Aleksandrs Dimā (tēvs) - REĢENTA MEITA

Beidzot vajadzēja šķirties. Gastons un Helēna apmainījās pēdējiem ilgiem skatieniem.

Hercogs sniedza roku Gastonam.

Savāda bija šī simpātija starp abiem vīriešiem, no kuriem viens bija veicis tālu ceļu, lai nogalinātu otru.

Durvis aizvērās, un Gastons iekrita krēslā. Nelaimīgā jaunekļa spēki bija galā. Pēc desmit minūtēm ienāca cietuma priekšnieks, lai vestu Gastonu atpakaļ uz viņa kameru.

Gastons sekoja viņam drūms un kluss, un kad cietuma priekšnieks viņam jautāja, vai viņš nekā nevēloties, viņš tikai pakratīja galvu.

Vakarā Lonē jaunkundze signalizēja, ka grib kaut ko paziņot savam kaimiņam. Gastons atvēra logu un pievilka klāt vēstuli, kurā atradās vēl viena vēstule.

Viņš parastā ceļā sadabūja gaismu. Pirmā vēstule bija adresēta viņam. Viņš lasīja:

„Dārgo kaimiņ,

Kāju sega nebija nemaz tik nicināma, kā man likās. Tajā atradās maza zīmīte ar ierakstītu vārdu, ko man pateica jau Hermanis: „Ceriet."

Bez tam segā bija arī šī vēstule Rišeljē kungam. Nododiet to Deme­nīlam, kas to nosūtīs tālāk hercogam.

Jūs cienot

Lonē."

— Ak vai! — noteica Gastons un skumji pasmaidīja. — Kad manis vairs nebūs, viņi jutīs manu trūkumu.

Un viņš pasauca Demenīlu, kuram nodeva saņemto vēstuli.

Izgājis no Bastīlijas, hercogs aizveda Helēnu mājās un apsolīja pie­nākt, kā parasti, no pulkstens astoņiem līdz desmitiem vakarā. Ja Helēna būtu zinājusi, ka tajā pašā vakarā Viņa Augstība rīko masku balli Monso, viņa par šo solījumu būtu bijusi vēl jo vairāk pateicīga.

Ieiedams Palērojālā, hercogs apjautājās pēc Dibuā. Viņam atbildēja, ka tas esot savā kabinetā un strādājot.

Hercogs, kā parasti, ņipri uzkāpa pa kāpnēm un, nelikdams sevi pie­teikt, iegāja istabā.

Tiešām — Dibuā sēdēja pie galda un strādāja tik cītīgi, ka pat ne­dzirdēja ienākam hercogu, kas atvēra un aizvēra durvis, uz pirkstgaliem piegāja viņam klāt un pāri plecam sāka vērot, kas tas par darbu, ko viņš veic ar tādu dedzību. Dibuā uz kādas tabulas rakstīja vārdus un iekavās, iepretim katram vārdam, sīkus norādījumus.

— Ko tu te dari, abat? — jautāja reģents.

— Ā, jūs, monseigneur? Atvainojiet! Nedzirdēju jūs ienākam… ci­tādi…

— Es tev nejautāju to, bet gan — ko tu tur dari?

— Es parakstu mūsu Bretaņas draugu apbedīšanas apliecības.

— Bet viņu liktenis vēl nav izšķirts. Tu rīkojies kā traks, un komisijas spriedums…

— Man jau ir zināms, — pabeidza Dibuā.

— Tātad spriedums jau ir paziņots?

— Nē, bet es to nodiktēju, iekams komisija devās turp.

— Vai zināt, abat, ka tas, ko jūs te darat, ir nekrietnība?

— Patiesi, monseigneur, jūs esat neciešams! Ņemieties ar savām ģi­menes lietām, bet atstājiet man valsts lietas!

.— Manas ģimenes lietas!

— Ak, šīs lietas, man šķiet, es protu labi nokārtot. Bet varbūt, velns lai parauj, jums ir pārāk lielas prasības. Jūs man ieteicāt Gastonu de Šanlē, un saskaņā ar jūsu ieteikumu, es viņam Bastīliju pārvēršu rožu dārzā. Spēcīgas maltītes, jauki dievkalpojumi, apburošs cietuma priekš­nieks! Es viņam ļauju urbt caurumus jūsu griestos un bojāt jūsu sienas, kuru labojumi mums ļoti dārgi maksā. Kopš viņš apmeties Bastīlijā, tur visi dzīvo kā pa svētkiem: Demenīls augu dienu pļāpā savā skurstenī, Lonē jaunkundze makšķerē pa savu logu, Pompadūrs dzer šampanieti. Visi, pat Lavāls, mazgājas uz nebēdu — trīsreiz dienā. Es nekā par to nesaku — tās ir jūsu ģimenes lietas.

Bet Bretaņā, monseigneur, tur jums nekas nav jāredz, un es jums aizliedzu turp skatīties, ja vien jūs tur neesat izmētājis vēl kādu ceturt- daļduci nezināmu meitu, kas ir ļoti iespējams.

