MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Neapolitāņi līdz pat šai dienai nešaubīgi tic vienam no pretīgāka­jiem māņticības izgudrojumiem, kādi vien Itālijā pastāv — proti, brīnumam, ka Sv. Janvārija asinis kļūst šķidras. Divreiz gadā mācītāji sapulcina visu pilsētu katedrālē, izceļ dienasgaismā trauku ar sarecēju­šām asinīm un rāda, kā tās pamazām pārvēršas šķidrumā, un atkārto šo riebīgo farsu astoņas dienas no vietas, bet mācītāji paši pa to laiku apstaigā pūli un iekasē naudu par izrādi. Pirmajā dienā asinis pārvēršas šķidrumā četrdesmit septiņās minūtēs, jo tad baznīca ir stāvgrūdām pilna un nepieciešams laiks, kamēr upurtraukā sabirst ziedojumi no visiem baznīcēniem; pēc tam asinis kļūst šķidras arvien straujāk, jo apmeklētāju skaits ar katru dienu kļūst mazāks, līdz astotajā dienā, kad baznīcā brīnumu apskatīt atnākuši tikai pāris desmit ticīgo, asinis izšķīst četrās minūtēs.

Bez tam reizi gadā notika plaša ceremonija, kurā piedalījās garīdznieki, pilsoņi, karavīri, jūrnieki un augstākie pilsētas pārvaldes ierēdņi, lai noskūtu matus paštaisītai madonnai — izbāztai, izkrāsotai lellei, kas līdzinājās šuvēju manekenam. Noskūtie mati nākamajos divpadsmit mēnešos brīnumainā kārtā atauga. Šo skūšanas procedūru praktizēja vēl pirms četriem vai pieciem gadiem. Tas bija varens ienākumu avots tai baznīcai, kurai piederēja brīnumlelle, un frizēšanas ceremonija allaž tika rīkota ar lielu pompu: jo spožāk, jo labāk, jo tad vairāk trokšņa sacēla, jo sanāca vairāk ļaužu un līdz ar to pieauga ienākumi; taču pēdīgi pienāca diena, kad neapolitāņi beidza mīlēt pāvestu un viņa kalpus un pilsētas valde lika pārtraukt grandiozo izrādi ar madonnas piedalīšanos.

Abi šie piemēri gaužām labi raksturo neapolitāņus — divi bezgala muļķīgi apmānīšanas paņēmieni, kuriem puse iedzīvotāju bijīgi un paļāvīgi tic, bet otra puse — vai nu tic vai netic, tomēr neiebilst ne vārda un tādējādi veicina blēdīšanos. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šiem nožēlojamiem, lētajiem brīnumiem ticēja vi§i — ļaudis, kas pieprasa divus centus par paklanīšanos un spēj sāpīgi aizvainot sievieti, manuprāt, spēj ari to.

Neapolitāņi allaž par pakalpojumu uzprasa četrreiz vairāk, nekā īstenībā cer dabūt, bet, ja jūs viņiem samaksājat, cik pirmoreiz prasīts, viņi nokaunas, ka prasījuši tik maz un nekavējoties pieprasa vairāk. Naudas samaksu vai saņemšanu pastāvīgi pavada satrauktu vārdu birums un žestikulēšana. Bez strīdiem un skandāla nav iespējams nopirkt pat gliemežus divu centu vērtībā. «Viengala» brauciens divjūgā maksā vienu franku — tāds ir likums, bet ormanis, atrazdams dažādus ieganstus, prasa vairāk, un, ja tiešām saņem prasīto, aši izgudro vēl kādu piemaksu. Stāsta, ka reiz kāds ārzemnieks nolīdzis braucienam vienjūgu — par pusfranku. Izmēģinājuma labad viņš iedevis kučierim piecus frankus. Tas pieprasījis papildus vēl vienu franku un to ari saņēmis. Pēc tam prasījis vēl un saņēmis, tad vēl, un ticis noraidīts. Nu kučieris kļuvis dusmīgs, atkal ticis noraidīts, bet sācis celt traci. Ārzemnieks teicis: «Labi, atdodiet tos septiņus frankus, es padomāšu, kā jums palīdzēt.» Saņēmis naudu atpakaļ, viņš samaksājis likumīgo pusfranku, un kučieris tūliņ palūdzis vēl divus centus, lai nopirktu malku dzeramā. Jūs varbūt teiksiet, ka esmu aizpriedumains. Var jau būt. Bet es kaunētos, ja tāds nebūtu.

