MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

— Viņš ir miris.

Un princis, steigdamies pretī Luijam, izsauksies:

— Valdniek! Moljērs miris!

Bet Luijs XIV, cepuri noņēmis, sacīs:

— Moljērs ir nemirstīgs!

Ko gan var iebilst pret šiem pēdējiem vārdiem? Jā, tik tiešām, cilvēks, kurš dzīvo jau ceturto gadsimtu, ne­apšaubāmi ir nemirstīgs. Šaubas rada vienīgi tas, vai to atzina karalis.

Operā «Aretuza», ko sacerējis Kambrē kungs, tika pavēstīts sekojošais:

— Dievi debesīs valda, virs zemes — vienīgi Luijs!

Tas, kurš valdīja virs zemes, nekad neviena priekšā

cepuri nost neņēma, vienīgi dāmu klātbūtnē, un pie mirstošā Moljēra nebūtu nācis. Un viņš patiešām neat­nāca, tāpat kā neatnāca arī nekāds princis. Tas, kurš valdīja virs zemes, par nemirstīgu iedomājās pats sevi, taču te nu viņš, manuprāt, kļūdījās. Viņš bija mirstīgs tāpat kā visi un tātad — akls. Ja karalis nebūtu bijis akls, viņš varbūt būtu atnācis pie mirēja, jo būtu saska­tījis nākamībā saistošus notikumus un, iespējams, būtu vēlējies tuvināties patiesai nemirstībai.

Viņš būtu saskatījis, ka tajā tagadējās Parīzes vietā, kur šaurā leņķī saplūst kopā Rišeljē, Terēzas un Mol­jēra ielas, starp kolonnām nekustīgi sēž cilvēks. Viņam pie kājām divas gaišā marmorā kaltas sievietes ar rak­stu tīstokļiem roķās. Vēl zemāk par tām — lauvu gal­vas, bet pašā apakšā izžuvis strūklakas baseins.

Tas ir viņš — šķelmīgais un valdzinošais galls, ka­raļa komediants un dramaturgs! Tas ir viņš — bronzas parūkā un ar bronzas saitēm zābakos! Tas ir viņš — franču dramaturģijas karalis!

Ak, mana kundze! Ko jūs man stāstāt par nez kādiem dižciltīgiem mazuļiem, kurus kādreiz esat turējusi sa­vās rokās! Apjēdziet jel, ka šis bērns, kuram jūs paš­laik Poklēnu namā palīdzat nākt pasaulē, nav neviens cits kā Moljēra kungs! Ahā! Jūs mani sapratāt? Tad esiet taču uzmanīga, es lūdzu! Sakiet — vai viņš iebrē­cās? Viņš elpo? — Viņš dzīvo!

Un tā nu 1622. gadā ap 13. janvāri Zanam Batistam Poklēna kungam un viņa dzīvesbiedrei Marijai Poklē- nai-Kresei Parīzē uzradās vārgulīgs pirmdzimtais. Piec­padsmitajā janvārī viņu svētā Eistahija baznīcā no­kristīja, par godu tēvam nosaucot Žana Batista vārdā. Kaimiņi Poklēnu apsveica, un tapsētāju cunftē kļuva zināms, ka pasaulē nācis vēl viens tapsētājs un mēbeļu tirgotājs.

Katram arhitektam ir sava fantāzija. Jaukajai trīs­stāvu mājai ar stāvo divslīpju jumtu svētā Onorē un Vecās pirts ielu krustojumā XV gadsimta celtnieks bija stūros novietojis kokā grieztus skulpturālus apelsīnu kokus ar rūpīgi izveidotiem zariem. Pa šiem kokiem virknēs lodāja mazi pērtiķēni, kas plūca augļus. Pats par sevi saprotams, ka parīzieši šo māju iesauca par pērtiķu māju. Bet vēlāk komediantam de Moljēram šie mērkaķēni dārgi maksāja. Labvēļi dažu labu reizi piemi­nēja, ka tā karjera, kāda esot godājamā Poklēna vecā­kajam dēlam, tam, kurš kļuvis par ākstu, neesot nekāds brīnums. Ko gan varot gribēt no cilvēka, kurš izaudzis ērma pērtiķu sabiedrībā? Tomēr turpmākajā dzīvē ko­mediants savus pērtiķus nenoliedza un jau mūža nova­karē, iecerēdams savu ģerboni, kura viņam sazin kā­dēļ bija ievajadzējies, attēloja tajā savus astainos drau­gus, kas apsargāja tēva māju.

Šī māja atradās Parīzes centrā, gaužām trokšņainā tirdzniecības kvartālā, netālu no Jaunā Tilta. Nams pie­derēja galma tapsētājam un drapētājam Zanam Batis­tam, vecākajam, un viņš tajā dzīvoja un tirgojās.

Ar laiku tapsētājs ieguva vēl vienu titulu — viņa ma­jestātes Francijas karaļa kambarsulainis. Un viņš šo titulu ne tikai godam valkāja, bet nodrošināja tā man­tošanas tiesības arī savam vecākajam dēlam Žanam Ba­tistam.

