Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Nabaga bērns!

— Ja, dīvaina sagadīšanās, kuru nevaru izskaidrot: hercoga balsij ir tāda līdzība ar tā cilvēka balsi, kas ieradās pie manis Rambuijē, ka es sākuma biju gluži pārsteigta.

— Jums tā liekas? — Gastons izklaidīgi jautāja.

— Bet par ko jūs domājat? Ak, Dievs! — sacīja Helēna. — Man šķiet jūs neklausāties, ko es jums saku.

— Es, Helēna, es! Kad ikviens jūsu vārds atbalsojas manas sirds vis- slēptākajos dziļumos?

— Nē, jūs esat nemierīgs. Ak, Gaston, es to saprotu. Rīkot sazvē­restību nozīmē rotaļāties pašam ar savu dzīvību. Bet esiet mierīgs, Gaston, es jau teicu hercogam: ja jūs mirsit, miršu arī es.

Gastons notrīcēja.

— Jūs esat eņģelis!

— Ak, Dievs! — turpināja Helēna.— Vai varat iedomāties šādas mokas? Just, ka mīļotajam cilvēkam draud briesmas, kas ir jo šausmī­gākas tāpēc, ka tās ir nezināmas. Just, ka nekā nevar darīt viņa labā, itin nekā, vienīgi liet veltīgas asaras — kad es tajā pašā laikā atdotu savu dzīvību, lai izpirktu viņa dzīvību!

Gastona seju apmirdzēja laime. Pirmoreiz viņš dzirdēja no mīļotās meitenes mutes tik maigus vārdus.

Un tagad Gastons nolēma izteikt to domu, kas viņā brieda jau ilgāku laiku.

— Un tomēr, mana Helēna, — viņš teica, saņemdams viņas rokas, — tu maldies, tu vari daudz darīt manā labā.

— Ko tad es varu, mans Dievs!

— Tu vari kļūt par manu sievu, — teica Gastons, cieši vērdamies Helēnā.

Helēna nodrebēja.

— Es jūsu sieva? — viņa sacīja.

— Jā, Helēna! Šo projektu, ko mēs izlēmām brīvi būdami, tu vari īstenot mana apcietinājuma laikā. Helēna, mana sieva Dieva un cilvēku priekšā! Mana sieva šajā un citā pasaulē, laicīgi un mūžīgi! Lūk, par ko tu vari man kļūt, Helēna! Vai tu domā, ka tas nekas nav?

— Gaston, — teica Helēna, cieši vērodama jaunekli, — jūs no manis kaut ko slēpjat.

Nu Gastons nodrebēja.

— Es? Ko gan es varētu no jums slēpt?

— Jūs pats man teicāt, ka vakar esat redzējis Aržansonu.

— Jā, un tad?

— Nu, Gaston, — Helēna turpināja un nobālēja, — jūs esat no­tiesāts.

Gastons pēkšņi saņēmās.

— Nu, labi, esmu notiesāts ar izsūtīšanu trimdā un, egoists būdams, gribētu saistīt jūs pie sevis ar nesaraujamām saitēm, iekams neesmu vēl atstājis Franciju.

— Gaston, vai jūs runājat taisnību?

— Jā. Vai jums būtu drosme kļūt par trimdinieka sievu, Helēna? , Pašai izvēlēties dzīvi trimdā?

— Tu vēl to jautā, Gaston? — iesaucās Helēna ar sajūsmā staro­jošām acīm.— Trimda!.. Ak, pateicos, mans Dievs! Es būtu gatava kopā ar tevi pavadīt visu mūžu cietumā un tomēr uzskatītu sevi par pārāk laimīgu! O, es braukšu tev līdzi, es tev sekošu! Padomā vien, šis tiesas spriedums ir taču liela — laime, salīdzinājumā ar to, no kā mēs bai­dījāmies. Ārpus Francijas mums piederēs visa pasaule. Ak, Gaston, Gaston, mēs vēl varēsim būt laimīgi!

— Jā, Helēna, jā, — ar pūlēm nomurmināja Gastons.

— Bez šaubām, — turpināja Helēna.— Spried taču pats, kāda būs mana laime. Man Francija būs tā zeme, kur būsi tu. Mana tēvzeme būs tava mīla. Es zinu, man vajadzēs gādāt par to, lai tu aizmirsti Bretaņu, savus draugus, savus nākotnes sapņus. Bet es tevi tik ļoti mīlēšu, ka tu visu to aizmirsīsi!

Gastons varēja tikai saņemt Helēnas rokas un pārklāt tās ar skūpstiem.

— Vai tavas trimdas vieta jau ir noteikta? — turpināja Helēna. — Vai tev to pateica? Kad tu dosies projām? Mēs brauksim reizē, vai ne? Bet atbildi taču!

— Man, Helēna, tas nav iespējams. Mūs šķir, vismaz pašlaik. Mani aizvedīs līdz Francijas robežai, es vēl nezinu kur. Tikai ārpus karaļvalsts es būšu brīvs, un tu varēsi man piebiedroties.

— O, vēl labāk, Gaston, — iesaucās Helēna, — vēl labāk! No her­coga es jau iepriekš uzzināšu, uz kādu valsti viņi grib tevi izsūtīt, un es nebraukšu vis tev līdzi, bet gaidīšu tevi tur. Izkāpjot no karietes, tu tur sastapsi mani, un es tev atvieglošu šķiršanos no Francijas. Bez tam tikai no nāves nevar atgriezties, vēlāk karalis tevi apžēlos. Varbūt vēl vēlāk tas, par ko tevi tagad soda, kļūs par darbu, kas ir gandarījuma vērts. Tad mēs atgriezīsimies Bretaņā, mūsu mīlas šūpulī, mūsu atmiņu para­dīze. O, — iesaucās Helēna, un viņas balsī mīla jaucās ar nepacietību, — saki taču man, ka tu lolo tādas pat cerības kā es, saki man, ka esi apmie­rināts, saki taču man, ka esi laimīgs!

— Jā, jā, Helēna! — iesaucās Gastons. — Jā, esmu laimīgs! Jo tikai tagad es zinu, kāds eņģelis mani ir mīlējis. Jā, Helēņa, es tev to saku. Viena mīlas stunda kopā ar tevi, un pēc tam mirt — tas ir vairāk vērts nekā garš mūžs bez mīlas.

— Nu, labi, — turpināja Helēna, ar visu savu dvēseli tiekdamās pre­tim jaunajai nākotnei. — Ko viņi tagad darīs? Vai viņi ļaus man ierasties šeit pirms tavas aizceļošanas? Kad un kā mēs tiksimies? Vai tu varēsi saņemt manas vēstules? Vai tev atļaus man atbildēt? Ap kādu laiku rīt no rīta es varēšu ierasties cietumā?

— Man gandrīz vai apsolīja, ka mūs salaulās šovakar vai rīt.

— Šeit! Cietumā! — iesaucās Helēna un neviļus nodrebēja.

— Lai kur šīs laulības notiktu, Helēna, vai tās nesaistīs mani pie tevis uz mūžu?

— Bet ja viņi netur vārdu? Ja tev liek aizceļot, iekams es tevi atkal satieku?

— Ak vai! — noteica Gastons, un viņa sirds šausmās sažņaudzās. — Tas ir ļoti iespējams, mana nabaga Helēna, un no tā es baidos.

— Ak, Dievs! Vai tad tu domā, ka tik drīz vajadzēs doties projām?

— Tu zini, Helēna, cietumnieki nevar rīkoties patstāvīgi, kuru katru brīdi viņus var paņemt un aizvest.

— Ak, lai viņi nāk, lai nāk! — iesaucās Helēna. — Jo drīzāk tu atbrīvosies, jo drīzāk mēs būsim vienoti. Man nemaz nevajag būt tavai sievai, lai tev sekotu, lai tev piebiedrotos. Es zinu, ka mans Gastons ir uzticīgs, un no šīs dienas es tevi uzskatu par savu laulāto draugu Dieva priekšā. O, gluži otrādi, Gaston, dodies projām labi drīz, jo kamēr viņi tevi turēs šajos biezajos, smagajos mūros, es baiļošos par tavu dzīvību. Dodies projām, un pēc nedēļas mēs būsim vienoti, bez šķiršanās drau­diem, bez lieciniekiem, kas mums seko, vienoti uz mūžu!

Šajā brīdī atvērās durvis.

— Ak, Dievs, jau! — iesaucās Helēna.

— Jaunkundz, — sacīja leitnants, — jūsu apmeklējuma laiks sen jau beidzies!

— Helēna, — sacīja Gastons, sažņaugdams meitenes rokas nervozās trīsās, ko pats nevarēja apvaldīt.

— Nu, kas ir, mans draugs? — atsaucās Helēna, šausmās vērodama viņu. — Kas jums kaiš? Jūs esat bāls.

— Es!.. Nē, nē, tas nekas! — sacīja Gastons, ar gribas spēku sa­valdīdams sevi. — Nekas…

Un viņš smaidīdams skūpstīja Helēnas rokas.

— Līdz rītam, — sacīja Helēna.

— Jā, līdz rītam.

Šajā brīdī durvīs parādījās hercogs. Chevalier pieskrēja pie viņa un satvēra viņa rokas.

— Monseigneur, monseigneur, dariet visu, ko spējat, lai viņa va­rētu kļūt par manu sievu! Bet ja jums tas neizdodas, vismaz apzvēriet man, ka viņa būs jūsu meita!

Hercogs saspieda Gastona rokas. Viņš bija tā satraukts, ka nevarēja atbildēt. Helēna pienāca klāt. Chevalier apklusa, baidīdamies, ka viņa neizdzird. Viņš pasniedza roku Helēnai, kas viņam sniedza savu pieri. Lielas asaras klusi ritēja pār meitenes vaigiem. Gastons aizvēra acis, lai neraudātu, redzot Helēnu raudam.