MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Un tālāk jāatzīmē kas dīvains. Ar pilsētu slēgtajā līgumā angļu un burgundiešu garnizonam bija atļauts aiziet ar visu viņu „mantību". Tas, starp citu, bija labi izdomāts, jo no kā gan viņi turpmāk pārtiktu? Tātad labi; visiem viņiem bija nozīmēti vieni vārti izejai, un ap to laiku, kad viņiem bija nolikts aizkavēties, mēs, jaunieši, līdz ar Punduri aizgājām noskatīties, kā viņi aizies. Ienaidnieks nāca bezgalīgā virknē, ar kājniekiem priekšgalā. Kad tas pienāca tuvāk, jau pa gabalu bija redzams, ka ikviena nastas smagums un apjoms pārsniedza nesēja spēkus; un mēs savā starpā spriedām, ka vienkāršiem kareivjiem, kādi viņi bija, ir diezgan liela man­tība, ja viņi tā apkrāvušies. Bet, kad viņi pienāca mums tuvāk — ko gan jūs domājat? Ikvienam šim nelietim paunā bija pa franču gūsteknim! Kā redzat, viņi aizgāja ar visu savu „mantību" — savu īpašumu — kas viņiem bija noteikti atļauts līgumā.

Padomājiet tikai, cik tas bija gudri un veikli izdarīts! Ko tu varēji viņiem teikt? Ko viņiem padarīt? Jo viņi taču rīkojās gluži likumīgi. Gūstekni bija viņu īpašums; neviens to neva­rēja noliegt. Un ja nu tie būtu angļu gūstekņi, mani mīļie, kāds tas būtu bagātīgs laupījums! Jo angļu gūstekņi jau veselu gadsimtu bija retums, kamēr ar franču gūstekņiem bija citādi. To beidzamajos simt gados bija pārpilnība. Franču gūstekņa īpašnieks palaikam to ilgi neturēja, izpir­kuma maksu gaidīdams, kā tas bija parasts, bet gan steidzās to nogalināt, lai nebūtu lieki jādod uzturs. Tā jūs redzat, cik tolaik maza vērtība bija tādam laupījumam. Kad ieņēmām Truā, kaujams teļš maksāja trīsdesmit franku, aita sešdesmit, bet franču gūsteknis tikai astoņus frankus. Tiem citiem kaujamiem lopiņiem toreiz bija milzīga cena — un jums tā liksies gluži neticama. To izdarīja karš. Gala cēlās cenā, un gūstekņu vērtība kritās.

Labi, tātad angli aiznesa nabaga frančus paunā. Ko mēs varējām iesākt? Neko sevišķu nevarējām, tomēr darījām, ko spējām. Mēs aizsūtījām ziņu, bet paši līdz ar franču apsar­giem aizturējām gājienu un uzsākām sarunas, lai kaut cik iegūtu laiku. Kāds liela auguma burgundietis zaudēja pacie­tību un pilnā kaklā ņēmās lamāties, ka neviens viņu neaiz­turēšot; viņš iešot un ņemšot līdzi arī savu gūstekni. Bet mēs viņu ielencām, un viņš redzēja, ka ir vīlies, jo nekur nevarēja aiziet. Viņš nu sāka neganti sodīties un mūs gānīt; savu gūstekni zemē nolaidis, viņš to saistītu nostādīja uz kājām, tad izvilka nazi un, izsmieklā valdīdams acis, teica:

„Es to nedrīkstu aiznest, jūs sakāt — un tomēr tas ir mans īpašums, un neviens to nenoliegs. Tā kā man neļauj aiznest viņu, šo manu īpašumu, tad es zināšu citādi sev izlīdzēt. Jā, es varu viņu nokaut; lai cik lieli muļķi jūs būtu, šo tiesību jūs man nenoliegsiet. Ak, par to jūs nebijāt domājuši, draņķi!"

Nabaga izmocītais gūsteknis uzlūkoja mūs ar žēlu ska­tienu, mēmi lūgdams viņu paglābt, tad viņš mūs uzrunāja un teica, ka mājās viņam paliekot sieva un mazi bērniņi. Jūs varat paši iedomāties, kā mums sāpēja sirds. Bet ko mēs varējām darīt? Burgundietis rīkojās gluži likumīgi. Mēs tikai varējām lūgt gūsteknim žēlastību, ko arī darījām. Un burgundietim tas varen patika. Viņš pat pielika roku pie auss, it kā lai labāk saklausītu, un visādi izsmēja mūs. Tur jau varēja no ādas izlīst. Tad Punduris teica:

„Mīlie jaunskungi, ļaujiet man ar viņu parunāt; ja jau kāds pārliecināms, tad man šai ziņā it īpaši padodas, kā jūs, mani labi pazīdami, paši zināt. Jūs smīnat; tas nu būtu sods par manu lielību, un godīgi sakot, esmu arī to pelnījis. Bet es tomēr pamēģināšu…" To teikdams, viņš piegāja pie burgun- dieša un iesāka ar viņu gluži lēnīgā garā, draudzīgi viņu uzrunājot; un tad viņš pieminēja arī Jaunavu; to piesauk­dams, viņš aizrādīja, ka viņa savā labsirdībā gan pratīšot viņam atlīdzināt…

Bet tālāk viņš netika. Burgundietis pārtrauca viņu ar nikniem lamuvārdiem, apvainodams arī Žannu d'Arku. Mēs jau gribējām viņu pārmācīt, bet Punduris, kļuvis balts kā krīts, pagrūda mūs sāņus un drūmi apsauca:

„Es jūs lūdzu paciesties! Vai gan es neesmu viņas goda- sargs? Es pats to nokārtošu."