Kā jau teicu, pusstundu izkaulējušies ar Anunciatas iedzīvotājiem, sadabūjām mūļus un zirgus un samiegojušies sākām jāt augšup ar pavadoni katram mūlim pie astes; pavadoņi izlikās, ka dzen mūli uz priekšu, bet īstenībā turēja to ciet, lai tas velk kalnā arī viņus. Sākumā virzījos uz priekšu gaužām lēni, tad man apnika, ka jāmaksā pavado­nim pieci franki par to, ka viņš tur mūli aiz astes un neļauj tam kāpt kalnā; un es atlaidu pavadoni. Pēc tam gāja straujāk uz priekšu.

No kādas augstas vietas kalna nogāzē mums atklājās lieliska aina uz Neapoli. Neredzējām, protams, nekā cita kā vienīgi gāzes lampas — di­vas trešdaļas no loka, kas ieskāva lielo līci,— dimantu kaklarota, kas no tālienes mirguļoja tumsā, gan ne tik spoža kā zvaigznes mums virs galvas, bet siltāk un ārkārtīgi skaisti; un pāri visai lielajai pilsētai ugunis krustojās daudzās, daudzās taisnēs un līknēs. Un aiz pilsētas uz visām pusēm tālu aizstiepās plašās, līdzenās āres, kurās gan rindās, gan ķekaros kā dārgakmeņi zaigoja uguntiņas, norādot, kur tumsā slēpjas ciemati. Šai brīdī pavadonis, kurš bija iekāries astē zirgam, kas gāja man pa priekšu, un bez vajadzības spīdzināja dzīvnieku, saņēma pamatīgu spērienu un aizlidoja vai astoņsimt pēdu; un šis incidents kopā ar tālumā mirdzošo pasakaini skaisto skatu darīja mani līdz sirds dziļumiem laimīgu, un es ļoti priecājos, ka esmu nolēmis uzkāpt Vezuvā.

UZKAPŠANA VEZUVĀ KALNĀ (TURPINĀJUMS)

Šis temats dod lielisku vielu veselai nodaļai, kuru uzrakstīšu rīt vai parīt.

«Redzēt Neapoli un mirt».* īsti neticu, ka, Neapoli redzējušam vien, obligāti būtu jānomirst, bet mēģinājums apmesties tur uz dzīvi gan varētu beigties fatāli. Skatīt Neapoli, kā mēs to redzējām,— tālumā, agrīnā rītausmā no Vezuva nogāzes — patiesi nozīmē skatīt brīnum skaistu gleznu. No šāda attāluma pilsētas netīrās celtnes izskatās baltas, un balkoni, logi un jumti cits pār citu ceļas arvien augstāk virs zilās jūras, līdz majestātiskā Sanelmo pils pašā augšā vainago lielo, balto piramīdu, piešķirot tai simetriju un harmonisku pilnību. Un, kad Neapoles lilijas pārvēršas par rozēm un pilsēta nosarkst no saules pirmā skūpsta, tās skaistums vārdos nav izsakāms. Tad patiesi var teikt: «Redzēt Neapoli un mirt.» Arī gleznas ietvars ir burvīgs. Priekšā gludā jūra — milzīga daudzkrāsaina mozaīka; tālumā vieglā dūmakā aizsap- ņojušās cēlās salas; pilsētas galā, kurā mēs atrodamies, abus savus karaliskos torņus slien Vezuvs; tā melnās radzes un sastingušās lavas upes aizslīdējušas lejup bezgalīgajā Kampānijas līdzenumā — zaļajā paklājā, kas savaldzina skatienu un ved to aizvien tālāk līdz koku puduriem, vientuļām mājām un baltiem ciemiem, kur klajums gandrīz pie paša apvāršņa izgaist plūksnainā dūmakā. Tieši no šejienes, no šīs «ermitāžas» Vezuva nogāzē ir tā vieta, kur var iesaukties: «Redzēt Neapoli un mirt!»

Tikai neieejiet pašā pilsētā un neielūkojieties tuvāk! Zudīs liela daļa romantikas. Cilvēki dzīvo netīrīgi, un no tā netīras kļūst arī ielas, rodas nepievilcīgi skati un netīkamas smakas. Neapolitāņiem ir neiedomā­jami aizspriedumi pret holeru. Tas nav bez iemesla. Ja holera reiz sagrābj neapolitāni, tā viņu gandrīz vienmēr nobeidz, jo, saprotiet jel paši, pirms dakteris izrokas cauri netīrumu kārtai un tiek pie miesas, cilvēks ir pagalam. Augstākās šķiras katru dienu peldas jūrā un izskatās tiešām pieklājīgi.