MARKS TVENS - Žanna d'Arka

„Tagad iztiksim bez ceremonijām — būsim atkal draugi un biedri kā senāk; jo tagad esmu pabeigusi savus karus, un jūs mani ņemsiet līdzi uz mājām, un es atkal redzēšu…" Te viņa apklusa, un uz mirkli viņas laimīgā sejiņa apmācās, it kā vina šaubītos vai ko paredzētu; bet tad atkal viņas seja apskaidrojās, un vina teica kvēlās ilgās: „Ak, kaut tā diena jau būtu pienākusi, un mēs varētu doties ceļā!"

Vecais tēvs bija pārsteigts un jautāja:

„Kā, bērniņ, vai tad tu to nopietni domā? Vai tu patiesi gribi aiziet, kad visi tevi tā slavina un kad iespējams gūt vēl lielāku slavu? Un vai tiešām tu gribi atstāt savus augstos draugus, prinčus un ģenerālus, lai atkal būtu vienkārša zem­niece, ko neviens neievēro? Tas nu gan nebūtu prātīgi."

„Nē," tēvocis Laksārs teica, „tā ir aplamība, es to nevaru saprast. Vēl savādāk šķiet, ka viņa tagad grib atmest ar roku karagaitām, pretēji tam, kad viņa gribēja tās uzņemties; es jums saku — tas ir visdīvainākais, ko savā mūžā esmu dzir­dējis. Es vēlos, kaut tu man to paskaidrotu."

„Tas nemaz nav grūti," Žanna teica. „Es nekad neesmu varējusi vienaldzīgi noskatīties ievainotajos un cietējos, un es nevaru darīt citiem pāri; un ari ķildas mani arvien uztrau­kušas; un man netīk ne kņada, ne trauksme, jo par visu vairāk mīlu mieru un saticību, un man ir mīla katra dzīvība; un, ja reiz man tāda daba, kā lai domāju par kariem un asinīm, par kara postu un par visām tām bēdām un raizēm, kas seko katram karagājienam? Bet, ja nu Dieva eņģeli man to pavēlēja, kā es varēju neklausīt? Es darīju, kā man uzdots. Vai Viņš daudz man bija uzlicis? Nē, tikai divus uzdevumus: atbrīvot aplenkto Orleānu un Reimsā kronēt karali. Mans darbs tagad ir pabeigts, un es esmu brīva. Vai gan bijis kāds nabaga kritis kareivis, vienalga, draugs vai ienaidnieks, kura nāvi es nebūtu sirdi nožēlojusi un sāpīgi izjutusi līdz ar viņa tuviniekiem? Nē, nav bijis neviena tāda; un tagad, ak, mani pārņem tāda svētlaimība, apzinoties, ka beidzot esmu atbrī­vota un nekad vairs neredzēšu šo nežēlību un necietīšu tās garīgās mokas, kas man bija jāizcieš! Un kādēļ gan es neva­rētu atgriezties mūsu ciemā un atkal būt tā, kas jau esmu bijusi? Tur taču es jutīšos kā debesis! Un jūs vēl brīnāties, ka es to vēlos. Ak, jūs esat vīrieši un paliekat vīrieši! Mana māte to labāk sapratīs."

Viņi nezināja, ko viņai atbildēt; tā viņi kādu laiku nosē­dēja klusēdami, neveikli raudzīdamies apkārt. Tad vecais d'Arks teica:

„Jā, tava māte — tas tiesa. Es vēl nekad neesmu redzējis otru tādu sievieti. Viņa visu laiku tikai sēro un sēro; naktīs negul miegā, bet tikai gul un domā, tas ir, sēro. Un, kad naktī ārā trako negaiss, viņa smagi nopūšas un saka: „Ak Dievs, apžēlojies par viņu, kura tagad ir laukā negaisā ar saviem kareivjiem." Un, kad ārā plaiksnās zibeņi un grauj pērkons, viņa lauza rokas un trīc bailēs, teikdama: „Man tie šķiet baigie lielgabalu grāvieni, un viņa tur kaut kur jāj zirgā, un apkārt grauj lielgabali, bet es neesmu tuvumā, lai viņu pasargātu."

„Ak, nabaga māmiņa, kā man viņas žēl! Kā man viņas žēl!"

