt ļoti raksturīgi.

Gids mums Vatikānā parādīja kādu milzīgu Jupitera statuju, kura,

viņš paskaidroja, esot tik noplukuši un netīra kā daždien īsts klaidoņu dievs tādēļ, ka tikai pavisam nesen izrakta Kampanjā. Viņš jautāja, cik, pēc mūsu domām, šis Jupiters esot vērts. Es, saprāta balss vadīts, nekavējoties teicu — četrus, varbūt četrarpus dolārus. «Simttūkstoš dolāru!» atteica Fergusons. Bez tam Fergusons vēl sacīja, ka pāvests neatļaujot no savas teritorijas izvest nevienu senlaiku mākslas darbu. Viņš nozīmējot komisiju, kas pārbauda mākslas darbu un nosaka tā vērtību; tad pāvests samaksājot atradējam pusi vērtības un pievācot statuju. Viņš teica, ka šis Jupiters nopirkts par trīsdesmit sešiem tūkstošiem dolāru, tā ka jāteic — pirmā raža jaunajam zemes īpašnie­kam bijusi bagāta. Nezinu, vai Fergusons mums vienmēr stāsta patiesību vai ne, bet liekas, ka stāsta gan. Zinu, ka izvedmuita visām vecmeistaru gleznām ir nesamērīgi augsta, lai aizkavētu šo darbu pāriešanu privātu kolekcionāru rokās. Esmu arī pārliecināts, ka Amerikā vispār diezin vai ir kādi vecmeistaru darbi, jo pat vislētākie un nenozīmīgākie novērtēti krietnas fermas cenā. Biju gribējis pats nopirkt kādu mazu Rafaēla glezniņu, bet tās cena bija astoņdesmit tūkstoši dolāru, un kopā ar muitu būtu sanācis pāri par simt tūkstošiem, tā ka es, kādu brīdi to pavērojis, nolēmu tomēr nepirkt.

Kamēr nav aizmirsies, gribu pateikt pāris vārdu par kādu uzrakstu:

«Slava Dievam visaugstākajam, miers virs zemes un CILVĒKIEM LABS PRĀTS!» Tas nav gluži pēc svētajiem rakstiem, bet izklausās īsti katoliski un cilvēciski.

Šie vārdi zelta burtiem vijās ap mozaīkas grupas apsīdu pie scala santa, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcas, pirmās no visām katoļu baznīcām, visas pasaules baznīcu mātes. Grupā attēlots Pestītājs, Sv. Pēteris, pāvests Leons, Sv. Silvestrs, Konstantīns un Kārlis Lielais. Pēteris sniedz pāvestam apmetni un Kārlim Lielajam karogu. Pestītājs nodod Sv. Silvestram un Konstantīnam karogu. Pestītājam nav veltīta neviena lūgsna, vispār viņš Romā nav lielā godā; zem mozaīkas lasāms uzraksts: «Dieva svētītais Pēteri, piešķir ilgu mūžu pāvestam Leonam un uzvaras karalim Kārlim!» Uzraksts nevēršas pie Pestītāja, lai viņš aizlūdz tēvam šo labvēlību, nē, tur skaidri un gaiši sacīts: «Dieva svētītais Pēteri, pi-šķir . . .»

Nepavisam negribēdams būt frivols un zaudēt godbijību un, galvenais, negribēdams zaimot, es visā nopietnībā no redzētā un dzirdētā gluži vienkārši izdaru secinājumus, ka Romā svētās personas pēc ranga sadalās šādi:

Pirmajā vietā: Dievmāte, citiem vārdiem, Jaunava Marija.

Otrajā vietā: Dievs tēvs.

Trešajā vietā: Pēteris.

Ceturtajā vietā: apmēram piecpadsmit kanonizētu pāvestu un. mocekļu.

Piektajā vietā: Jēzus Kristus (bet vienmēr kā zīdainis mātei klēpī).

Varbūt man nav taisnība, mans spriedums bieži mēdz būt maldīgs, gluži tāpat kā kura katra cita cilvēka spriedums, bet — vai nu pareizs, vai aplams — tas tomēr ir mans spriedums.