MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šai sakarā gribu minēt vēl kādu parādību, kas man šķiet visai interesanta. Romā nav «Kristus baznīcu» un «Svētā Gara» baznīcu, vismaz man nav gadījies tādas pamanīt. Pilsētā ir apmēram četri simti baznīcu, un apmēram ceturtā daļa, šķiet, nosaukta Madonnas un Sv. Pētera vārdā. Marijai veltīto baznīcu ir tik daudz, ka tās, ja es pareizi saprotu, citu no citas var atšķirt vienīgi pēc piekabinātajiem epitetiem. Bez tam šeit ir Sv. Ludovika, Sv. Augustīna, Sv. Agneses, Sv. Kalliksta, Lūciņas Sv. Lorenco, Damazas Sv. Lorenco, Sv. Cecīlijas, Sv. Afanasija, Sv. Filipa Neri, Sv. Katerīnas, Sv. Dominika baznīcas un daudzas, kas nosauktas zemāku, pasaulei nepazīstamu svēto vārdā, un tikai pašās saraksta beigās, aiz baznīcām, minētas divas slimnīcas, no kurām vienai dots Pestītāja, otrai — Svētā Gara vārds.

Diendienā un nakti pēc nakts esam klīduši, apstaigādami sagruvušo brīnumu vietas Romā; diendienā un nakti pēc nakts esam barojušies ar divdesmit piecu gadsimtu putekļiem un trūdiem, domājuši par tiem dienā un sapņojuši naktī, līdz pēdīgi mums sāka likties, ka paši lēnām sairstam, ka mums zūd seja un locekļi, ka jebkuru mirkli varam kļūt par laupījumu kādam senlietu vācējam, un tad mums pieliks kājas, «pierestaurēs» nepiemērotu degunu, pieliks aplamu etiķeti un uz mūžiem novietos mūs Vatikāna muzejā, lai dzejnieki varētu ap mums siekaloties un vandaļi rakstīt uz mums savus vārdus.

Taču vislabākais paņēmiens, kā izbeigt rakstīšanu par Romu, ir rakstīšanu pārtraukt. Par šo ārkārtīgi interesanto pilsētu es labprāt vēlētos uzrakstīt īstu «Ceļvežu» cienīgu nodaļu, bet nespēju, jo visu laiku šeit jūtos kā puišelis konfekšu veikalā — izvēle neizmērojama, tomēr nav ko izvēlēties. Bezcerīgi pierakstīju vai simt lappušu, taču nesapratu, ar ko sākt. Nesākšu vispār. Mūsu pases ir pārbaudītas. Mēs brauksim uz Neapoli.

Šeit Neapoles ostā noenkurots stāv mūsu kuģis — karantīnā. Tas stāvējis jau vairākas dienas un pastāvēs vēl kādu laiku. Mums, atbraukušiem no Romas, izdevās no šīs nelaimes izvairīties. Nevienam, protams, nav atjauts kāpt uz kuģa vai nonākt no kuģa krastā. Kuģis atrodas tikpat kā cietumā. Garās, karstās dienas pasažieri droši vien pavada, noraudzidamies pa klāja telšu spraugām uz Vezuvu un skaisto pilsētu un lādēdamies. Iedomājieties pavadīt šādā veidā desmit dienasl Mēs ik dienu laivā aizbraucam turp un aicinām viņus nākt krastā. Tas viņus nomierina. Apturam laivu desmit soļu no kuģa un stāstām, cik pilsēta lieliska un ka viesnīcas šeit daudz labākas nekā jebkur citur Eiropā, cik tīkami vēsi ir krastā un ka saldējums te pērkams veseliem kalniem, cik brīnišķīgi pavadām laiku, klejojot pa apkārtni un izbraucot buru laivās uz tuvējām salām. Ari tas viņus nomierina.