„Jā, otru tik savādu sievieti man vēl nav gadījies redzēt. Kad pienāk vēsts par kādu jaunu uzvaru un viss ciems līksmo priekā un lepnumā, viņa kā neprātīga skraida pie viena un otra, katru iztaujādama, līdz dabū zināt vienīgo, kas viņai rūp, proti, ka tu esi sveika un vesela; tad viņa nometas ceļos, kaut dubļos vai putekļos, un tik ilgi pateicas Dievam, cik vien viņai pietiek spēka un elpas; visu to viņa dara, pateik­damās tikai par tevi, ne jau par gūto uzvaru. Un arvien viņa mēdz sacīt: „Tagad vairs nebūs jākaro, tagad Francija ir glābta, tagad viņa atgriezīsies mājās…" Un arvien viņa viļas un atkal nebeidz skumt un sērot."

„Nestāsti, tētiņ, neplosi manu sirdi. Es viņu apmīļošu, kad būšu mājās. Es strādāšu viņas vietā un mierināšu viņu, un viņai vairs nekad nebūs jācieš manis dēj."

Tā viņi vēl kādu laiku turpināja, tad tēvocis Laksārs teica:

„Tu, mīlulīt, darīji, ko Dievs tev pavēlēja, un tagad tas izdarīts, tas tiesa, un neviens to nenoliegs; bet kā būs ar karali? Tu esi viņa labākais karavīrs: ko tu darīsi, ja viņš tevi paturēs un nelaidīs?"

Tas bija negaidīts trieciens! Žanna labu brīdi nevarēja atgūties; tad viņa vienkārši un pieticīgi atbildēja:

„Karalis ir mans kungs un pavēlnieks; es esmu viņa pade­vīgais kalps." Brīdi viņa apklusa un domāja, tad kļuva jautrāka un priecīgi teica: „Bet tagad labāk nedomāsim par to, šis nav īstais laiks tādām pārdomām. Pastāstiet, kā klājas mājās."

Un nu abi vecie stāstīja un stāstīja bez sava gala — stāstīja par visiem un par katru viņas dzimtajā ciemā, un bija tīkami viņos klausīties. Žanna aiz sirsnības mēģināja arī mūs ievilkt sarunā, bet no tā, protams, nekas neiznāca. Viņa taču bija mūsu virspavēlniece, un mēs bijām gluži niecīgi viņas priekšā; viņas vārds bija pats varenākais visā Francijā, bet mēs — tikai tādi sīki puteklīši; viņa bija draugos ar prinčiem un varo­ņiem, mēs tikai ar vienkāršiem un zemākiem ļautiņiem; viņa stāvēja augstāk par visas pasaules varenajiem un dižajiem, jo viņu bija izredzējis pats Dievs. Vārdu sakot, viņa bija Žanna d'Arka, ar to jau viss ir pateikts. Starp mums un viņu bija nepārejams bezdibenis, ko izteica šis vārds. Nē, jūs paši redzat, ka tas nemaz nebūtu iespējams.

Un tomēr viņa bija arī tik cilvēciska, tik mīļa un laba, tik jauka un maiga, tik patiesa un sirsnīga. Tie pašlaik ir vienīgie vārdi, ko es atrodu, bet ar tiem nepietiek; nē, to ir pārāk maz, un tie ir par vājiem un bāliem, lai izteiktu visu, kaut vai pusi. Šie vientiesīgie vecīši viņu nesaprata; viņi arī nevarēja saprast, jo pazina tikai vienkāršos, parastos ļautiņus, un viņiem nebija nekā, ar ko viņu salīdzināt. Kad pirmā kautrība bija izgai­susi, Žanna viņiem atkal bija tikai meitene un nekas vairāk. Cik jocīgi! Reizēm pat bija neveikli noskatīties, cik mierīgi, brīvi un atklāti viņi izturējās viņas klātbūtnē, un dzirdēt uzrunājam viņu kā kuru katru franču meiteni.

