MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mēs iekārtojām nometni, un tūliņ ar skubu visu sagata­voja lielajām svinībām. Ieradās virsbīskaps, lielāks pulks runasvīru, un tad bariem un pulkiem sanāca gan pilsētnieki, gan laucinieki ar karogiem un mūziku un pārplūdināja mūsu nometni, ikvienam skurbstot sajūsmā. Un visu nakti Reimsa bija nomodā un posās svētkiem, visur klaudzēja veseri, greznojot pilsētu, ceļot uzvaras vārtus un krāšņi rotājot vecās katedrāles ārieni un iekšieni.

Mēs devāmies ceļā jau rīta agrumā: kronēšanas ceremoni­jai vajadzēja sākties deviņos un turpināties piecas stundas. Mums jau ziņoja, ka angļu un burgundiešu garnizons nemaz nedomājot pretoties Jaunavai un ka pilsēta mums plaši atvēršot vārtus, sagaidot mūs ar sajūsmu un gavilēm.

Rīts bija padevies lielisks, spoži spīdēja saulīte, bet laiks bija vēss, tas radīja spirgtu, možu izjūtu. Armija bija uzpo­susies, un bija tīkami noskatīties, kā pulks pakal pulkam aizsoļoja savā gājienā uz kronēšanas vietu.

Žanna savā melnajā zirgā, ģenerālleitnanta un tuvāko virsnieku pavadīta, novietojās nomaļus, lai noskatītos bei­dzamajā parādes gājienā un atvadītos no saviem karapul­kiem; jo viņa negribēja ilgāk turpināt savas karavīra gaitas. Armija to zināja un domāja, ka beidzamo reizi redz sava neuzvaramā mazā karavadoņa meitenīgo sejiņu, bet viņi tik ļoti mīlēja šo karavadoni, lepojās ar to, dievināja viņu, savā vientiesīgajā sirsnībā apveltīja ar pašu izdomātu dižciltību, godinot par „Dieva meitu", „Francijas glābēju", „Uzvaras Mīluli", „Kristus Bruņinieci", kā arī apveltīja ar daudziem citiem mīļiem, naivi sirsnīgiem, patiesas mīlestības apdvestiem vārdiem, ar kādiem parasti vecāki apveltī savus mazos mīlu­ļus. Un tā šoreiz bija gluži jauna izjūta. Agrāk, viņai garām ejot, karapulki arvien skali un trokšņaini uzgavilēja, soļoja ar paceltu galvu, acīm priekā starojot, bungām rībot un karo­giem plīvojot; bet tagad bija citādi. Ja aizvērtu acis, tad varētu iedomāties esam miroņu valstībā. Vasaras klusumā dzirdēja tikai smago karaspēka soli, un tas bija viss. Garām soļodami, karavīri viņu militāri sveicināja ar paceltu labo roku, vēl beidzamo reizi viņu uzlūkodami un cenzdamies paturēt atmiņā. Rokas palika paceltas goddevīgā sveicienā vēl labu laiku pēc tam, kad pielika pie acīm mutautiņu, un tad kara­vīru sejās varēja redzēt valdītas žēlabas.

Parādes gājiens pēc grūtas uzvaras gan parasti pilda sirdis ar varenu prieku un sajūsmu; bet šoreiz tās gura aiz nožēlas.

Tad mēs devāmies pie karaļa, kas bija apmeties virsbīs­kapa lauku pilī; karalis jau bija saposies, mēs sēdāmies zirgos un ieņēmām vietas armijas priekšgalā. Pa to laiku no visām malām bija saplūduši apkārtējie laucinieki un sapulcējušies abpus ceļam, lai redzētu vaigā Žannu — kā jau tas bija parasts kopš pašas pirmās dienas, kad devāmies ceļā. Mūsu ceļš veda pāri zaļām norām, un abās pusēs drūzmējās košos, krāsainos apģērbos tērpti zemnieku bari; ikviena zemniek- meiča un lauku sieva bija tērpusies baltā ņieburā un spilgti sarkanos svārkos. Likās, tālumā aizvijas bezgalīga divkārša sarkanu magoņu un baltu liliju vija. Un visu šo laiku ik dienu mūsu gājiens turpinājās cauri šādiem puku dārziem. Tikai šīs dzīvās puķes mūs sagaidīja uz ceļiem ļimdamas, pateicībā vērsdamas sejas pret Žannu, celdamas augšup rokas un skaudras prieka un gandarījuma asaras raudādamas. Un vis­garām ceļam tie, kas bija tuvāk, centās piekļūt viņas kājai, tad to skūpstīja un glauda pie vaiga. Nekad neredzēju neviena, kas būtu palicis stāvot, kad viņa jāja garām, vai kas nebūtu noņēmis cepuri viņas priekšā. Vēlāk, kad viņu tiesāja, šo laužu aizgrābtību izmantoja apsūdzībai. Tauta bija dievinā­jusi viņu, un ar to bija pierādīta viņas bezdievība, kā to apgalvoja viņas netaisnie tiesneši.

