MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

— Ak dievs! Ak dievs! — par šo tirgu reiz izteicās kroplais dzejnieks Skarrons. — Cik mēslu visur pie- gāž šīs pakaļas, kas nepazīst apakšbikšu!

Augu dienu ļaudis iet un iet, un grūstās! Gan sīk­pilsoņi, gan glītās sīkpilsonītes! Bārddziņu darbnīcās skuj, ziepē un rauj zobus. Ļaužu jūklī starp kājniekiem redzami arī jātnieki. Uz mūļiem garām aizjāj cienīgi ārsti, kas atgādina kraukļus. Bramanīgi jādelē karaļa musketieri ar zeltainām devīžu šautrām uz mentikiem. Pasaules galvaspilsēta, ēd, dzer, tirgojies, audz! Ei jūs, tie, kam nav apakšbikšu, nāciet šurp uz Jauno Tiltu! Redziet, kur ceļ' kumēdiņu būdas, apkarina tās ar pa­klājiem! Kas tur pīkst kā stabule? Tas ir saucējs. Neno­kavējiet, kungi, tūdaļ sāksies priekšnesumi! Nepalai­diet garām izdevību! Tikai pie mums — un nekur citur — jūs varat redzēt Briošē kunga lieliskās marione­tes! Rau, kur tās, diegos pakarinātas, šūpojas uz paaug­stinājuma! Jūs redzēsit ģeniālu mācītu pērtiķi Fagotēnu!

Pie Jaunā Tilta tirgus būdās novietojušies ielas ārsti, zobu rāvēji, varžaču griezēji un viltus aptiekāri. Tie pārdod ļaudīm brīnumzāles — līdzekļus pret visām kai­tēm, un, lai saviem veikaliem pievērstu uzmanību, tie mēdz salīgt apkārtstaigājošus ielas aktierus, bet reizēm pat tādus, kas spēlē teātros, un tie sniedz veselas izrā­des, slavēdami krāpnieku brīnumzāles.

Virzījās svinīgas procesijas, jāja izrotājušies, grezni saposušies un ar apšaubāmām īrētām dārglietām apkā­rušies komedianti, tie izkliedza reklāmas, pulcināja kopā ļaudis. Puišeļi bariem vien staigāja tiem pakaļ, svilpa, spraucās starp kājām un tā padarīja burzmu vēl jo lielāku.

Duni, Jaunais Tilt! Es saklausu, kā tavā kņadā no mā­tes aktrises un tēva krāpnieka dzimst franču komēdija, tā griezīgi kliedz, un tas rupjā seja apkaisīta ar mil­tiem!

Lūk, pa visu Parīzi tiek daudzināts kāds noslēpumains un lielisks cilvēks — Kristofs Kontudži. Viņš nolīdzis veselu trupu, tirgus būdā rīko izrādes, kurās darbojas āksti, un ar viņu palīdzību pārdod visas kaites dziedi­nošu ārstniecības putriņu, kas ieguvusi nosaukumu «or- vj etāns».

Visā valstī tuvu tālu

Nav vairs otru tādu zāļu!

Orvjetāns, orvjetāns!

Visiem palīdz orvjetāns!

Jokdari ar maskām uz sejas troksnī piesmakušās bal­sīs apzvēr, ka pasaulē neesot tādas slimības, kurai ne­līdzētu brīnumainais orvjetāns. Tas glābjot no diloņa, mēra un kašķa!

Gar tirgus būdu jāj musketieris. Viņa tīrasiņu ērzelis šķielē ar asinīm pielijušu aci, no laužņiem krīt putas. Ceļu aizšķērso sveši vīri baltās biksēs, tie spiežas pie segliem ar pistolēm rokās. Kontudži tirgus būdā ieau­rojas balsis:

Godātais kapteiņkungs,

Orvjetāns gan jāpērk jums!

— Kaut jūs nelabais parāvis! Nost no ceļa! — gvards uzbrēc.

— Dodiet man kārbiņu orvjetāna, — lūdz kāds kārdi­nājumā iekritis Sganarels, — cik tā maksā?

— Cienītais, — atbild šarlatāns, — orvjetāns ir manta, kuras vērtība nemaz nav nosakāma! Man neērti ņemt no jums naudu, cienītais!

— Ak, godātais, — Sganarels atbild, — es saprotu, ka visa Parīzes zelta nebūtu diezgan, lai atlīdzinātu par šo kārbiņu. Bet arī man neērti ņemt kaut ko par velti. Tālab saņemiet, lūdzami, trīsdesmit sū un esiet tik laipni — izdodiet atlikumu.

Pār Parīzi nogulst tumšzils vakars, iemirdzas ugunis. Tirgus būdās iedegti dūmojoši krustveida kroņlukturi, tajos kūst tauku sveces, vijas liesmu mēles.

Sganarels steidzas mājup uz Sendeni ielu. Viņu rausta aiz stērbelēm, aicina iegādāties pretindi visām indēm, kādas vien pasaulē sastopamas.

Duni, Tilt!