Vecais vientiesis Laksārs, ērti atsēdies, iesāka visgarlaicī­gāko un visgarāko stāstu, kādā man jebkad vajadzējis klau­sīties, un ne viņš, ne arī d'Arka tēvs pat nemanīja, cik tas aplams, bet izturējās tā, it kā stāsts būtu tiešām ievērības cienīgs. Tajā nebija nekādas jēgas; un, kaut arī viņi paši domāja, ka tas bēdīgs, tajā nebija nekā bēdīga, un tas patiesi bija smieklīgi. Tā vismaz man likās un arī tagad vēl liekas. Un tā arī laikam bija, jo Žanna loti smējās; un, jo bēdīgāk viņš stāstīja, jo vairāk viņa smējās; un Paladīns teica, ka arī viņš būtu smējies, ja neatrastos te, un to pašu teica ari Noēls Rengesons. Stāsts bija par veco Laksāru, kā tas priekš divām vai trim nedējām bijis Domremī bērēs. Viņam bija uz sejas un rokām izsitumi, un viņš lūdza Žannu uzziest kādu ziedi, un, kamēr viņa zieda, viņš stāstīja, kā tas bijis. Vispirmām kār­tām viņš apjautājās, vai viņa vēl atceroties melno vērsēnu, kas toreiz vēl bija telēns, kad viņa aizgājusi, un viņa teica, ka atceroties un ka tas bijis viņas mīlulis, un arī jautāja, kā tam tagad klājoties; pēc tam nu bija garu garā runa par šo lopiņu. Un viņš teica, ka tas esot jau liels un ņiprs vērsēns, un bērēs viņam bijusi pati galvenā loma; nu viņa brīnījās: „I<���ā, vērsim?" Un viņš teica: „Nē, man pašam," bet tad piebilda, ka arī vērsim tur bijusi sava loma, kaut arī nelūgtam, jo neviens neesot to lūdzis; bet lai nu būtu kā būdams, viņš, iedams uz bērēm, ticis līdz Laumu kokam, nolicies zālītē nosnausties ar visām savām svētdienas drēbēm, kā jau bērinieks, ap cepuri viņam bijusi apsieta gara, melna lente, kas sniegusies līdz mugurai; kad viņš piecēlies, saule jau rādījusi labi vēlu, un viņam bijis jāsteidzas; tad viņš milzīgā steigā uzrausies kājās, ieraudzījis tuvumā ganāmies melno vērsēnu un nodomājis, ka varbūt varētu tam uzkāpt mugurā un aizjāt jāšus, lai ātrāk tiktu galā; un tā viņš apsējis vērsēnam ap vidu valgu, pie kā turēties, aplicis iemauktus, uzkāpis vērsēnam mugurā un to paskubinājis; bet šim tas bijis kas jauns, un lopiņš nebūt neļā- vies, bet gan sācis kārpīties, iebaurojies un varen spārdījies, un tēvocis Laksārs jau bijis ar mieru kāpt zemē un pameklēt kādu citu, pieļāvīgāku liellopu, vai iztikt kā citādi, bet tas vairs nav bijis iespējams; vērsis beidzot galīgi zaudējis pacie­tību un ar saslietu asti, turklāt drausmīgi baurodams, laidies lēkšus lejup pa nogāzi; un tieši pie paša ciema tas apgāzis vairākus bišu stropus, un nu pakal traucies vesels bišu māko­nis, kas bijis tik biezs, ka viņus abus ar vērsi nav varējuši ne saredzēt, un bites viņus bez žēlastības dzēlušas, kur vien tikušas klāt, līdz viņš pats skali brēcis aiz sāpēm, bet vērsis baurojis kā nelabais; un tā viņi ar milzīgu troksni un joni iedrāzušies ciemā un iejukuši bēru gājiena pašā vidū; tas izšķīdis, dodams viņiem ceļu, un tad viņi aizaulojuši tālāk, kamēr bērinieki, bišu vajāti, kliegdami un brēkdami metušies kur kurais, un uz vietas palicis tikai mironis savā šķirstā; un pašās beigās vērsis ielecis upē, un, kad tēvoci Laksāru izzve­jojuši, viņš jau bijis gandrīz vai noslīcis, un viņa sadzeltā seja atgādinājusi pudiņu ar rozīnēm. Te vecais savādnieks apgrie­zās apkārt un labu brīdi ar izbrīnu noraudzījās Žannā, kas bija paslēpusi galvu spilvenā un smējās kā negudra. Viņš teica: