MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

„Cel soda vietu un krauj sārtu. Vai tad jūs nezināt, ka rīt te dedzinās franču raganu?"

Tad mēs aizgājām. Mums vairs nebija spēka tur ilgāk palikt.

Rītam austot, jau atkal bijām pie pilsētas vārtiem; bet šoreiz, gan fiziski, gan garīgi izmocīti, lolojām jaunas cerības, kas gandrīz izvērtās par drošu pārliecību. Mēs bijām dzirdē­juši baumas, ka pilsētā ieradīsies arī Žimjēžas klostera priekš­nieks ar visiem saviem mūkiem, lai noskatītos Žannas beidzamajā gājienā. Paši neprātīgi to vēlēdamies, mēs savā iztēlē saskatījām šajos deviņsimt mūkos Žannas vecos kara- biedrus, un viņu priekšnieks mums šķita Lagīrs vai Orleānas bastards, un nu mēs vērīgi sekojām, kā tie cits pēc cita ienāca pilsētā, ļaudīm godbijībā ceļu pašķirot un cepures noņemot, un mūsu sirdis pukstēja straujāk, bet acīs sariesās prieka, lepnuma un laimes asaras; un mēs arī mēģinājām saskatīt zem viņu kapucēm pazīstamas sejas un bijām ik mirkli gatavi, ja vien pazītu kādu vecu karabiedru, dot zīmi, ka esam Žannas draugi un ik brīdi gatavi viņas dēl cīnīties un likt ķīlā savu dzīvību. Cik mēs bijām neprātīgi; bet mēs bijām jauni, un jūs paši zināt, ka jaunībā visam viegli rodas ticība un paļāvība.

20. nodala

Nodevība

Līdz ar rītu biju savā vietā, uz paaugstinājuma, kas bija celts pie Sentuānas baznīcas, apmēram cilvēka augstumā. Turpat bija novietojies pulks baznīckungu, dižpilsoņi un mā­cīti tiesasvīri. Blakus šim paaugstinājumam, mazliet atstatu, bija otrs, plašāks paaugstinājums, ar glītu nojumi, kas to sargāja pret sauli un lietu, un ar bagātīgu segu rotājumu; uz tā bija sagatavoti ērti sēdekli, un divi no tiem augstāki un greznāki par citiem. Vienā sēdēja Anglijas karaļnama princis, Viņa Eminence Vinčesteras kardināls; bet otrā Košons, Bovē bīskaps. Pārējos bija trīs bīskapi, inkvizitors, astoņi klosteru priekšnieki un sešdesmit divi mūki un tiesasvīri, kas bija piedalījušies beidzamajās tiesas sēdēs.

Divdesmit soju tālāk, priekšā bija celts cits paaugstinā­jums — kāpņu veidā krautu akmeņu grēda. Uz tās pacēlās drausmīgais kauna stabs, kam apkārt bija sakrauti žagaru saišķi un malka. Akmeņgrēdas piekājē stāvēja trīs vīri sar­kanā apģērbā, bende ar saviem palīgiem. Pie viņu kājām kvēloja nokaitētu ogļu kaudzīte; pāris pēdu tālāk bija sakrauta vēl lielāka malkas un žagaru grēda, kas sniedzās labam vīram līdz pleciem, un tur bija, mazākais, seši vezumi kurināmā. Padomājiet tikai. Mēs, šķiet, esam tik vārīgi, tik viegli iznīcināmi; un tomēr vieglāk pārvērst pelnos akmens tēlu, nekā cilvēka miesu un ķermeni.

Ieraugot soda vietu, man sirds smeldza aiz sāpēm; un tomēr varēju vairīties, cik gribēju, bet acu skatiens kā piekalts vērsās pie sārta — tik loti mūs saista viss briesmīgais un baigais.

Soda vietai apkārt rindās stāvēja angļu kareivju sardze, kas turējās cieši blakus cits pie cita staltā karavīru stājā, un tie izskatījās vareni savos spožajos tērauda bruņutērpos, bet aiz viņiem tālumā viļņoja milzīga laužu jūra; un, ciktāl vien skatiens sniedzās, nebija neviena loga, neviena jumta, kur nedrūzmētos neskaitāmi skatītāji.

Bet nedzirdēja ne mazākā troksnīša, neviens pat nepakus­tējās; visa pasaule šķita aizturējusi elpu un grima mēmā, svinīgā klusumā, ko vēl vairāk izcēla baiga puskrēsla, jo debesis bija apmākušās ar svina pelēkiem negaisa māko­ņiem, kas gūlās tieši virs skatītāju galvām; bet tālumā pie apvāršņa plaiksnījās bāli zibeni, un lāgiem dzirdēja dobjus pērkona grāvienus.

