Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

— Tas bija slepkava.

— Bet kas tad esmu es, ja ne tāds pat slepkava kā grāfs Horns?

— Ar to starpību, ka grāfs Horns slepkavoja, lai zagtu.

— Es nevaru un negribu nekā lūgt no reģenta.

— Ne jūs personiski, es to zinu, bet jūsu draugi. Ja jūsu draugiem būtu kāds ticams attaisnojums jūsu rīcībai, varbūt princis pats izpildītu jūsu vēlēšanos, varbūt viņš jūs apžēlotu.

— Man nav nekāda attaisnojuma, monseigneur.

— Tas nevar būt, Šanlē kungs, atļaujiet man to pateikt. Tāda ap­ņēmība kā jūsējā nerodas cilvēka sirdī bez kaut kāda iemesla, bez naida jūtām, bez vajadzības atriebties. Tagad es atceros, ko jūs teicāt kapteinim Lažonkjēram, kurš man to atstāstīja: jūs esat pārņēmis kādu ģimenes naidu. Sakiet, kas ir šā naida iemesls?

— Monseigneur, veltīgi būtu nogurdināt jūs ar visu šo lietu. No­tikums, kas radīja šo naidu, nevar interesēt Jūsu Ekselenci.

— Vienalga, sakiet vien!

— Nu, labi — reģents nogalināja manu brāli.

— Reģents ir nogalinājis jūsu brāli!.. Ko jūs sakāt?.. Nevar būt… Gastona kungs? — iesaucās hercogs Olivaress.

— Jā, nogalinājis, ja faktam meklējam cēloni.

— Paskaidrojiet tuvāk, runājiet! Kā reģents varēja…

— Mans brālis bija piecpadsmit gadus vecāks par mani. Viņš bija man tēva vietā, kurš nomira trīs mēnešus pirms manas dzimšanas. Mana māte nomira, kad es vēl gulēju šūpulī. Brālis iemīlējās meitenē, ko princis bija pavēlējis uzaudzināt klosterī.

— Kādā klosterī? Vai jūs to zināt?

— Nē, zinu tikai, ka tas bija Parīzē.

Hercogs nomurmināja dažus vārdus, kuros Gastons neieklausījās vai arī nevarēja sadzirdēt.

— Mans brālis, kā šā klostera priekšnieces radinieks, nejauši ierau­dzīja šo meiteni un iemīlējās viņā. Viņš to bildināja. Šai laulībai lūdza prinča piekrišanu, un viņš izlikās, ka piekrīt. Bet tad meitene, sava šķie­tamā labvēļa pavesta, pēkšņi pazuda. Trīs mēnešus mans brālis cerēja viņu atrast, bet visi meklējumi izrādījās veltīgi. Viņš neguva nekādu jaunu ziņu un izmisumā ļāva sevi nogalināt Ramijī kaujā.

— Un kā sauca jauno meiteni, kuru jūsu brālis mīlēja? — dzīvi ie­jautājās hecogs.

— Neviens to nekad nav zinājis, monseigneur*. Pateikt viņas vārdu nozīmētu aptraipīt viņas godu.

— Nav vairs šaubu, ka tā ir viņa! — nomurmināja hercogs.— Tā bija Helēnas māte. Un jūsu brāļa vārds?… — viņš piebilda skaļā balsī.

— Olivjē de Šanlē, monseigneur.

— Olivjē de Šanlē… — pie sevis klusi atkārtoja hercogs.— Es jau zināju, ka Šanlē vārds man nav svešs.

Tad skaļā balsī sacīja:

— Turpiniet, Šanlē kungs, es klausos!

— Jūs nezināt, ko nozīmē bērnības naids, monseigneur, un sevišķi tādā zemē, kā mūsējā. Es mīlēju savu brāli ar visu to mīlu, ko es jutu pret mūsu vecākiem. Kādudien es atrados viens pats pasaulē. Es izaugu sirds vientulībā un cerībā uz atriebību. Es izaugu starp cilvēkiem, kas man atkārtoja: „Orleānas hercogs nogalināja tavu brāli." Tad kādu dienu šis hercogs kļuva par Francijas reģentu. Ap to pašu laiku organizējās bretoņu apvienība. Es tajā iestājos viens no pirmajiem. Pārējo jūs zināt, monseigneur. Jūs redzat, ka šajā lietā nav nekā tāda, kas varētu ieinte­resēt Jūsu Ekselenci.

— Un tomēr, Šanlē kungs, šai ziņā jūs maldāties. Par nelaimi, re­ģents var sev pārmest daudz tamlīdzīgu lietu.

— Jūs nu saprotat, ka manam liktenim jāpiepildās un ka es no šā cilvēka nekā nevaru lūgt.

— Jā, jums ir taisnība, Šanlē kungs, lai notikumi iet savu gaitu.

Šai brīdī atvērās durvis, un atkal parādījās leitnants Mezonrūžs.

