Dzeks Londons: Plankumainais

Plankumainais neparko nebija pielaužams strādāt, to­ties es savu mūžu nebiju redzējis rijīgāku cūku suņa ādā. Un kronis bija tas, ka Plankumainais prata zagt kā neviens. Apšmaukt viņu nebija iespējams. Ne vienreiz vien mēs brokastīs palikām bez speķa šķēles, tāpēc ka Plan­kumainais bija paguvis ieturēties pirmais. Viņa dēļ mēs bezmaz nosprāgām badā Stjūartas augštecē. Viņš bija pamanījies piekļūt klāt mūsu gaļas krājumiem, un, ko nebija aprijis pats, to bija piekopuši pārējie suņi. Taču viņš bija bez aizspriedumiem — viņš zaga visiem. Tas bija nemierīgs suns, mūždien okšķerēja visur vai naski tecēja uz kaut kurieni. Piecu jūdžu tālā apkaimē nebija nevienas pašas nometnes, kurai viņš nebūtu uzklupis. Ļau­nākais bija tas, ka mums mūždien pienāca rēķini par Plankumainā mielastiem, jo tāds bija šīs zemes likums. Tas mums pamatīgi iegrieza, it īpaši pirmajā ziemā Cii- kutā, kad mēs galīgi izputējām, maksādami par šķiņķiem un speķi, ko nekad nebijām likuši pie mutes. Uz kaušanos Plankumainajam arī bija ķēriens. Viņš prata visu ko, tikai ne strādāt. Savu mūžu viņš nebija savilcis streņģes, bet bija uzmeties par vadoni visiem suņiem. Jums vajadzēja redzēt, kā Plankumainais piespieda tos turēties godbijīgā atstatumā! Viņš prata iedzīt tiem bailes, un mūždien kāds no suņiem staigāja ar svaigām Plankumainā ilkņu at­stātām zīmēm. Bet viņš bija vairāk nekā kauslis. Viņš nebaidījās neviena četrkājaina, un es redzēju, ka viņš viens pats bez jebkāda iemesla uzklupa svešam iejūgam un sadeva visiem suņiem tā, ka spalvas vien pajuka. Es jums laikam stāstīju, kas viņš bija par negausi? Reiz es viņu pieķēru rijam pātagu. Jā, tieši tā. Bija sācis no paša galiņa un, kad es šo pieķēru, ticis jau līdz kātam un turpināja to apstrādat.

Bet pēc izskata Plankumainais bija labs. Pirmās ne­dēļas beigās mēs viņu par septiņdesmit pieciem dolāriem pārdevām jātnieku policijai. Viņiem bija pieredzējuši suņu dzinēji, un mēs domājām, ka ap to laiku, kad Planku­mainais būs veicis sešsimt jūdzes līdz Dausonai, no viņa būs iznācis labs nartu suns. Es saku domājām, jo mēs vēl nebijām lāgā paguvuši iepazīties ar Plankumaino. Ma­ķenīt vēlāk mums pietrūka nekaunības «domāt» kaut ko tādu, kas attiecās uz šo suni. Apmēram pēc nedēļas mūs no rīta uzmodināja trakākā suņu plēšanās, kādu mēs jeb­kad bijām piedzīvojuši. Plankumainais bija atgriezies un ieviesa kārtību iejūgā. Brokastis mēs ieturējām nomāktā garastāvoklī, ticiet man, bet pēc divām stundām atguvām labo omu, pārdodami Plankumaino valdības kurjeram, kas devās uz Dausonu ar depešām. Šoreiz suns sabija prom tikai trīs dienas un, kā parasti, nosvinēja savu at­griešanos ar izvillošanos.

Nosūtījuši savas mantas pāri kalniem, mēs visu ziemu un pavasari palīdzējām citiem gribētājiem tikt pāri un nopelnījām pamatīgu žūksni. Naudiņu mums ienesa arī Plankumainais. Mēs viņu pārdevām nevis vienu vai di­vas, bet divdesmit reizes. Viņš mūždien atgriezās pie mums, un neviens pircējs neprasīja atpakaļ savu naudu. Mums tā nauda ari nebija vajadzīga. Mēs būtu bijuši ar mieru samaksāt katram, kas mūs uz visiem laikiem at­pestītu no Plankumainā. Mums vajadzēja tikt no viņa vaļā, bet par velti atdot suni arī nevarēja, jo tas liktos aizdomīgi. Tak Plankumainais bija tāds skaistulis, ka pārdot viņu nebija grūti.

— Vel nav iebraukts, — mēs teicām, un mums mak­sāja bez kaulēšanās. Dažreiz mēs pārdevām viņu par div­desmit pieciem dolāriem, bet reiz dabūjām par viņu simt piecdesmit dolārus. Tas pats pircējs personiski ' atdeva mums suni atpakaļ un pat atteicās no savas naudas. Un kā viņš mūs gānīja — tas bija baigi! Viņš teica, ka ne­esot dārgi samaksāts par to prieku iesviest acīs visu, ko viņš par mums domājot. Mēs arī paši sapratām, ka sve­šajam taisnība, un nerunājām pretī. Bet, uzklausījis šo cilvēku, vēl šobaltdien neesmu atguvis savu kādreizejo

pašcieņu.