Kad piejājām tuvāk pilsētai, virs tās vaļņiem un torņiem garā virknē uzvijās karogi, un mūs sagaidīja milzīgi laužu bari; nepārtraukti rībēja lielgabali, gaiss bija pilns dūmu. Mēs iejājām pa vārtiem pilsētā un gājienā devāmies tai cauri, bet mums aizmugurē sekoja ģildes pārstāvji svētdienas tērpos un ar saviem karogiem; un visgarām ceļam mūs ar skalām gavilēm apsveica tauta, un arī logi bija laužu pilni, cilvēki bija sakāpuši pat uz jumtiem; un balkoni bija izrotāti ar greznām segām, kas sniedzās līdz lejai; un, iztālēm norau­goties mutautiņos, ar ko mums māja, varēja domāt, ka sacēlies sniegputenis.

Žannas vārdu pieminēja baznīcās, Dievu lūdzot, tādu godu pirms tam parādīja tikai karaļnama locekļiem. Un viņai parādīja arī citu godu, kas bija vēl lielāks un ar ko varēja vēl vairāk lepoties, kaut arī tie nebija dižciltīgie, kas viņai to parādīja: vienkāršie ļautiņi bija likuši izkalt medaļas ar viņas attēlu un viņas ģerboni un valkāja tās kā laimes pakariņus. Tādi bija visiem, ko vien redzēja.

Virsbīskapa pili, kur mēs apstājāmies un kur bija iekārtots karaļa un Žannas miteklis, karalis lika atnest svēto trauku ar svaidīto ellu, kas glabājās Senremī abatijā, netālu no pilsētas vārtiem, pa kuriem bijām iejājuši. Šī ella nebija nekāda parastā ella; tā bija nonesta no debesīm — un tāpat arī trauks, kurā to uzglabāja. Svēto trauku ar ellu no debesīm nonesis balodis. Tas nonests Svētajam Remi, kad tas gatavo­jies kristīt karali Hlodvigu. Tā ir svēta patiesība. Es to zināju jau agrāk, jo pāters Frontē man to savā laikā bija pastāstījis Domremī. Nemaz nevaru jums izteikt vārdos, cik man bija savāda un bijīga sajūta, kad redzēju svēto ellas trauku un apzinājos, ka pats savām acīm redzu ko tādu, kas savā laikā bijis debesīs; ko tādu, ko varbūt redzējuši arī eņģeli, un katrā ziņā arī pats Dievs, jo Viņš taču bija to nosūtījis no debesīm. Un nu es to varēju ar savām mirstīgām acīm aplūkot. Es pat būtu varējis tam pieskarties. Bet man bija bail, jo es taču nezināju, vai to nav skāris pats Dievs. Un tas bija loti iespē­jams, ka Viņš to skāris.

Hlodvigs bija savā laikā svaidīts ar šo ellu, un kopš tā laika ari visi Francijas karali pēc kārtas visu šo deviņi simti gadu ilgā laikā, kas bija pagājuši kopš Hlodviga. Un tā nu, kā teicu, aizsūtīja pēc svētā ellas trauka, kamēr mēs palikām gaidot. Manuprāt, ja, karali kronējot, tā iztrūktu, tad karalis patiesībā nemaz nebūtu kronēts.

Svēto trauku saņemot, jau senlaikus bija paredzēts īpašs ceremoniāls; citādi Senremī abats, kam mūža mantojumā bija uzticēts šis svētais trauks, to nemaz nebūtu izdevis. Pēc senas paražas, karalis norīkoja piecus augstākos dižciltīgos, kam krāšņi ģērbtiem un apbruņotiem bija jāšus jāpavada Reimsas virsbīskaps un tie garīdznieki, kas ķēniņa vārdā svinīgi devās saņemt svēto ellas tauku. Kādi pieci augstmaņi bija saposušies, tie nometās ceļos un ar paceltām rokām, pieklāvuši plaukstu pie plaukstas, zvērēja ar savu dzīvību, ka svēto ellas trauku atnesīs sveiku un veselu, un sveiku atkal nodos Senremī baznīcā, kad karalis būs svaidīts ar svēto ellu. Virsbīskaps bija ģērbies savā svinību tērpā, ar mitru galvā un zizli rokā. Pie Senremī durvīm viņi apstājās un sakārtojās, lai saņemtu svēto trauku. Dobji iedūcās ērģeles, un atskanēja kora dziesma, un dievnama krēslā varēja redzēt, ka tuvojas garš gājiens ar aizdegtām svecēm. Tad iznāca pats abats savā dievkalpojuma tērpā, nesdams svēto ellas trauku, bet viņam drūzmā sekoja baznīcēni. Viņš ar svinīgu ceremoniālu nodeva to virsbīskapam; tad mūsu gājiens devās atpakaļ, un šoreiz bija vēl varenāks iespaids, jo abpus ceļam vīri un sievas gulēja ar seju pret zemi, mēmā klusumā lūdza Dievu, sastinguši aiz bijības, kad garām nesa dievišķo debesu dāvanu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.