īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzirdēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno romiešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.
Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulainis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muižnieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vārdiem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīslās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.
Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mācību stundas un atsevišķas zāles.
Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolēģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.
Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Tapešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.
— Acīm redzot, liktenis tā lēmis, — Poklēns, vecākais, aizmigdams murmināja, — ko lai dara, atstāšu veikalu otrajam dēlam. Bet šis varbūt kļūs par advokātu vai notāru, vai par vēl ko citu.
Interesanti zināt, vai zēniskā aizraušanās ar teātri sholastā Batistā jau izplēnējusi? Ak vai, ne mazākā mērā! Brīvajās stundās, izrāvies no latīņu valodas žņaugiem, viņš, tāpat kā agrāk, devās uz Jauno Tiltu un teātriem, taču nu vairs nevis vectēva pavadībā, bet kopā ar dažiem Klermonas biedriem. Un savos kolēģijas gados Batists pamatīgi iepazinās gan ar Purva, gan arī Burgundas Viesnīcas repertuāru. Viņš noskatījās Pjēra Korneija lugas — «Atraitne», «Karaļa laukums», «Galma galerija», kā arī viņa slaveno «Sidu», kas autoram sagādāja skaļu slavu un spalvas brāļu skaudību.
Taču ar to vēl nebija diezgan. Kad mācības licejā gāja uz beigām, Žans Batists iemanījās iekļūt ne vien teātra parterā vai ložā, bet arī aiz kulisēm, un tieši tur viņam gadījās iepazīšanās, kas bija viena no svarīgākajām viņa dzīvē. Jauneklis iepazinās ar kādu sievieti. Viņu sauca Madlēna Bežāra, un viņa bija aktrise, pie tam kādu laiku bija spēlējusi Purva teātrī. Madlēna bija sarkanmate, prata brīnišķīgi izturēties un pēc sava aicinājuma bija aktrise ar īstu, lielu talantu. Dedzīgā Rotrū dramaturģijas cienītāja Madlēna bija gudra, ar smalku gaumi, bez tam — un tas, protams, jāuzskata par lielu retumu — labi pārzināja literatūru un pati rakstīja dzejas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka apburošā Parīzes aktrise pilnīgi savaldzināja Klermonas audzēkni, kurs bija četrus gadus jaunāks par viņu. Interesanti atzīmēt, ka Madlēna savukārt nebija vienaldzīga pret Zanu Batistu.
Tātad mācības kolēģijā turpinājās piecus gadus, noslēdzoties ar filozofijas studijām, kas — varētu sacīt — bija augstākā virsotne. Visus šos piecus gadus Zans Batists cītīgi mācījās, atlicinādams laiku teātrim.
Vai mans varonis šai kolēģijā kļuva par izglītotu cilvēku? Esmu pārliecināts, ka nevienā mācību iestādē nav iespējams kļūt par izglītotu cilvēku. Taču jebkurā labi nostādītā mācību iestādē var kļūt par disciplinētu cilvēku un apgūt iemaņas, kas noderēs nākotnē, kad cii- vēks ārpus mācību iestādes sienam sāks sevi izglītot pats.
Jā gan, Klermonas kolēģijā Žanu Batistu pieradināja pie disciplīnas, iemācīja cienīt zinātnes un parādīja ceļu uz tām. Koledžu beidzot, un tas notika 1639. gadā, jaunekļa galvā nebija nekas daudz labāks par draudzes skolas mistrojumu. Viņa prāts, Mefistofeļa vārdiem runājot, bija iespīlēts spāniešu zābakos.
Mācīdamies licejā, Poklēns iedraudzējās ar kādu Ša- pelu, svarīga finansu ierēdņa un ārkārtīgi bagāta cilvēka Luiljē ārlaulības dēlu, un sāka apciemot viņu mājās. Tajā gadā, kad mūsu klermonieši beidza kolēģiju, Luiljē mājā uzradās un kā dārgs viesis apmetās kāds lielisks cilvēks. Viņu sauca Pjērs Hasendi.
Provansietis profesors Hasendi bija ieguvis nopietnu izglītību. Viņam bija tik daudz zināšanu, ka to pietiktu desmit cilvēkiem. Profesors Hasendi bija retorikas pasniedzējs, teicams vēsturnieks, ar plašām zināšanām filozofijā, fizikā un matemātikā. Viņa zināšanu apjoms, kaut vai matemātikas nozarē, bija tik plašs, ka viņam, piemēram, piedāvāja katedru Karaliskajā kolēģijā. Taču, atgādinu vēlreiz, Pjērs Hasendi nebija matemātiķis vien.
Būdams cilvēks ar asu un nemierīgu prātu, Hasendi savas studijas bija sācis ar paša slavenākā senatnes filozofa peripatētiķa Aristoteļa studēšanu un, dziļi apguvis viņa mācību, tikpat dziļi sāka to nīst. Pēc tam, iepazinis dižo ķeceri poli Nikolaju Koperniku, kurš savā mācībā visai pasaulei pasludināja, ka senie filozofi maldījušies, uzskatīdami, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs, Pjērs Hasendi no visas sirds iemīlēja Koperniku.
Hasendi bija savaldzinājis izcilais domātājs Džordano Bruno, kuru 1600. gadā sadedzināja sārtā par viņa apgalvojumu, ka Visums ir Bezgalīgs un tajā ir daudz pasauļu.
Hasendi no visas sirds aizstāvēja ģeniālo fiziķi Gali- leju, kuru piespieda uzlikt roku uz Evaņģēlija un atteikties no savas pārliecības, ka Zeme griežas.
Visi, kas uzdrošinājās uzbrukt Aristoteļa vai arī vēlāko sholastu filozofiskajai mācībai, Hasendi personā atrada visuzticamāko domu biedru. Viņš lieliski pazina francūža Pjēra de Larama mācību, kurš uzbruka Aristoteļa mācībai un tika nogalināts Bērtuļa naktī. Viņš labi saprata spānieti Huanu Luisu Vivesu, kurš grāva sho- lastisko filozofiju, kā arī angli Frensisu Bekonu, Veru- lamas baronu, kurš savu darbu «Lielā atdzimšana» uzrakstīja pret Aristoteli. Visus jau nav iespējams uzskaitīt!
Pec dabas profesors Hasendi bija jaunu ceļu meklētājs, dievināja domu skaidrību un vienkāršību, bezgalīgi ticēja pieredzei un augstu vērtēja eksperimentus.
Tā visa pamatu pamats bija viņa paša filozofiskā mācība. Šo mācību Hasendi bija pārņēmis no tās pašas sirmās senatnes filozofa Epikūra, kurš dzīvoja gadus trīssimt pirms mūsu ēras.
Ja filozofam Epikūram jautātu:
«Kā tad skan jūsu mācības formulējums?» — jādomā, filozofs būtu atbildējis šādi:
«Pēc kā tiecas katra dzīva būtne? Katra dzīva būtne tiecas pēc baudas. Kāpēc? Tāpēc, ka bauda ir augstākais labums. Tādēļ dzīvojiet saprātīgi — tiecieties pēc pastāvīgas baudas!»
Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prātam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.
Читать дальше