MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

pagājis pārāk daudz gadsimtu, lai materiālu varētu uzskatīt par jaunumu; es to pārtulkoju un publicēju vienīgi tādēļ, ka gribu parādīt, cik maz teātra kritikas pamatstils un frazeoloģija mainījusies kopš tiem senajiem laikiem, kad pasta iznēsātāji šo lapu, vēl mitru, tikko no tipogrāfijas nākušu, nolika uz galda savam patronam.

SEZONAS ATKLĀŠANA KOLIZEJA. Par spīti nelāgajiem laika apstākļiem, liels skaits izcilāko pilsoņu vakarvakarā pulcējās, lai noskatītos, kā uz galvaspilsētas skatuves debitē jaunais traģiķis, kas pēdējā laikā visnotaļ tik spoži uzstājies provinces amfiteātros. Izrādi noskatījās ap sešdesmit tūkstoši cilvēku, un, ja vien ielas nebūtu tik drausmīgā stāvoklī, teātris būtu bijis stāvgrūdām pilns. Viņa majestāte imperators Aurēlijs ieņēma savu vietu imperatora ložā, un visu skatieni pievērsās viņam. Daudzi slaveni impērijas augstmaņi un ģenerāļi pagodināja izrādi ar savu klātbūtni, un viņu vidū neievēroja­mākais nebija jaunais leitnants no patriciešu dzimtas, kura lauri, iegūti, cīnoties «Pērkondimdošā leģiona» rindās, vēl itin zaļi vijās ap viņa pieri. Apsveikuma saucieni viņam par godu bija dzirdami Tibras pretējā krastā!

Nesenais remonts un uzlabojumi Kolizejā padarījuši teātri gan tīkamāku, gan mājīgāku. Jaunie spilveni uzskatāmi par lielisku uzlabojumu salīdzinājumā ar cietajiem marmora soliem, pie kuriem bijām pieraduši līdz šim. Pašreizējā direkcija tiešām rūpējas par skatītājiem. Tā no jauna atdevusi Kolizejam zeltījumu, krāšņās drapērijas un kopējo spožumu, kas, pēc veco Kolizeja apmeklētāju vārdiem, bijis šā teātra lepnums pirms piecdesmit gadiem.

Pirmā atrakcija — divu jauno amatieru zobencīņa ar slaveno partiešu gladiatoru, kas atsūtīts no gūstekņu nometnes,— tiešām bija augstvērtīga. Vecākais no abiem jaunajiem džentlmeņiem pārvaldīja zobenu ar grāciju un iezīmējās ar izcilu talantu. Viņa māņu gājienu, kam tūdaļ sekoja zibenīgs zobena cirtiens, notriecot partietim no galvas bruņucepuri, publika uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem. Piegā­jieni no kreisās puses nebija tik labi, taču debitanta daudzajiem draugiem būs patīkami dzirdēt, ka, cītīgi trenējoties, viņš ar laiku šo trūkumu izlabos. Viņu tomēr nogalināja. Viņa māsas, kas sēdēja publikā, jutās gaužām satriektas. Māte nekavējoties atstāja Kolizeju. Otrais jauneklis turpināja cīņu tik sparīgi, ka izpelnījās vētrainus aplausus. Kad pēdīgi arī viņš nokrita beigts, viņa sirmā māte kliegdama, sajukušiem matiem, asarām plūstot, metās uz arēnu un zaudēja samaņu, tikko paguvusi ar rokām ieķerties arēnas režģos. Policija nekavējoties viņu aizvāca. Šādos apstākļos šīs sievietes izturēšanos varbūt varētu piedot, tomēr, pēc mūsu domām, ar tādām scēnām pārkāpt etiķeti, kas jāievēro izrādes laikā, turklāt imperatora klātbūtnē, ir gaužām nepiedienīgi.

Partiešu gūsteknis cīnījās drosmīgi un labi; par to nav jābrīnās, jo viņš cīnījās ne tikai par dzīvību, bet arī par brīvību. Teātrī atradās viņa sieva un bērni, kas ar savu mīlestību piešķīra spēku viņa rokai un atgādināja dzimteni, kurp viņš varēs atgriezties, ja uzvarēs. Kad krita viņa otrais pretinieks, sieva piespieda bērnus pie krūtīm un aiz prieka apraudājās. Bet viņas laimes brīdis bija īss. Gūsteknis pastreipuļoja uz viņas pusi, un viņa redzēja, ka brīve izcīnīta par vēlu. Viņš bija nāvīgi ievainots. Pirmajam cēlienam beidzoties, visi bija apmierināti. Publika izsauca direktoru uz skatuves; par parādīto godu viņš pateicās skatītājiem ar asprātīgu, humora pilnu runu, ko nobeidza, izteikdams cerību, ka viņa necilos pūliņus gādāt par jautru un pamācošu izklaidi Romas publika tikpat atzinīgi novērtēs arī turpmāk.

