MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prā­tam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.

— Vienīgais, kas ir iedzimts cilvēkiem, — Hasendi saviem skolniekiem teica, plūkādams smailo zinātnieka bārdiņu, — tā ir mīlestība pašam pret sevi. Un katra cilvēka dzīves mērķis ir laime! No kādiem elementiem tad laime sastāv? — filozofs vaicāja, acīm zibot. — Ti­kai no diviem, kungi, tikai no diviem: no dvēseles miera un veselas, miesas. Kā saglabāt veselību, jums pateiks kurš katrs labs ārsts. Bet, kā iegūt dvēseles mieru, jums pateikšu es: nedariet, mani bērni, noziegumus, tad jums nebūs ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlu, bet cil­vēku nelaimīgu padara vienīgi tie.

Epikūrietis Hasendi savu zinātnieka karjeru sāka, laizdams klajā plašu apcerējumu, kurā pierādīja Aris­toteļa astronomijas un fizikas absolūto nelietderību un aizstāvēja manā stāstā reiz jau pieminētā Kopernika teoriju. Šis bezgala interesantais apcerējums tomēr palika nepabeigts. Ja profesoram pavaicātu, kādēļ tā noticis, man tā vien šķiet, ka viņš atbildētu tāpat, kā

Krizals, kadas nākošās Moljēra komēdijas varonis, atbildēja pārmērīgi mācītai sievietei Filamintai:

Kg? Mūsu miesa — mēsli?

Tas nu teikts par traku!

Nē, sirdi man bezgala miji

Ir mēsli šie, to gan es saku!

«Aristoteļa dēļ, cienītie kungi, es nevēlos sēdēt cie­tumā,» būtu teicis Hasendi.

Un patiešām, kad šos mēslus, jūsu miesu, ieliks cie­tumā, tad jājautā, kā gan tur klāsies jūsu filozofiskajam garam.

Vārdu sakot, Hasendi pie laika meta mieru, darbu par Aristoteli vairs nemēģināja pabeigt un nodevās citiem darbiem. Sis epikūrietis pārāk mīlēja dzīvi, bet Parīzes parlamenta 1624. gada lēmums vēl bija itin svaigs. Lieta tāda, ka visās tā laika zinību fakultātēs Aristotelis bija, ja tā var teikt, kanonizēts un parlamenta lēmumā gluži nepārprotami bija runa par nāves sodu katram, kurš uz­drošinātos uzbrukt Aristotelim un viņa sekotājiem.

Un tā nu, izvairījies no lielām nepatikšanām, apce­ļojis Beļģiju un Holandi, uzrakstījis virkni nozīmīgu darbu, Hasendi nonāca Parīzē pie sava senā paziņas Luiljē.

Luiljē bija prātīgs vīrs un griezās pie profesora ar lū­gumu — nolasīt viņa dēlam Sapeļam zinātņu kursus pri­vātā kārtā. Un, tā kā Luiljē bija ne vien saprātīgs, bet arī plaša vēriena cilvēks, tad viņš Sapeļam atļāva sa­pulcināt veselu grupu jauniešu, kuri tad kopā ar viņu klausījās Hasendi lekcijas.

Sajā grupā ietilpa: Sapels, mūsu Zans Batists, bez tam kāds Bernjē, jauns cilvēks ar lielu slieksmi uz da­baszinātnēm, vēlāk slavens Austrumu apceļotājs, kurš Parīzē tika iesaukts par Lielo Mogolu, un, beidzot, kāda šajā pulciņā gluži oriģināla persona. Sis pēdējais bija vecāks par pārējiem, nebija klermonietis, bet nesen karā ievainots gvardes virsnieks, dzērājs, duelants, as­prātis, donžuāns un diezgan talantīgs iesācējs drama­turģijā. Vēl mācīdamies retorikas klasē Bovē pilsētas koledžā, viņš bija sacerējis interesantu lugu «Apmuļ­ķotais pedants», kurā notēloja koledžas direktoru Zanu Granžē. Gvardu sauca Sirano de Beržeraks.

Un tā nu visa šī kompānija, sasēdusies greznajā Luiljē istabā, kāri klausījās Pjēra Hasendi dedzīgās runas. Lūk, kurš noslīpēja manu varoni! Šis provansietis ar kaislību izvagoto seju! No viņa 2ans Batists saņēma mantojumā Epikūra triumfējošo filozofiju un milzumu nopietnu zināšanu dabaszinībās. Vaska sveču burvī­gajā gaismā Hasendi pamodināja viņā mīlestību pret skaidriem un precīziem spriedumiem, naidu pret sho­lastiķu, cieņu pret eksperimentu un nicināšanu pret lie­kulību un ārišķību.