Mūsu ekskursiju uz Vezuvu es atcerēšos ilgi: daļēji tāpēc, ka dabūjām daudz interesanta redzēt, daļēji tāpēc, ka šis ceļojums bija ļoti nogurdinošs. Divas dienas mēs trijatā bijām pūtušies klusajā un skaistajā Iskijas salā, kas atrodas astoņpadsmit jūdžu no ostas; dēvējām to par atpūtu, bet es vairs neatceros, kas tā bija par atpūtu, jo, atgriežoties Neapolē, nebijām aizvēruši acis četrdesmit astoņas stundas. Tikko gatavojāmies tovakar agri doties pie miera, lai mazliet atgūtu nokavēto miegu, kad uzdzirdām par ekskursiju uz Vezuvu. Ekspedīcijā piedalījās astoņi mūsējie, un no Neapoles vajadzēja izbraukt ap pusnakti. Savācām ceļam šo to ēdamu un nolīgām pajūgus, kas mūs aizvedīs līdz Anunciatai, un pēc tam devāmies uz pilsētu, lai noturētos nomodā līdz pusnaktij. Izbraucām precīzi un pēc pusotras stundas nokļuvām Anunciatā. Trakākas vietas par Anunciatu nav visā pasaulē. Citās Itālijas pilsētās iedzīvotāji gulšņā saulītē un pacietīgi gaida, līdz jūs tiem kaut ko pajautāsiet vai izdarīsiet kaut ko tādu, par ko varētu prasīt samaksu, bet Anunciatā viņi zaudējuši pat pēdējās smalkjūtības paliekas; viņi pagrābj dāmas šalli no krēsla, pasniedz to viņai un iekasē dzeramnaudu; viņi atrauj vaļā karietes durtiņas un prasa samaksu, aizver durtiņas un atkal prasa samaksu; viņi palīdz jums novilkt putekļu mēteli — divi centi; pārbrauc ar suku jūsu uzvalkam un padara to sliktāku, nekā tas bija,— divi centi; uzsmaida jums — divi centi; cepuri noņēmuši, ar ņirgu ģīmī jums paklanās — divi centi, aplaimo jūs ar brīvprātīgu informāciju, piemēram, paziņodami, ka mūļi tūliņ būs klāt — divi centi; kāda jauka diena, ser — divi centi; uzkāpšana Vezuvā ilgst četras stundas — divi centi. Un tā bez sava gala. Viņi jūs ielenc — nomāc — pinas jums pa kājām, svīst un pārlieku nelabi ož, izturas lišķīgi, pretīgi, verdziski. Neviens pakalpo­jums tiem nav par pazemojošu, lai tikai izspiestu naudu. Man neizdevās pašam savā pieredzē kaut ko uzzināt par iedzīvotāju augstākajiem slāņiem; taču pēc tā, ko esmu par tiem dzirdējis, spriežu, ka dažas pretīgās īpašības, kas piemīt salašņām, augstākajos slāņos aizstātas ar citām vēl pretīgākām. Kā itālieši prot diedelēt! Turklāt daudzi no viņiem ir ļoti labi ģērbušies.

Nupat minēju, ka no paša pieredzes nezinu nekā par augstākajiem slāņiem. Tas man jāatsauc. Biju kaut ko piemirsis. Par to, kā manu acu priekšā vakarvakarā izdarījās viņu sabiedrības zieds, jebkurā citā kristīgā zemē, man šķiet, nosarktu pat pēdējo padibeņu iemītnieki. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem viņu bija sanācis lielajā Sankarlo teātrī, lai — nu, ko? Lai izņirgātos par vecu sievieti — lai izsmietu, izsvilptu, apvainotu aktrisi, kuru kādreiz paši bija dievinājuši, bet kuras skaistums tagad novītis un kuras balss zaudējusi kādreizējo lielisko skanējumu. Visi par to vien runāja, ka gaidāmi lieli joki. Mums teica, ka teātris būšot stāvgrūdām pilns, jo uzstāšoties Frezdini. Sacīja mums arī, ka viņa vairs nevarot diezin cik skaisti padziedāt, bet publika tomēr kārojot viņu redzēt. Aizgājām arī mēs. Un ikreiz, kad sieviete sāka dziedāt, viņi svilpa un smējās — viss lielais nams, un, tiklīdz dziedātāja nogāja no skatuves, viņu ar aplausiem izsauca no jauna. Lāgiem viņai lika atkārtot āriju piecas sešas reizes, saņēma viņu ar svilpieniem un aizvadīja ar svilpieniem un smiekliem, tomēr tūliņ kliedza «bis!» un apkaunoja viņu no jauna! Un kādu prieku tas sagādāja augstdzimušajiem neliešiem! Kungi un dāmas smējās līdz asarām un baltos cimdos tērptām rokām aplaudēja kā neprātīgi, kad nelaimīgā, vecīgā sieviete nevarīgi iznāca uz skatuves sesto reizi, lai neizmērojamā pacietībā saņemtu svilpienu vētru! Tas bija tik nežēlīgi, tik bezjēdzīgi un cietsirdīgi! Amerikā šī sieviete būtu iekarojusi pat dauzoņu auditoriju ar savu drosmi, ar nepārspējamo mieru (jo viņa atkārtoja un atkārtoja, jauki, jauki smaidīja un paklanījās, dziedāja, cik labi spēja, un paklanījusies nogāja no skatuves, nezaudējot ne seju, ne savaldību), un droši vien jebkurā citā zemē, izņemot Itāliju, viņas sievišķība un nevarība viņu pasargātu tā, ka citas aizstāvības neva­jadzētu. Kāds sīkmanīgu dvēseļu pulks tovakar piepildīja teātri! Ja direktors tovakar būtu spējis sapulcēt savā teātrī neapolitāņu dvēseles vien, neaizņemot vietu ar miesām, viņš droši būtu nopelnījis vismaz deviņdesmit miljonus dolāru. Cik nelietīgam gan jābūt cilvēkam, lai dotu iespēju trim tūkstošiem garīgu kropļu izsvilpt, izņirgt un apsmiet vientuļu, vecīgu sievieti, ļautu to tik nekaunīgi pazemot! Jādomā, ka viņam piemīt visas ļaunās, zemiskās īpašības, kādas vien pastāv. No saviem novērojumiem guvu pārliecību (neuzdrošinos pārkāpt perso­nisko novērojumu robežas), ka Neapoles augstāko šķiru ļaudīm šīs īpašības piemīt pārpārēm. Visādi citādi viņi varbūt ir ļoti labi cilvēki, neņemos spriest.