Pēc tam arēnā iznāca izrādes zvaigzne, kuru saņēma ar pērkondim- došiem aplausiem, un gaisā uzvijās sešdesmit tūkstoš mutautiņu. Marks Marcels Valerians (skatuves vārds, īstajā vārdā viņu sauc Smits) ir lielisks fiziskas attīstības paraugs un izcili apdāvināts aktieris. Ar karacirvi viņš rīkojas virtuozi. Viņa jautrība un rotaļīgais vieglums komiskās lomās ir neatdarināms, taču tas nav salīdzināms ar cildena­jiem veidoliem, ko viņš iemieso svinīgi drūmā traģēdijā. Kad viņa cirvis vilka ugunīgus lokus virs pārbiedēto barbaru galvām tieši tādā pašā ritmā, kādā lēcienos kustējās viņa ķermenis un kājas, skatītāji auroja nevaldāmos smieklos, bet, kad viņš ar cirvja pietu sašķaidīja vienam pretiniekam galvaskausu un tai pašā mirklī ar asmeni pāršķēla otru vidū pušu, sajūsmināto aplausu dārdi, kas satricināja visu ēku, liecināja, ka prasīgā publika atzinusi viņu par īstu meistaru cildenajā mākslā. Ja viņam piemīt kāda vājība (mums būtu gaužām žēl pieļaut pat domu, ka tā varētu būt), tad vienīgi paradums visaizraujošākajos izrādes mirkļos pamest skatienu uz publiku, it kā gaidot atzinību. Arī cīņas pārtraukšana, lai paklanītos, kad viņam met puķu pušķus, jāpiemin kā gaumes trūkums. Kamēr norisa lieliskā cīņa ar kreiso roku, viņš nevis kapāja savus pretiniekus, bet gandrīz visu laiku skatījās uz publiku; kad viņš bija nokāvis visus otrā gada kursantus un meņģējās ar pirmā kursa audzēkni, viņš pieliecās, uztvēra krītošo pušķi un sniedza to pretiniekam tieši tajā brīdī, kad krita cirtiens, kas draudēja kļūt par viņa nāves spriedumu. Mēs nešaubāmies, ka tāda vieglprātīga izturēšanās ir gluži piemērota provincei, bet tā nav galvaspilsētas cienīga. Ticam, ka mūsu jaunais draugs neapvainosies par šiem aizrādījumiem, jo tie domāti vienīgi viņa paša labā. Visi, kas mūs pazīst, zina, ka mēs lāgiem gan nežēlojam taisnīgu bardzību pret tīģeriem un mocekļiem, bet nekad ar nodomu negribam aizvainot gladiatorus.

Brīnumbērns patiesi darīja brīnumus. Savus četrus tīģerēnus viņš pieveica bez pūlēm, pats neciezdams nekādus zaudējumus, izņemot strēmeli galvas ādas. Vispārējais slaktiņš norisa, ievērojot izcilu precizitāti detaļās, kas liecināja par nelaiķa dalībnieku augstu meista­rību.

Apkopojot visu sacīto, jāteic, ka vakarējā izrāde dara godu ne vien direkcijai, bet visai pilsētai, kas rosina un atbalsta šādus veselīgus un pamācošus sarīkojumus. Jānorāda vienīgi, ka dažu neapzinīgu jau­niešu uzvešanās, kuri no galerijas apmētāja tīģerus ar riekstiem un sakošļāta papīra piciņām, saukdami: «Hei — cui, cui!» un pauzdami neapmierinātību vai uzslavu, kliedzot: «Grāb viņu ciet, lauva!», «Sadod, gladiatori», «Aitasgalva!», «Lempis gatavais!», «Ņem aiz ūsām!», imperatora klātbūtnē ir nepieļaujama, un policijai tādi dauzoņas jāsavalda. Vakarvakara izrādē, kad kalpotāji iznāca arēnā novākt līķus, jaunie nejēgas galerijā klaigāja saukļus: «Aptīrītāji!», «Re, kas par kažoku!», «Velc aiz kātiem!» un vēl citādas zobgalības. Uz publiku tas atstāja ļoti nelāgu iespaidu.

Šopēcpusdien apsolīta izrāde bērniem, kurā tīģeriem tiks izbaroti daži mocekļi. Līdz turpmākam paziņojumam izrādes notiks ik dienu. Programmas sastāvs katru vakaru mainīsies. Valeriana benefice paredzēta 29. datumā, ja viņš vēl būs dzīvs.»

Es pats esmu savā laikā rakstījis teātra kritikas un bieži vien jutos pārsteigts, ka zinu par Hamletu daudz vairāk nekā Forests*, un ar gandarījumu konstatēju, ka arī mani seno dienu amata brāļi daudz labāk nekā gladiatori zināja, kā jācīnās zobenkui.jā.