Un pienāca diena, kad lekcijas gan Klermonas ko­ledžā, gan pie Hasendi bija beigušās. Mans varonis bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.

— Papūlies aizbraukt uz Orleānu, — Poklēns, vecā­kais, teica Klermonas koledžu beigušajam dēlam, — un nokārtot eksāmenu juridiskajā fakultātē. Iegūsti zināt­nisko grādu. Esi tik labs un neizkrīti, jo tavai skološanai izšķiests krietni daudz naudas.

Žans Batists devās uz Orleānu, lai iegūtu jurista dip­lomu. Skaidri nezinu, vai viņš Orleānā uzturējās ilgu laiku un tieši kad tas bija. Acīm redzot, tas būs bijis 1641. gada pašā sākumā.

Viens no neskaitāmajiem ienaidniekiem, kuri neie­redzēja manu varoni, daudzus gadus vēlāk apgalvoja, ka Orleānā katrs ēzelis varējis iegūt zinātnisko grādu, ja vien šim ēzelim turējusies nauda. Tā tomēr nav tais­nība. Ēzelis-grāda neiegūs,,un mans varonis arī ne ma­zākajā mērā nelīdzinājās ēzelim.

Tiesa gan, daži jauni dzīvespriecīgi puiši, kas bija braukuši uz Orleānu kārtot eksāmenus, gvelza, ka esot ieradušies universitātē vakarā, pamodinājuši profesorus, tie žāvādamies uzmaukuši virs notaukotajām naktsmi- cēm savas zinātnieku cepures un turpat uz vietas šos noeksaminējuši un piešķīruši grādu. Tomēr iespējams gan, ka puiši melsa niekus.

Lai kāda kārtība valdīja Orleānā, tomēr ir noteikti zi­nāms, ka 2ans Batists tiesību licenciāta grādu ieguva.

Un nu zēna ar krokoto apkaklīti vairs nav, nav arī sholasta ar gariem matiem. Manā priekšā stāv jauns vīrietis. Viņa galvu sedz gaišas parūkas mākslīgās sprogas.

Es kāri aplūkoju šo cilvēku.

Viņš ir vidēja auguma, pakumps, ar iekritušām krū­tīm. Melnīgsnējā sejā ar lieliem vaigu kauliem acis iegūlušas tālu viena no otras, zods smails, bet deguns v plats un plakans. Vārdu sakot, viņš ir gaužām neglīts. Taču viņa acis ir ievērības cienīgas. Es tajās lasu dī­vainu, mūžam nedziestošu dzēlīgu smīnu un tajā pašā laikā tādu kā mūžīgu izbrīnu par apkārtējo pasauli. Šajās acīs pavīd kaut kas baudkārs, šķietami sievišķīgs, bet pašos dziļumos atspoguļojas apslēpts sagurums. Nu­dien, šajā divdesmitgadīgajā jauneklī slēpjas kāds tārps un jau tagad viņu grauž.

Šis cilvēks stostās un runādams nepareizi elpo.

Es nomanu, viņš ir ātras dabas. Viņam mēdz krasi mainīties noskaņojums. Šis jaunais cilvēks viegli pār- sviežas no jautrības uz smagām pārdomām. Viņš sa­skata cilvēkos smieklīgo un labprāt par to pazobojas.

Palaikam viņš kļūst nepiesardzīgi atklāts. Citkārt at­kal cenšas būt noslēgts un viltīgs. Brītiņu viņš ir neprā­tīgi drosmīgs, taču spēj tūdaļ būt nenoteikts un bailīgs. Ak, ticiet man, ar šādām īpašībām viņam būs grūts mūžs un viņš iemantos daudz ienaidnieku!

Taču lai viņš dodas dzīvē!

Mūsu aprakstītais laika posms Francijā bija īsti vēt­rains. Dzīve likās klusa vienīgi Klermonas koledžā vai tēva veikalā.

Franciju bija satricinājuši ārējie kari un iekšējās ju­kas, un tas turpinājās jau daudzus gadus. Pašā 1642. gada sākumā karalis Luijs XIII un visvarenais Francijas faktiskais valdnieks kardināls un hercogs Ar- māns Rišeljē devās uz dienvidiem pie karaspēka, lai at­ņemtu spāniešiem Rusijonas provinci.

Karaļa tapsētāji (viņi bija vairāki) izpildīja dienestu valdnieka namā pa kārtai, pie kam Poklēna, vecākā, reize iekrita pavasara mēnešos: aprīlī, maijā un jūnijā. Tā kā 1642. gadā komerciāli darījumi Poklēnu, vecāko, . aizkavēja Parīzē, viņš nolēma darbā uz karaļa mītni savā vietā sūtīt vecāko dēlu. Poklēns, bez šaubām, prā­toja Žanu Batistu pieradināt pie galma dzīves.