MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Savam Romas gidam mēs dzīvi no tiesas padarījām interesantu. Vakar atkal trīs vai četras stundas pavadījām Vatikānā, šajā kuriozo retumu pasaulē. Dažu labu reizi mēs gandrīz nespējām apvaldīt interesi un pat sajūsmu, bija gaužām grūti noturēties lomā. Bet mums tomēr izdevās. Neviens cits to Vatikāna muzejos nebija spējis. Gids bija pilnīgi satriekts un nesaprata, ko iesākt. Viņš vai pēdas nodeldēja, meklēdams visizcilākos eksponātus, lika lietā visas dotības, bet tikpat neguva panākumus; mēs neinteresējāmies ne par ko. Lielāko brīnumu viņš bija paglabājis līdz pašām beigām — Ēģiptes valdnieka mūmiju, iespējams vislabāk saglabājušos mūmiju pasaulē. Viņš aizveda mūs pie tās. Šoreiz viņš jutās tik drošs, ka daļēji atgriezās viņa vecais entuziasms.

— Skatās, džentīlmeņi! Mūmija! Mūmija!

Lornete pacēlās tikpat rāmi un apdomīgi kā vienmēr.

— A, Ferguson — es nesapratu, kā jūs nosaucāt šā džentlmeņa vārdu?

— Vārds? Viņam nav vārds. Mūmija. Ēģiptes mūmija!

— Jā, jā. Šeit dzimis?

— Nē! Ēģiptes mūmija!

— Ak tā? Jādomā, francūzis?

— Nē! Nav francūzis! Nav romietis! Dzimis Egipta!

— Dzimis Egipta. Nekad vēl neesmu dzirdējis par Egipta. Acīm­redzot kāda vieta kaut kur ārzemēs. Cik viņš mierīgs, cik pašapzinīgs. Vai — hm, vai viņš ir miris?

— O, sacre bleu! ] Miris trīs tūkstoši gadi!

— Paklau, ko jūs iedomājaties! Apcelt mūs par pēdīgiem muļķiem tādēļ vien, ka esam ārzemnieki un cenšamies visu uzzināt! Gribat mums imponēt ar veciem graustiem? Pie visiem deviņiem! Piesargie- ties! Ja jums ir kāds glīts, svaigs līķis, rādiet šurp! Ja ne, dieva vārds, mēs jums sašķaidīsim pakausi!

Jā, šim francūzim ar mums nav garlaicīgi. Taču viņš, pats neapzinādamies, mums labi atspēlējās. Šorīt viņš ieradās viesnīcā un taujāja pēc mums, pūlēdamies mūs aprakstīt, cik zīmīgi iespējams, lai viesnīcas īpašniekam kļūtu skaidrs, par kuriem viesiem ir runa. Savu paskaidrojumu viņš bija nobeidzis ar vienkāršu piebildi, ka mēs esot vājprātīgi. To viņš pateicis godīgā vaļsirdībā, un, ņemot vērā, ka viņš ir gids, joku var uzskatīt par izdevušos.

Ir viens jautājums (jau agrāk pieminēts), kas mūs nekad nav pievīlis, ja gribam, lai gids apskaišas. To mēs vienmēr izmantojam, kad nekas labāks neiešaujas prātā. Kad viņš jau izlaidis visu tvaiku, rādīdams un apjūsmodams, cik skaista ir kāda bronzā atlieta skulptūra vai statuja ar ielauztām kājām, mēs truli un klusēdami tajā noraugā- mies — minūtes piecas, desmit, piecpadsmit, cik ilgi spējam izturēt,— un tad apvaicājamies:

— Vai viņš ir miris?

Tas pieveic pat visrāmākos. To viņi negaida — vismaz jaunie gidi. Mūsu Romas Fergusons ir vispacietīgākais, lētticīgākais cietējs, kāds mums līdz šim gadījies. Mums būs žēl no viņa šķirties. Bija tik jauki viņa sabiedrībā. Ceram, ka ari viņam patika būt kopā ar mums, kaut gan mazliet mūs moka šaubas.