Ļaudis melsa, ka Zans Batists, vecākais, bez tirgoša­nās ar mīkstiem sēdekļiem un tapetēm esot nodarbojies arī ar naudas aizdošanu pret paprāviem procentiem.

Es neuzskatu, ka veikalnieks par to būtu jānosoda. Taču Jaunas mēles apgalvoja, ka Poklēns, vecākais, esot mē­dzis mazliet šos procentus pārsālīt un ka dramaturgs Moljērs, aprakstīdams nejauko skopuli Harpagonu, esot notēlojis pats savu tēvu. Tomēr tas bija tas pats Har- pagons, kurš kādam no saviem klieniem mēģināja nau­das vietā iesmērēt visādus krāmus, to starpā ar sienu piedzītu krokodila izbāzeni, ko, pēc Harpagona domām, varēja pakarināt pie griestiem kā izrotājumu.

Es nevēlos ticēt šīm tukšajām tenkām! Dramaturgs Moljērs nenopulgoja sava tēva piemiņu, un to darīt ne­domāju arī es.

Poklēns, vecākais, bija īsts komersants, ievērojams un cienījams sava krietnā amata pārstāvis. Viņš tirgo­jās, un virs pērtiķu veikala ieejas plīvoja godājams ka­rogs ar to pašu pērtiķa attēlu.

Patumšajā pirmajā stāvā, veikalā, oda pēc krāsas un vilnas, kasē šķindēja nauda, un visu dienu šurp plūda ļaudis, lai izvēlētos paklājus un tapetes. Un pie Pok­lēna, vecākā, nāca gan buržuā, gan aristokrāti. Bet darbnīcā, kuras logi bija pagalma pusē, peldēja biezi putekļu mākoņi, visas malas bija pieblīvētas ar krēs­liem, visur mētājās kokmateriāli, ādas un auduma at­griezumi, un visā šai haosā rosījās Poklēna meistari un zeļļi, klaudzinādami ar āmuriem un griezdami ar šķē­rēm.

Otrā stāva istabās, virs karoga, bija mātes valstība. Tur dzirdēja viņas pastāvīgo ieklepošanos un zīda svārku čaukstoņu. Marija Poklēna bija turīga sieviete. Viņas skapjos gulēja dārgi tērpi un Florences audumu gabali, vissmalkākā audekla veļa, kumodēs glabājās kaklarotas, dimanta rokassprādzes, smaragda gredzeni, pērles, zelta pulksteņi un dārgi no sudraba darināti galdapiederumi. Dievu lūgdama, Marija laida caur pirkstiem perlamutra lūgšanu krelles. Viņa lasīja bī- beli un pat — es gan tam sevišķi neticu — grieķu autoru Plutarhu saīsinātā tulkojumā. Viņa bija klusa, laipna un izglītota. Lielākā daļa viņas senču bijuši tap­sētāji, taču starp tiem gadījušies arī citu profesiju pār­stāvji, piemēram, mūziķi un advokāti.

Un pērtiķu mājas augšstāva istabās klīda apkārt baltmatains puisēns ar biezām lūpām. Tas bija vecākais dēls 2ans Batists. Reizēm viņš nokāpa lejā veikalā un darbnīcās un traucēja tur zeļļiem strādāt, izprašņādams viņus gan par šo, gan to. Meistari zobojās par puisēna stostīgo valodu, tomēr mīlēja viņu. Palaikam viņš sē­dēja pie loga un, iespiedis vaigus dūrēs, raudzījās ne­tīrajā ielā, pa kuru šurp turp staigāja ļaudis.

Māte reiz, garām iedama, papliķēja viņam pa mu­guru un noteica:

— Ak tu, vērotāj …

Tad kādā jaukā dienā vērotāju nodeva draudzes skolā. Te viņš iemācījās tieši to, ko šādā skolā iespē­jams iemācīties, proti, apguva pirmās četras aritmēti­kas darbības, sāka tekoši lasīt, iemācījās latīņu valodas pamatus un uzzināja daudzus interesantus faktus, kas izklāstīti «Svēto dzīves aprakstos».

Tā nu viss ritēja mierīgi un labi. Poklēns, vecākais, iedzīvojās bagātībā, un jau bija nākuši pasaulē četri bērni, kad pēkšņi pērtiķu māju piemeklēja nelaime.

1632. gada pavasarī maigā māte savārga. Viņas acis kļuva spožas un nemiera pilnas. Mēneša laikā māte tik ļoti novājēja, ka grūti bija viņu pazīt, un viņas bālajos vaigos parādījās nelāga plankumi. Pēc tam viņa sāka atklepot asinis — un pērtiķu mājā jāšus uz mūļiem pa­sāka ierasties ārsti ar savām ļaunu vēstījošām cepurī­tēm galvā. Piecpadsmitajā maijā tuklais vērotājs skaļi raudāja, slaucīdama asaras ar netīrām dūrēm, un visa māja šņukstēja reizē ar viņu. Klusā Marija Poklēna gulēja nekustīga, rokas tai bija sakrustotas uz krūtīm.