— Dibuā, nelieti!

— Ak, jūs domājat, ka esat jau visu pateicis, nosaucot mani par Di­buā un pieliekot manam vārdam epitetu nelietis! Nu, kā jums tīk — lai paliek nelietis. Bet bez šā nelieša jūs būtu nogalināts.

— Nu, un pēc tam?

— Pēc tam? Ak, valstsvīrs! Nu, pēc tam es varbūt būtu pakārts, tas ir pirmais apsvērums. Tālāk, Mentenona kundze būtu Francijas reģents — kāda dulburība! Pēc tam! Vai princis filozofs drīkst tik naivi jautāt? O, Mark Aurēlij! Vai viņš neizteica šo muļķību, monseigneur: „Popūlos esse demum felices, si reges philosophi forent, ant philosophi reges?" Lūk, paraugs!

To teikdams, Dibuā rakstīja tālāk.

— Dibuā, tu nepzīsti šo zēnu!

— Kādu zēnu?

— Chevalier Šanlē.

— Tiešām. Jūs mani iepazīstināsit ar viņu, kad viņš būs jūsu znots.

— Tas notiks rīt, Dibuā.

Abats apmulsis pagriezās, ar abām rokām balstīdamies uz sava krēsla rokturiem un vērdamies reģentā ar savām mazajām ačelēm, kas bija tik plaši ieplestas, cik vien šaurie plakstiņi to atļāva.

— Monseigneur, vai jūs esat traks?!

— Nē, bet viņš ir godīgs cilvēks, un godīgi cilvēki ir reti. Tu to zini labāk par visiem, abat!

— Godīgs cilvēks! Ak, monseigneur, atļaujiet man pateikt, ka jums ir dīvaina izpratne par godīgumu.

— Jā. Katrā ziņā, es nedomāju, ka mums abiem būtu vienādi jēdzieni par to.

— Un ko šis godīgais cilvēks vēl ir izdarījis? Vai viņš saindēja dunci, ar kuru gribēja jūs nodurt? Tādā gadījumā nebūtu ko iebilst: tas būtu vēl vairāk nekā godīgs cilvēks, tas būtu svētais Žaks Klemāns, svētais Ravajaks, svētā Gastona mūsu kalendāra trūkst. Žigli, žigli, monseig­neur, jūs, kas negribat lūgt no pāvesta kardināla vietu savam ministram, izlūdzaties no viņa sava slepkavas kanonizāciju, un pirmoreiz mūžā jūs būsit loģisks.

— Dibuā, es tev saku: nav daudz tādu cilvēku, kas būtu spējīgi iz­darīt to, ko ir izdarījis šis jauneklis.

— Par laimi! Ja Francijā būtu kaut tikai desmit šādu cilvēku, es jums paziņoju, monseigneur: es iesniegtu atlūgumu.

— Es nerunāju par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es runāju par to, ko viņš ir izdarījis.

— Nu, ko tad viņš ir izdarījis? Es klausos! Man ļoti patīk, ka mani pamāca.

— Vispirms, viņš turēja Aržansonam doto zvērestu.

— O, par to es nešaubos. Šis zēns tur vārdu, un ne tikai to, ko deva man, bet arī to, ko deva Ponkalekam, Monluī, Taluetam un tā tālāk.

— Jā, bet viens solijuma bija grūtāks par otru. Viņš bija zvērējis nestāstīt nevienam, ka ir notiesāts, un viņš neteica to pat savai mīļākajai.

— Nedz arī jums?

— Arī man viņš par to neteica, jo es viņam sacīju, ka veltīgi būtu noliegt to, ko es jau zinu. Tad viņš aizliedza man kaut ko lūgt viņa dēļ no reģenta. Viņš izteicās, ka gribot panākt tikai vienu labvēlību.

— Nu, kādu?

— Atļauju apprecēt Helēnu, lai varētu atstāt viņai savu bagātību.

— Labi! Viņš grib atstāt jūsu meitai bagātību un vārdu. Vai zināt, jūsu znots ir ļoti pieklājīgs!

— Vai tu aizmirsti, ka tas viss viņam ir noslēpums?

— Kas zina?

— Dibuā, es nezinu, kur iemērca tavas rokas tajā dienā, kad tu nāci pasaulē, bet es zinu, ka tu aptraipi visu, kam pieskaries.

— Izņemot sazvērniekus, monseigneur] Jo man šķiet, ka šādos ap­stākļos es — gluži otrādi — protu itin labi tīrīt. Paskaties uz selamā- riešiem. Kā es tos mazgāju! Dibuā te, Dibuā tur! Ceru, ka aptiekārs pamatīgi iztīrīja Francijas vēderu no spāniešiem. Nu, mūsu Olivaresam klāsies tāpat kā Selamāram. Tikai Bretaņai ir aizcietējis vēders. Labas zāles Bretaņai, un visam būs beigas!