Dzeks Londons - Plankumainais

Es vairs neesmu sevišķi augstās domās par Stīvenu Makeju, lai gan kādreiz man viņa vārds bija svēts. Jā, savā laikā es mīlēju viņu vairāk nekā savu miesīgu brāli. Bet, ja Stīvens Makejs patrāpītos man tagadītēs, es nu­dien neatbildu par sevi. Tas ir ārpus manas saprašanas, ka cilvēks, ar kuru es dalīju ēdienu un segu, cilvēks, ar kuru kopā pieveicu Cilkuta pāreju, varēja izrīkoties tā kā viņš. Es vienmēr uzskatīju Stīvu par goda vīru, par labu biedru, kura dabā atriebīguma vai ļaunuma nav ne tik, cik melns aiz naga.

Tagad esmu uz visiem laikiem zaudējis ticību cilvē­kiem. Kā nu ne! Es taču kopu Stīvu, kad viņš gulēja slims ar tīfu, mēs abi cietām badu pie Stjūartas iztekām, un viņš bija tas, kas izglāba man dzīvību uz Mazā Laša. Bet tagadīt, pēc tik daudziem kopā pavadītiem gadiem, es varu teikt par Stīvenu Makeju tikai vienu: savu mūžu neesmu redzējis otru tādu nelieti.

Mēs devāmies ceļā uz Klondaiku pašā zelta drudža karstumā, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada ru­denī, taču devāmies ceļā pārāk vēlu, lai tiktu pāri Čilku- tam pirms salnām. Stiepdami mantas uz muguras, mēs bijām nogājuši daļu ceļa, kad sāka snigt, un mums va­jadzēja pirkt suņus, lai turpinātu ceļu nartās. Tā mēs tikām pie Plankumainā. Suņi bija cenā, un mēs samak­sājām par viņu simt desmit dolārus. Pēc izskata suns bija tā vērts. Es saku pēc izskata, jo skaistāku suni man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš svēra sešdesmit mārci­ņas un bija kā radīts iejūgam. Mēs nevarējām tikt gudri, kas tā par sugu. Tas nebija ne eskimosu suns, ne mel- muts, ne kanādiešu medību suns. Viņā bija kaut kas no visām šīm sugām, turklāt viņš izskatījās pēc baltā cilvēka suņa, jo uz vieniem sāniem starp rūsgandzelteniem un netīri baltiem blaiskumiem tam varēja saredzēt pamat­krāsu — tur bija ogļmelns plankums spaiņa dibena lie­lumā. Tāpēc mēs arī iesaucām viņu par Plankumaino.

No pirmā acu uzmetiena suns izskatījās gods godam. Kad viņš bija pie veselības, muskuļi zem ādas kustējās kā dzīvas grīstes. Pēc izskata likās, ka otrs tik stiprs zvērs nebūs sameklējams visā Aļaskā. Un arī tik gudrs ne. Ja jūs uzlūkotu šo suni, jūs teiktu, ka viņš var pavilkt vairāk nekā trīs tikpat smagi suņi. Var jau būt, bet es gan netiku to redzējis. Uz to viņam nenesās prāts. Iz­ošņāt visu ko un zagt — jā, to gan Plankumainais prata meistarīgi. Viņam piemita nudien neizskaidrojams in­stinkts: viņš nojauta, kad gaidāms darbs, un tūlīt aizla­vījās prom. Viņa prasme nozust un atkal parādīties bija pārdabiska. Bet, kad vajadzēja ķerties pie darba, viss suņa prāts izčibēja un suņa vietā palika stulbs radījums, trīcošs receklis, tā ka sirds plīsa vai pušu, raugoties uz viņu.

Reizēm man šķiet, ka tas nebija vis stulbums. Varbūt, gluži tāpat kā daži mani paziņas, Plankumainais bija pā­rāk gudrs, lai strādātu. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš būtu mūs āzējis. Varbūt viņš bija visu apsvēris un nospriedis, ka labāk šad un tad dabūt pa ādu un nestrādāt nekā visu laiku strādāt un iztikt bez'brāziena. Viņš bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Kad es jums saku, reizēm es sē­dēju, skatījos šim sunim acīs — un man šermuļi sāka skriet pa kauliem un mati slieties stāvus, cik daudz sa­prāta bija šajās acīs. Es nemāku to izstāstīt. Tas nav vārdiem aprakstāms. Es to redzēju, tas ir viss. Dažbrīd likās, ka tu lūkojies nevis suņa acīs, bet cilvēka dvēselē, un tas, ko es tur redzēju, uzdzina man bailes un lika galvā sarosīties visādām domām — par dvēseļu iemieso­šanos un citādām būšanām. Kad es jums saku, šā dzīv­nieka acīs es nomanīju kaut ko nozīmīgu; tās man kaut ko vēstīja, bet es biju par sīku, lai to saprastu. Lai nu bija kā būdams (pats zinu, ka nostādu sevi muļķa lomā), lai nu bija kā būdams, bet tas man sajauca galvu. Man nav ne mazākās sajēgas, ko es redzēju šā dzīvnieka acīs. Ne tā bija īpaša gaisma, ne krāsa; kaut kas parādījās un nozuda, bet acis kā bija, tā palika nekustīgas. Tais­nību sakot, es pat nemanīju, ka tajās kaut kas būtu sa­kustējies, — man tikai radās tāda sajūta, ka ir sakustē­jies. Sīs acis kaut ko pauda — jā, jā, tā tas bija, un tas iedarbojās uz mani. Nē, es to nemāku izteikt, tas bija kas vairāk. Nezinu, kas, bet es samanīju tādu kā rad­niecību ar suni. Ak nē, ne jau jūtu radniecību! Drīzāk tā bija vienlīdzības izjūta, šā suņa acis nekad nelūdzās kā, teiksim, brieža acis. Tajās dega izaicinājums. Nē, ne jau nicīgs izaicinājums. Nekas vairāk kā mierīgs vienlīdzības apliecinājums. Esmu pārliecināts, ka dzīvnieks pats to neapzinājās. Taču fakts paliek fakts — kaut kas suņa skatienā mirdzēja. Nē, nevis mirdzēja, bet parādījās. Es zinu, ka kladzinu blēņas, bet, ja jums būtu gadījies ielū­koties viņam acīs tā, kā gadījās man, tad jūs saprastu. Stīvs bija pārņemts tāpat kā es. Nu, reiz es mēģināju Plankumaino nogalināt — no viņa tak nebija nekāda la­buma —, bet izgāšanās vien iznāca. Es vedu suni iekšā krūmos, šis negribīgi vilkās līdzi. Laikam jau zināja, kāds liktenis Šo sagaida. Apstājos piemērotā vietā, uzliku kāju uz auklas un izvilku savu lielo koltu. Bet Plankumainais aptupās un skatījās uz mani. Es jums saku, viņš nelū­dzās, viņš tikai skatījās. Es redzēju kaut ko neizprotamu parādāmies — jā, tieši parādāmies — šā dzīvnieka acīs. īstenībā tajās nekas neparādījās, šķita, ka tajās kaut kas ir saredzams, jo, kā jau iepriekš sacīju, man bija tāda sajūta. Un teikšu jums bez aplinkiem: es to nevarēju apjēgt. Tas bija tikpat kā nogalināt cilvēkur drosmīgu cilvēku, kas apzinās savu likteni un rāmi lūkojas tev acīs, it kā gribētu teikt: «Nu, kuram no mums raustās?» Bez tam man likās, ka es tūlīt, tūlīt uztveršu, kas tad īsti ir viņa skatienā, tāpēc vilcinājos nospiest mēlīti. Rau, tur jau tas ir, akurāt manā priekšā, spīguļo suņa acīs! Bet pēc tam jau bija par vēlu. Es nobaidījos. Es trīcēju pie visām miesām, vēderā man kņudēja, un man kjuva ne­lāga dūša. Tad es apsēdos un skatījos uz suni — un viņš skatījās uz mani tomet, kamēr man sāka rādīties, ka es sajukšu prātā. Vai gribat zināt, ko es izdarīju? Aizsviedu revolveri un, traku baiļu pārņemts, laidu atpakaļ uz no­metni. Stīvs pavilka mani uz zoba. Bet tad es ievēroju, ka nedēļu vēlāk Stīvs aizveda Plankumaino uz mežu tai pašā nolūkā un atnāca atpakaļ viens, bet pēc brīsniņa atvilkās arī Plankumainais.

Lai nu būtu kā būdams, bet Plankumainais negribēja strādāt. Mēs sagrābājām pēdējo naudiņu, samaksājām par suni simt desmit dolāru, bet šis ne akls pie darba. Pat streņģes negribēja savilkt. Kad pirmo reizi iejūdzām Plankumaino, Stīvs mēģināja viņu pierunāt, bet suns tikai notrīsēja, un tas arī bija viss. Ne par naga tiesu nesavilks streņģes. Stāv kā stabs un tricelējas kā receklis.

Stīvs uzšāva ar pātagu. Šis iekaucās — un nekust. Stīvs uzšāva vēlreiz mazunieciņ stiprāk, un Plankumainais sāka gaudot — ilgi, gari, uz mata kā vilks. Tad Stīvs pagalam satrakojās un savantēja šo pamatīgi, bet es izskrēju no telts.

Pateicu Stīvam, ka viņš apietas ar dzīvnieku nežēlīgi, un mēs drusku sarējāmies — pirmo reizi mūžā. Viņš no­meta pātagu sniegā un aizgāja nikns pēc velna. Es uz­ņēmu pātagu un ķēros pie darba. Nebiju vēl lāgā pacēlis sitamo, kad Plankumainais jau sāka trīcēt un drebēt un pieplaka pie zemes. Kad es pirmo reizi uzbliezu sliņķim, šis iekaucās kā aizkauts. Tad viņš nogūlās sniegā. Pa­skubināju pārējos suņus, un viņi vilka Plankumaino sev lidzi, kamēr es turpināju viņu mietēt. Viņš apvēlās uz muguras un šļūca pa sniegu, tirinādams visas četras kā­jas un kaukdams tā, itin kā tiktu laists caur gaļas ma­šīnu. Stīvs atgriezās un ņēmās ņirgāties par mani, un man vajadzēja atvainoties par pirmiņ teikto.