Beidzot klusumu pārtrauca īsi, neskaidri, skarbi pavēļu saucieni, kas atskanēja aiz baznīcas laukuma; tad redzēju ļaužu jūru pašķiramies, un soda vietai vienmērīgā solī tuvojās kareivju pulciņš. Uz brīdi man sirds vai apstājās pukstēt. Vai tas nav Lagīrs ar saviem velna puišiem? Tomēr nē — tā nav viņu gaita. Nē, tā ir gūstekne un viņas pavadoņi: tā ir Žanna d'Arka, kam seko viņas sargi; un man atkal sirds pagura bēdās. Viņa nāca gluži nevarīga, tikai ar mokām soļodama; viņu vēl vairāk gribēja nogurdināt. Tālu nebija ko iet — tikai nepilni simts jardi — kaut ceļš bija īss, tomēr smagi veikt tādam, kas mēnešiem ilgi gulējis, važās kalts, un kam kājas vairs lāgā neklausīja ejot. Turklāt Žanna jau veselu gadu bija pavadījusi drēgnā cietumā, bet tagad viņai lika soļot tveicīgā vasaras kar­stumā. Tiklīdz viņa, nespēkā ļimdama, parādījās vārtos, pie viņas piesteidzās neģēlis Luazelērs un ņēmās kaut ko čukstēt ausī. Vēlāk uzzinājām, ka tas bija viņu rīta pusē atkal apmek­lējis cietumā un galīgi nomocījis ar saviem padomiem un viltus solījumiem, bet tagad to pašu atkārtoja pie vārtiem, cenzda­mies viņu pierunāt, lai taču viņu paklausot, tad vēl būšot labi: viņu atbrīvošot no nīstā angļu gūsta un uzņemšot baznīcas klēpī, kas viņu ņemšot savā varenajā aizsardzībā. Tas nu bija īsts neģēlis, kam sirds vietā nedzīvs akmens!

Kad Žannu nosēdināja uz paaugstinājuma, viņa aizvēra acis un aiz nevarības ļāva nošļukt važām; tā viņa tur sēdēja, salikusi rokas klēpī, un milzīgā vienaldzībā vēlējās tikai atpūsties un uz brīdi gūt mieru. Tagad viņa atkal bija gluži bāla, un viņas seja atgādināja nedzīvu alabastra veidojumu.

Ar kādu ziņkāri viņu vēroja, un cik modri visu acis bija pievērstas vārgajam bērnam! Un tas bija gluži dabiski, jo tauta beidzot redzēja to, kuru jau sen bija tīkojusi redzēt vaigā, to, kuras vārdu daudzināja visa Eiropa un kuras priekšā nobā­lēja visi citi dižie vārdi un slavenības; jo tā nu bija pati Žanna d'Arka, sava laikmeta brīnums, kam vēlāk bija lemts kļūt ari par visas pasaules brīnumu. Un viņu sejas izteiksme skaidri pauda mēmu izbrīnu: „Vai tiešām tā būtu īstenība? Vai maz ticams, ka šis liegais radījums, šis bērns, šī mazā meitene, kurai tik labsirdīga, tik maiga, skaista, mīla un jauka sejiņa, būtu ar joni ieņēmusi cietokšņus, vadījusi uzbrukumā uzva­rām vainagotus karapulkus, satriekusi Anglijas ieroču slavu un gluži viena izturējusi tik ilgu un sīvu cīņu ar visas Francijas slavenākajiem zinātniekiem, kurus ari būtu pievei- kusi, ja vien cīņa bijusi godīga."

Košons laikam neuzticējās Manšonam, kas diezgan atklāti nostājās Žannas pusē, un tagad viņa vietā bija cits galvenais rakstvedis, bet mums abiem nebija ko darīt.

Pie sevis es nodomāju, ka nu jau darīts viss iespējamais, lai galīgi novārdzinātu Žannas miesu un dvēseli, bet biju mal­dījies. Tveicīgajā karstumā viņai vēl noturēja it garu runu.

Runātājam paceļot balsi, viņa ar izmisuma pilnu un skumju skatienu pavērās augšup, bet tad atkal nolieca galvu. Runā­tājs bija Gijoms Erārs, tālu izslavēts orators. Savas runas saturu viņš bija smēlis „Divpadsmit melos". Viņš nu ņēmās Žannu apzīmogot ar visām tām nekrietnībām, kas bija savāk­tas šajā negantajā krājumā, un dēvēja viņu pēc kārtas visos kauna vārdos, kādi bija minēti ..Divpadsmit melu" punktos, turklāt pats ar katru brīdi arvien vairāk iekaisa trakā naidā; bet viņa pūles tomēr izrādījās gluži veltīgas, jo viņa šķita gandrīz aizmigusi un nemaz neklausījās. Beigās viņš teica: „Ak, Francija, kā tu esi pievilta! Tu arvien esi bijusi kristie­tības patvertne; bet tagad Kārlis, kas pats sevi dēvē par karali un valdnieku, savā neticībā un bezdievībā akli klausa šai nekrietnajai un netiklajai sievietei!" Bet tad Žanna pēkšņi pacēla galvu, un viņas acis sāka zibsnīt svētās dusmās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x