Un, redz, tur cauri ļaužu drūzmai laužas divi gājēji: godājamais vectēvs un viņa draugs — pusaugu zēns ar krokotu apkakli. Un neviens nezina, un arī aktieri uz skatuves nenojauš, ko pūlis gumza pie šarlatāna būdas. Zodlē no Burgundas Viesnīcas nezina, ka pienāks diena, kad viņš spēlēs šī puisēna trupā. Pjērs Korneijs nezina, ka vecumdienās viņš priecāsies, kad šis puisēns pie­ņems viņa lugu iestudēšanai un viņam — pamazām trū­kumā grimstošam dramāturgam — samaksās naudu par šo lugu.

— Vai nepaskatīsimies vēl arī nākamajā kumēdiņu būdā? — mīlīgi un pieklājīgi vaicā mazdēls.

Vectēvs šaubās — ir jau vēls. Tomēr viņš nenocie­šas:

— Nu, lai notiek, ejam!

Nākošajā balagānā aktieris rāda trikus ar ce­puri: viņš to virpina, dīvaini saloka, gumza, sviež gaisā …

Tilts jau vienās ugunīs, pa visu pilsētu gājēju rokās šūpojas lukturi, un ausis vēl skan spalgais sauciens: orvjetāns!

Un ļoti iespējams, ka vakarā Sendenī ielā norisināsies kādas Moljēra nākamās komēdijas fināls. Kamēr tas pats Sganarels vai Goržibuss būs gājis pēc orvjetāna, ar kuru cerējis izārstēt savu meitu Lusindu no mīlestī­bas pret Klitandru vai Kleontu, Lusinda, pats par sevi saprotams, būs ar šo Klitandru aizbēgusi un salaulāju­sies.

Goržibuss plosās. Viņš ir piemuļķots! Viņš apvests ap stūri kā auns! Nolādēto orvjetānu Goržibuss iesviež kalponei tieši zobos. Viņš draud.

Taču uzradisies jautri vijoļu spēlmaņi, sulainis Šam- pans sāks dejot, un Sganarels ar notikušo samierināsies. Un Moljērs uzrakstīs lugai laimīgas beigas, kur valdīs vakarīga noskaņa un mirdzēs lukturi.

Duni, Tilt!

3. nodaļa VAI VECTĒVAM NAV JĀDOD ORVJETĀNS?

Kādu vakaru Krese ar mazdēlu pārnāca mājās saviļ­ņoti un, kā arvien, mazliet noslēpumaini. Poklēns, ve­cākais, pēc darba dienas atpūtās atzveltnes krēslā. Viņš apvaicājās, kurp vectēvs savu mīluli vedis. Nu, pro­tams, viņi bijuši Burgundas Viesnīcā uz izrādi.

— Kālab esat pasācis zēnu tik bieži vest uz teātri? — Poklēns apvaicājās. — Vai neesat sadomājis viņu pa­taisīt par komediantu?

Vectēvs nolika cepuri, ieslēja kaktā spieķi, brīdi klu­sēja un tad teica:

— Lai dievs dod, ka viņš kļūtu par tādu aktieri kā Belrozs.

Galma tapsētājs atvēra muti. Mirkli neteica nekā, tad apjautājās, vai vecēvs runājot nopietni. Taču Krese klusēja, tādēļ Poklēns sāka šo tematu risināt pats, tikai ironiskā tonī.

Ja nu, pēc Luija Kreses domām, esot pieļaujams vēlē­ties, lai zēns kļūtu tāds pats kā komediants Belrozs, kā­dēļ tad neiet vēl tālāk? Varot taču iet Alizona pēdās, tas pilsētniekiem par uzjautrinājumu uz skatuves vaibstās, tēlodams smieklīgas tirgus sievas. Un kādēļ gan neno- triept ģīmi ar kaut kādu baltu draņķi un nepielipināt nejēdzīgas ūsas, kā dara 2odlē?

Vispār varot jau nopietna darba vietā uzsākt šādu blēņošanos. Neko sacīt, pilsētnieki par to maksājot piec­padsmit sū no personas!

Tā nu patiesi būtu brīnišķīga karjera, paldies die­vam, visā Parīzē pazīstamā galma tapsētāja vecākajam dēlam! Tad nu gan kaimiņiem nenopriecāties, ja Ba­tists, jaunākais Poklēna kungs, kurš mantos karaļa su­laiņa titulu, pēkšņi sāktu uzstāties uz skatuves. Tapsē­tāju cunftē visi vai plīstu aiz smiekliem!

— Piedodiet, — Krese laipni teica, — pēc jūsu vār­diem iznāk, ka teātris nemaz nav vajadzīgs?

Tomēr izrādījās, ka, pēc Poklēna vārdiem, tā neiznā­kot. Teātris esot vajadzīgs. To atzīstot pat viņa majes­tāte, lai dievs dod viņam ilgu mūžu. Burgundas trupai piešķirts karaliskās trupas nosaukums. Tas viss esot ļoti labi. Viņš pats, Poklēns, svētdienās ar prieku ejot uz teātri. Taču viņš teiktu tā: teātris esot Žana Batista Poklēna dēļ, bet nekādā ziņā ne otrādi.