MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

Poklēns ēda grauzdētu maizi, piedzēra vīnu un grāva vectēva uzskatus.

Varot jau iet vēl tālāk. Ja neesot iespējams iekārto­ties viņa majestātes trupā — katrs jau, kungi, nevar būt Belrozs, kuram, kā runā, tērpu vien esot par divdesmit- tūkstoš livriem, — kādēļ gan lai neuzstātos tirgū? Va­rot plāt vaļā pašus piedauzīgākos jokus, rādīt divdomī­gus žestus — kādēļ gan ne, kādēļ ne? … Visa iela varē­šot rādīt ar pirkstiem!

— Atvainojiet, es jokoju, — Poklēns teica, — taču arī jūs, protams, jokojāt?

Nav tomēr zināms, vai vectēvs jokoja, tāpat kā nav zināms, ko domāja mazais Žans Batists, klausīdamies tēva monologus.

«Dīvaini ļaudis šie Kreses!» tumsā grozīdamies pa gultu, prātoja galma tapsētājs. «Zēna klātbūtnē pateikt tādas lietas! Nay gan ērti, tomēr derētu vectēvam pa­sacīt, ka tie ir muļķīgi joki.»

Nenāk miegs. Galma drapētājs un kambarsulainis raugās tumsā. Ak, visi šie Kreses ir vienādi! Arī viņa pirmā sieva, nelaiķe, mēdza mūžam fantazēt un tāpat dievināja teātri. Bet šim vecajam velnam taču jau seš­desmit gadu! Nudien smieklīgi! Vecajam nekaitētu pa­lietot orvjetānu, viņš drīz nonāks bērna prātā!

Raizes. Veikals. Bezmiegs ..,

Man tomēr žēl nabaga Poklēna! Patiesi, kas gan tā par sodību! 1636. gada novembrī nomira arī viņa otrā sieva. Tēvs atkal sēž mijkrēslī un skumst. Nu viņš kļūst pavisam vientuļš. Bet viņam tagad ir seši bērni. Jāvada veikals un turklāt viss bērnu bars jānostāda uz kājām. Viens pats, mūžam viens pats. Nevar taču precēties trešo reizi…

Un, kā par nelaimi, ap to pašu laiku, kad nomira Kat­rīna Flereta, kaut kas atgadījās arī ar pirmdzimto Zanu Batistu. Četrpadsmitgadīgais zēns sanīka. Viņš turpi­nāja strādāt veikalā — nevarēja žēloties, slaists nebija. Taču kustējās kā lelle teātrī pie Jaunā Tilta; kungs, piedod grēcīgu domu! Zēns novājēja, bieži sēdēja pie loga un noraudzījās ielā, kaut arī tur nekā nebija, nedz jauna, nedz interesanta, un šķita pavisam zaudējis ēst­gribu …

Beidzot vajadzēja izrunāties.

— Izstāsti, kas ar tevi noticis, — tēvs sacīja un neska­nīgā balsī piebilda: — Vai tikai neesi slims?

Batists ar acīm ieurbās savos platpurnu zābakos un klusēja.

— Ir gan man ar jums bēdu dienas, — nabaga atrait­nis noteica, — ko lai es ar jums, bērniem, iesāku? Nemoki mani… izstāsti.

Te Batists paraudzījās tēvā, tad pievērsās logam un sacīja:

— Es negribu būt par tapsētāju.

Tad viņš padomāja un, acīm redzot, nolēmis atraisīt šo mezglu uzreiz, piebilda:

— Man šis darbs riebjas.

Padomāja vēl un piebilda:

— Es ienīstu veikalu.

Un, lai tēvu pilnīgi satriektu, vēl piemetināja:

— Ar sirdi un dvēseli!

Pēc tam zēns apklusa.

Tagad viņa seja izskatījās muļķīga. Taisnību sakot, Batists nezināja, kas tam visam sekos. Iespējams gan, ka tēva pļauka. Tomēr pļauku viņš nesaņēma.

Sekoja ilgstoša pauze. Kā lai izlīdzas tik sarežģītā gadījumā? Ar pļauku? Nē, ar pļauku te nekas nebūs līdzēts. Ko lai dēlam saka? Ka viņš ir muļķis? Jā, viņš stāv kā stabs, un seja viņam šobrīd ir trula. Taču acis raugās gudri un mirdz tāpat kā Marijai Kresei.

Nepatīk veikals? Varbūt viņam tikai tā liekas? Viņš vēl ir zēns, viņa gados nedrīkst prātot, kas patīk un kas ne. Varbūt viņš gluži vienkārši ir mazliet noguris? Bet viņš pats, tēvs, taču ir vēl vairāk noguris, un viņam taču neviens nepalīdz, viņš aiz rūpēm ir nosirmojis…

— Ko tad tu gribi? — tēvs noprasīja.

— Mācīties, — atbildēja Batists.

Tajā brīdi kāds ar spieķi viegli pieklauvēja pie dur­vīm — un krēslainajā istabā ienāca Luijs Krese.

— Redz, — tēvs teica, norādīdams uz krokoto ap­kaklīti, — viņš, vai zināt, negrib palīdzēt man veikalā, bet vēlas mācīties.

Vectēvs ierunājās pieglaudīgi un rāmi. Viņš teica, ka gan jau viss būšot labi. Ja nu jauneklis tā skumstot, tad, protams, kaut kas esot jādara.

— Bet ko tad lai dara? — tēvs jautāja.

— Nu, tik tiešām jāļauj zēnam mācīties! — vectēvs līksmi izsaucās.

— Bet, piedodiet, viņš taču jau mācījās draudzes skolā!

— Kas gan ir draudzes skola! — vectēvs atteica. — Zēnam ir milzu dotības …

— Zan Batist, izej laukā, man jāparunājas ar vectē­tiņu.

Zans Batists izgāja. Starp Kresi un Poklēnu notika gaužām nopietna saruna.

Es to neatstāstīšu. Vienīgi izsaukšos: lai gaiša pie­miņa Luijam Kresem!

Slavenā Klermonas kolēģija Parīzē, vēlākais Luija Lielā licejs, patiesi nemaz neatgādināja draudzes skolu. Kolēģija atradās varenā Jēzus Ordeņa brāļu pārziņā, un ordeņa tēvi jezuīti darbu tajā bija ievirzījuši, var teikt, patiešām lieliski — «par augstu slavu dievam» —, tāpat kā visu, ko viņi darīja.

Kolēģijā, ko vadīja rektors tēvs Zakobs Dinē, mācījās ap divi tūkstoši zēnu un jaunekļu, muižnieki un bur- žuā, no kuriem trīs simti dzīvoja internātā, bet pārējie nāca no mājām. Jēzus Ordeņa vadībā mācījās Franci­jas zieds.

Svētie tēvi profesori lasīja klermoniešiem vēstures, antīkās literatūras, juridisko zinātņu, ķīmijas un fizikas, teoloģijas un filozofijas kursus un mācīja grieķu va­lodu. Par latīņu valodu nemaz nav ko runāt: Klermonas licejisti ne vien nemitīgi lasīja un studēja latīņu auto­rus, bet pārtraukuma stundās starp mācībām viņiem va­jadzēja sarunāties latīņu valodā. Saprotiet paši, ka tā­dos apstākļos bija iespējams iemācīties šo cilvēcei tik nozīmīgo valodu.

īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzir­dēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno ro­miešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.

Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulai­nis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muiž­nieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vār­diem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīs­lās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.

Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mā­cību stundas un atsevišķas zāles.

Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolē­ģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.

Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Ta­pešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.