Kad ezeri un upes bija atbrīvojušies no ledus, mēs sa­krāvām savas mantas laivā Beneta ezerā un laidām uz Dausonu. Mums bija labs iejūgs, un mēs, protams, arī to paņēmām laivā. Plankumainais arī brauca līdzi, atkra­tīties no viņa nebija iespējams. Jau pirmajā dienā viņš reizes desmit saplēsās ar citiem suņiem un citu pec cita pārgrūda tos pār malu. Laivā bija par šauru, un Plankumainajam nepatika, ka viņu spaida no visām pu­sēm.

— Šim sunim vajadzīgs plašums, — otrā dienā sacīja Stīvs. — Izsēdināsim viņu krastā!

Tā arī izdarījām: piestājām malā pie Briežu pārejas, lai Plankumainais izlēktu no laivas. Vēl divi suņi, labi suņi sekoja viņam, un mēs zaudējām divas dienas, meklē­dami tos. Tā mēs šos suņus arī vairs nedabūjām redzēt, toties varējām atviegloti uzelpot un baudīt mieru un tā­pat kā tas cilvēks, kas bija atteicies ņemt atpakaļ savus simt piecdesmit dolārus, spriedām, ka esam lēti atpirku- šies. Pirmo reizi pa šiem mēnešiem mēs ar Stīvu smējā­mies, svilpojām un dziedājām. Mēs jutāmies laimīgi kā taurenīši. Melnās dienas bija palikušas aiz muguras. Murgs bija atstājies no mums. Plankumainais bija prom.

Trīs nedēļas vēlāk ņiēs ar Stīvu kādu rītu Dausonā stāvējām upmalā. Krastā piestāja neliela laiviņa, kas bija atīrusies no Beneta ezera. Pamanīju, ka Stīvs sa­trūkstas, un izdzirdēju, ka viņš pasaka kaut ko ne sevišķi pieklājīgu un nepavisam ne pusbalsī. Paskatījos uz laivu un ieraudzīju, ka tās priekšgalā, ausis saslējis, sēž Plan­kumainais. Mēs ar Stīvu bez kavēšanās lasījāmies prom kā iekaustīti kranči, kā jēradvēseles, kā noziedznieki, kas bēg no taisnīga soda. Laikam tieši tas ienāca prātā poli­cijas leitnantam, kad viņš ieraudzīja mūs laižamies lapās. Viņš nodomāja, ka ar laivu ieradušies likuma pārstāvji un ka tie grib saņemt mūs ciet. Negribēdams zaudēt laiku, lai izskaidrotos, viņš dzinās mums pakaļ un M. salonā piespieda mūs pie sienas. Notika diezgan jautra saruna, tāpēc ka mēs atteicāmies iet atpakaļ pie laivas un tikties ar Plankumaino. Galu galā leitnants pielika mums klāt citu policistu, bet pats aizgāja pie laivas. Beidzot tikuši vaļā no policijas, mēs čāpojām uz savu būdu. Nonākuši pie tās, skatāmies — Plankumainais jau sēž uz lieveņa un gaida mūs. Nu kā viņš varēja zināt, ka mēs tur dzī­vojam? Tovasar Dausonā bija četrdesmit tūkstošu iedzī­votāju. Kā viņš starp visām citām būdām varēja uzmek­lēt tieši mūsējo? Un kā viņš vispār varēja zināt, ka mēs atrodamies Dausonā? To es atļauju izspriest jums pa­šiem. Tikai neaizmirstiet, ko es teicu par šī suņa saprātu un mirdzumu viņa acīs, it kā suns būtu apveltīts ar ne­mirstību.

Tagad bija zudusi pēdējā cerība atsvabināties no Plan­kumainā. Dausonā bija pārāk daudz cilvēku, kas bija pir­kuši viņu Čilkutā, un valodas par suni gāja no mutes mutē. Reizes sešas mēs iesēdinājām viņu tvaikonī, kas brauca lejup pa Jukonu, bet viņš gluži vienkārši jau pir­majā piestātnē nokāpa krastā un gar upi dripināļa atpa­kaļ. Mēs nevarējām ne pārdot viņu, ne nogalinat (mēs abi ar Stīvu bijām mēģinājuši), neviens nespēja viņu nogalināt. Šis suns bija gluži kā apburts. Es reiz redzēju viņu uz galvenās ielas suņu muzgulī. Viņam bija saklu- puši virsū kādi piecdesmit satracināti suņi, bet, kad tie pajuka kur kurais, Plankumainais stāvēja uz visām čet­rām bez nevienas skrambiņas, bet divi suņi no lielās varzas gulēja zemē beigti.

Es redzēju, kā Plankumainais izčiepa no majora Din- vidija pagraba tik smagu brieža gaļas gabalu, ka knapi jaudāja lēkšot ar to soli pa priekšu mistera Dinvidija sarkanādainajai virējai, kas dzinās viņam pakaļ ar cirvi. Kad suns skrēja augšā pakalnā un skvo jau bija atme­tusi ar roku vajāšanai, pats majors Dinvidijs iznāca laukā un izšāva no sava vinčestra uz ainavu. Viņš divreiz pie­lādēja ieroci, divreiz izšāva — un nevienu reizi netrāpīja Plankumainajam. Tad atskrēja policists un arestēja ma­joru par šaujamā ieroča lietošanu pašā pilsētā. Majors Dinvidijs samaksāja sodu, bet mēs ar Stīvu samaksājām viņam par brieža gaļu ar visiem kauliņiem vienu dolāru mārciņā. Viņš pats bija pircis gaļu par tādu cenu. Gaļa togad bija dārga.