— Nu, letnanta kungs? — jautāja Gastons un lūgdamies pavērās her­cogā.

— Jā, Šanlē kungs, es saprotu! — tas atbildēja.— Sāpēm un mīlai ir sava kautrība, kas nevēlas liecinieku. Es vēlāk pienākšu pēc Helēnas jaunkundzes.

— Atļauja dota tikai pusstundai, — aizrādīja Mezonrūžs.

— Es jūs atstāšu un pienākšu pēc pusstundas, — sacīja hercogs.

Viņš atsveicinājās no Gastona un izgāja ārā.

Tad Mezonrūžs apstaigāja telpu, apskatīja visas durvis, pārliecinājās, vai sargi ir savās vietās zem logiem, un arī izgāja ārā.

Pēc brīža durvis atkal atvērās, un parādījās Helēna — bāla, dreboša, murminādama pateicību un jautājumus Bastīlijas leitnantam, kas to svei­cināja ļoti pieklājīgi un izgāja ārā, nekā neatbildējis.

Tikai apskatījusies visapkārt, Helēna ieraudzīja Gastonu.

Tapat kā hercoga apmeklējuma laikā, un pretēji cietuma paražām, abus jauniešus atstāja vienus.

Gastons pieskrēja pie Helēnas, Helēna pie Gastona, un, domājot ti­kai par savām pagātnes ciešanām un drūmo nākotni, viņi kaislīgi ap­kampās.

— Beidzot! — iesaucās meitene ar asarām pārplūdušu seju.

— Jā, beidzot! — atkārtoja Gastons.

— Ak vai, satikt jūs šeit, šajā cietumā, — čukstēja Helēna, šausmās vērdamās visapkārt.— Nevaru runāt ar jums brīvi, mūs uzrauga, varbūt noklausās mūsu sarunu!

— Nezūdīsimies, Helēna, jo mūsu labā pieļauts izņēmums. Nekad ne­viens cietumnieks nav varējis spiest pie sirds savu draudzeni, radinieci. Parasti, Helēna, apmeklētājs stāv pie tās / sienas, cietumnieks otrā galā. Istabas vidū atrodas kareivis, un jau iepriekš noteikts, par ko drīkst runāt.

— Kam mums jāpateicas par šo labvēlību?

— Man jāsaka, Helēna, ka reģentam, bez šaubām! Jo kad es vakar lūdzu Aržansonam atļauju tikties ar jums, viņš man pateica, ka tas neie­tilpst viņa pilnvarās un ka viņam jāziņojot par šo lūgumu reģentam.

— Bet jūs, Gaston, tagad, kad es jūs atrodu, jūs man sīki izstāstīsiet visu, kas noticis kopš asaru pilnas mūžības. Atzīstieties: es taču nebiju maldījusies savās priekšnojautās! Jūs rīkojāt sazvērestību! Ak, neliedzie­ties: es to jau zināju.

— Jā, Helēna! Jūs zināt, mēs, bretoņi, esam patstāvīgi savā naidā, tāpat ka mīlā. Bretaņā organizējās kāda savienība. Tajā piedalījās visa muižniecība. Vai man vajadzēja rīkoties citādi, nekā rīkojās mani brāļi? Es jums jautāju, Helēna: vai man vajadzēja, vai es varēju to darīt? Vai jūs nebūtu mani nicinājusi, redzot visu Bretaņu apbruņotu, bet mani vie­nīgo dīkā, ar pātagu rokā, kamēr pārējie turētu tajā zobenu?

— Nē, nē, jums taisnība, Gaston! Bet kāpēc jūs nepalikāt kopā ar pārējiem Bretaņā.

— Arī pārējie ir apcietināti, tāpat kā es, Helēna.

— Tātad jūs denuncēja, nodeva?

— Droši vien. Bet apsēdieties, Helēna! Ļaujiet man tagad, kad esam vieni, apskatīt jūs, ļaujiet man teikt jums, ka esat skaista, ļaujiet man sacīt, ka es jūs mīlu. Un jūs, jūs, Helēna, kā jūs jutāties, kamēr es biju projām?.. Hercogs…

— Ak, ja jūs zinātu, Gaston, cik viņš bija labs pret mani. Katru vakaru viņš atnāca pie manis. Kā viņš rūpējās par mani, cik uzmanīgs bija!

— Un, — ierunājās Gastons, kuram šai brīdī sirdī iesmeldza viltus Lažonkjēra nejauši izmestie vārdi. — Vai viņa rūpībā un uzmanībā nebija nekā aizdomīga?

— Ko jūs ar to gribat teikt, Gaston? — jautāja Helēna.

— Ka hercogs vēl ir jauns un, kā es nupat teicu, jūs esat ļoti skaista.

— Augstais Dievs! Nē, nē, Gaston! Šoreiz nevar būt šaubu. Un kad viņš atradās pie manis, tikpat tuvu kā jūs patlaban, man brīžiem likās, Gaston, ka esmu atguvusi savu tēvu.