To teikdams, viņš pēkšņi tvēra ar labo roku, sagrāba lielo burgundieti aiz rīkles un pacēla viņu gaisā. „Tu apvainoji Jaunavu," viņš sauca, „un Jaunava ir Francija. Kas to teicis, tas vairs nemūžam nerunās." x

Dzirdēja kaulus brīkšķam. Burgundietim acis līda laukā no pieres. Seja pietvīka zili melna. Rokas nošļuka lejup, stāvs sāka raustīties, muskuļi atslāba un vairs neklausīja. Tad Punduris palaida viņu vaļā, un burgundietis smagi saļima bez dzīvības.

Mēs atraisījām gūstekņa saites un teicām, ka viņš ir brīvs. Vienā mirklī bija izgaisusi viņa verdziskā pazemība, un viņš pēkšņi vai prātu zaudēja aiz liela prieka, bet tad atjēdzās un iekaisa gluži bērnišķās dusmās. Pieskrējis pie beigtā ienaid­nieka, viņš sāka to spārdīt un spļāva tam sejā; viņš mīdīja to kājām, bāza tam mutē dubļus, smējās, lamājās un savā neķīt­rībā vairs nepazina robežu. Nevajag aizmirst: karalaukā ir maz svēto. Daži, kas to redzēja, smējās, citi bija vienal­dzīgi, nevienam tas nebija pārsteigums. Bet, tā plosīdamies, atbrīvotais vīrelis bija pievirzījies pārāk tuvu ienaidnieka rindām, un kāds cits burgundietis pēkšņi pārgrieza viņam rīkli, un viņš saļima ar mežonīgu kliedzienu, apšļācot ar asinīm apkārtējos. Skatītāji, tiklab ienaidnieki, kā arī mūsējie, to uzņēma ar skaliem smiekliem; un ar to arī izbeidzās šis Jautrākais" gadījums manā raibajā karavīra mūžā.

Tajā brīdī pie mums uztraukta piesteidzās Žanna. Viņa uzklausīja garnizona sūdzību un teica:

Jums taisnība. Tas ir skaidrs. Līgumā ir viens nepārdo­māts vārds, un to var visādi iztulkot. Tomēr jūs neņemsiet līdzi šos nelaimīgos gūstekņus. Tie ir franči, un es to nepie­ļaušu. Karalis viņus visus izpirks. Uzgaidiet, kamēr būšu atpakaļ ar viņa pavēli; un lai tiem ne mats no galvas neno­kristu; to es jums saku — jūs par katru no tiem dārgi samak­sāsiet, ja man neklausīsiet."

Tā viss arī nokārtojās. Gūstekņi pagaidām bija paglābti. Tad viņa steigšus devās pie karaļa un pieprasīja izpirkt gūstekņus, nelaudamās nekādiem iebildumiem, ne runām. Karalis beidzot piekāpās, un viņa traucās atpakaļ, karaļa vārdā izpirka gūstekņus un palaida tos brīvībā.

35. nodala

Francijas troņmantnieka kronēšana

Mēs devāmies tālāk; Salona mums padevās; kad pie Šalonas Žannai jautāja, vai viņai neesot bail par turpmāko, viņa atbil­dēja, ka bīstoties vienīgi nodevības. Kas tobrīd tam būtu ticējis? Kam tas būtu sapni rādījies? Un tomēr tas bija savā ziņā pare­dzējums. Cilvēks tiešām ir visai nožēlojams radījums.

Mēs devāmies bez apstājas tālāk; beidzot, 16. jūlijā, jau saskatījām tālumā savu galamērķi — redzējām varenos

Reimsas katedrāles torņus! Karaspēkā atskanēja skalas gaviles, kas kā vilnis aizvēlās tālāk līdz aizmugurei. Žanna sēdēja zirga mugurā un skatījās, ģērbta savās baltajās bruņās — it domīga un skaista, un viņas seja staroja milzīgā priekā, tajā jau atplaiksnījās kas dievišķs, un viņa pati drīzāk atgādināja garu vai parādību, nekā dzīvu, mirstīgu cilvēku. Viņas dižais uzdevums tuvojās savam nobeigumam, vainagojies ar lieliskiem panākumiem. Jau rīt viņa varēs teikt: „Nu paveikts tas, kas bija veicams, un tagad [aujiet man iet."

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.