Bijām katakombās. Tas bija tikpat kā nokāpt ļoti dziļā pagrabā, vienīgi šis bija pagrabs bez gala un malas. Šaurās ejas izkaltas klintis, un abās pusēs tām izkalti trīs līdz četrpadsmit pēdu dziļi plaukti. Katrā iedobumā kādreiz gulējis līķis. Gandrīz virs katra sarkofāga iegrebts vārds, kāds kristietības simbols, lūgsna vai sentence, kas pauž seno kristiešu cerības. Datumi, protams, aizved līdz pašai kristīgās ēras rītausmai. Šeit, šajās alās, pirmie kristieši savā laikā mēdza patverties no vajāšanām. Naktīs viņi atstāja slēptuvi, lai sameklētu pārtiku, bet dienasgaismā ārā negāja. Garīdznieks mums pastāstīja, ka Sv. Sebas- tjans diezgan ilgi dzīvojis šai pazemē, jo virszemē viņu meklēja; vienu dienu viņš izgājis laukā, kareivji viņu ieraudzījuši un ar bultām nošāvuši. Pieci vai seši agrīnie pāvesti — tie, kas valdīja pirms apmēram sešpadsmit gadsimtiem,— turējuši šeit, zemes dzīlēs, savu pāvesta galmu un apmācījuši jaunos garīdzniekus. Septiņpadsmit gadus — no 235. gada līdz 252. gadam — pāvesti nav izgājuši no katakombām. Šajā periodā augstajā amatā bijuši četri pāvesti. Katrs aptuveni četrus gadus. Tas tikai norāda, ka pazemes kapenes ir gaužām neveselīga vieta dzīvošanai. Viens pāvests vēlāk pavadījis katakombās visu savu pontifikātu — astoņus gadus. Kādu citu tur atrada un noslepkavoja tieši viņa bīskapa krēslā. Toreiz nebija nekāds jaukums būt par pāvestu. Pārāk daudz nepatikšanu. Romas apakšzemē ir simt sešdesmit katakombu — katrā pa labirintam, kur šauras ejas stiepjas krustu krustiem un katra eja līdz pat augšai pilna ar izcirstiem kapiem. Pēc precīza aprēķina, visu katakombu kopējais garums ir deviņi simti jūdžu, un tajās apbedīti septiņi miljoni cilvēku. Mēs neizstaigājām visu katakombu ejas. Gribējām gan to darīt un sākām gatavoties, bet ierobežotais laiks lika no šā nodoma atteikties. Tā mēs iztaustljāmies cauri vienīgi Sv. Kalliksta labirintam, kas atrodas zem Sv. Sebastjana baznīcas. Daudzās katakombās ir klinti neveikli izcir­stas mazas baznīciņas, kur agrīnie kristieši nespodrā, rēgainā gaismā noturēja dievkalpojumus. Iedomājieties mesu vai sprediķi šajās apakšzemes alās!

Katakombās apbedīta Sv. Cecīlija, Sv. Agnese un vairāki citi slaveni svētie. Sv. Kalliksta katakombās Sv. Brigita mēdza stundām ilgi gremdēties svētā apcerē, un Sv. Karlo Borromeo esot te augas naktis pavadījis, lūgdams dievu. Šeit noticis arī ievērojams brīnums.

Šeit Sv. Filipam Neri sirds dievišķā mīlestībā iedegusies tik kvēli, ka pārplēsusi krūtis.

Šo svinīgo liecību es atradu 1858. gadā Ņujorkā publicētā grāmatā, kuras autors ir «Reverends Viljams H. Neligans, tieslietu zinību doktors, mākslas zinību maģistrs, pasniedzējs Dublinas Trīsvienības koledžā, Lielbritānijas arheologu apvienības biedrs». Tikai tālabad es šim brīnumam ticu, citādi būtu sācis interesēties, ko Filips iepriekšējā dienā bija ēdis vakariņās.

Minētais autors šad tad smagi pārbauda manu ticību viņa teiktajam. Viņš, piemēram, min kādu Sv. Džozifu Kalasanktiusu, kura namu Romā reverends apmeklējis; viņš apciemojis tikai namu, jo pats svētais jau divsimt gadu kā miris. Autors apgalvo, ka šim svētajam parādījusies Jaunava Marija. Pēc tam seko šāds teksts:

«Viņa mēle un sirds gandrīz pēc pilna gadsimta vēl bija vesela, kad mirušais pirms kanonizācijas tika izrakts; un tagad tās tiek glabātas stikla traukā; sirds vēl pēc diviem gadsimtiem ir nebojāta. Kad franču armija okupēja Romu* un pāvestu Piju VII apcietinātu aizveda no pilsētas, no svētā sirds lāsoja asinis.»

Ja to būtu rakstījis kāds mūks smagajos viduslaikos, neviens nebrīnītos; viss izklausītos dabiski un patiesi; bet, ja cilvēks ar augstu akadēmisko izglītību, arheoloģijas magnāts, to raksta deviņpadsmitā gadsimta vidū, tad tas skan visai dīvaini. Un tomēr — es labprāt mainītu savu neticību pret Neligana ticību, pat ja viņš man diktētu visbargākos noteikumus.

Šā vecā kunga nešaubīgajai, konsekventajai vientiesībai piemīt ārkārtīgs svaigums, kāds mūsu praktiskajā telegrāfa laikmetā reti sastopams. Paklausieties, ko viņš saka par Ara Coeli baznīcu: