MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Viņš redzēja Žannu, kad viņa pašreiz gatavojās karagājie­nam, un, lūk, kā viņš to apraksta:

„Viņa bija viscaur baltās bruņās, tikai galva kaila, un rokā viņa turēja nelielu kaujas cirvīti; kad viņa piegāja pie sava milzīgā, melnā zirga, gatavodamās kāpt seglos, tas uzslējās pakaļkājās un vairīdamies metās sāņus. Tad viņa teica: „Pievediet pie krusta!" Krusts bija tieši iepretim dievnamam. Tad zirgu pieveda pie krusta. Un viņa mierīgi uzkāpa zirgā, un tas vairs nekārpljās, it kā būtu ar pinekli sasaistīts. Zirgā uzkāpusi, viņa pagriezās pret dievnama durvīm un teica savā maigajā balsi: „Jūs, priesteri un dievlūdzēji, tagad aizlūdziet par mums Dievu!" Tad viņa iecirta zirgam piešus sānos un aizaulekšoja ar savu karogu, cieši satvērusi rokā savu cirvīti un skalā balsi saukdama: „Uz priekšu — ceļā!" Viens viņas brālis, kas bija ieradies pirms nedēļas, viņai sekoja karagā­jienā; un ari tas bija tērpies baltās bruņās."

Ari es tur biju klāt un visu to redzēju; un viss bija gluži tā, kā viņš aprakstījis. Vēl tagad skaidri redzu nelielo kaujas cirvīti, cepuri ar krāšņo spalvu pušķi, baltās bruņas un visu, kā tas bija tai neaizmirstamajā jūnija pēcpusdienā; es redzu visu, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Un es jāju līdzi ar virs­niekiem pavadoņiem — līdz ar Žannas d'Arkas pavadoņiem.

Jaunais grāfs loti gribēja mums piebiedroties, bet karalis viņu pagaidām nelaida. Tomēr Žanna bija viņam to solījusi. Savā vēstulē viņš saka:

„Viņa teica: kad karalis došoties uz Reimsu, arī es varēšot viņam sekot. Lai Dievs dotu, ka man nebūtu tik ilgi jāgaida un es drīzāk varētu piedalīties karagājienā!"

Žanna to viņam apsolīja, atvadīdamās no Alansonas hercogienes. Hercogiene neatlaidās — lai viņa to apsola, un tad ari citi izmantoja šo gadījumu, lai dabūtu līdzīgu solījumu. Hercogiene bija loti nobažījusies par savu laulāto draugu, jo paredzēja niknu cīņu; un viņa sirsnīgi apkampa Žannu, liegi glaudīja viņai galvu un teica:

„Uzmani un pasaudzē viņu, dārgā, lai viņš atkal atgrieztos sveiks un vesels. Es tev to izlūdzos un tikām tevi nelaidīšu, kamēr nebūsi to apsolījusi."

Žanna viņai atbildēja:

„Es jums to apsolu no visas sirds; un tie nav tukši vārdi, bet gan solījums: jūs viņu atkal sagaidīsiet sveiku un veselu. Jūs man ticat? Nu, vai tagad esat apmierināta?"

Hercogiene aizgrābtībā vairs nespēja izteikt ne vārda, bet noskūpstīja Žannu uz pieres; un tā viņas šķīrās.

Mēs devāmies ceļā 6. jūnijā un apstājāmies Romorantēnā; 9. jūnijā, atskanot lielgabalu grāvieniem un karogiem plīvojot vējā, Žanna iejāja Orleānā. Aiz viņas krāšņos tērpos jāja viņas pavadoņi: Alansonas hercogs; Orleānas bastards; sirs de Busaks, Francijas maršals; sirs de Gravills, stopnieku virs­nieks; sirs de Kulāns, Francijas admirālis; Ambruāzs de Lorē; Etjēns de Vinjols, saukts Lagīrs; Gotjē de Brisaks un vēl citi slavenākie karavadoņi.

Tas bija neaizmirstams bridis; kā arvien, skanēja gaviles un drūzmējās laužu bari, gribēdami redzēt Žannu; beigās mēs tomēr tikām līdz savam citkārtējam miteklim, un es redzēju veco Bušē, viņa sievu un mīļo Katerīnu apkampjam Žannu un viņu sirsnīgi skūpstām, un man atkal sirdī iezagās skaudra smeldze, jo es gan būtu varējis skūpstīt Katerīnu labāk un kvēlāk, nekā jebkurš cits manā vietā; bet par to nebija ko domāt, un man tikai atlika klusībā nogausties. Ak, cik viņa bija skaista un mīlīga! Es viņu iemīlēju jau pirmajā dienā, kad ieraudzīju, un kopš tās dienas biju ieslēdzis viņu savā sirdī. Nu jau esmu turējis viņas attēlu atmiņā sešdesmit trīs gadus, un tas arī ir vienīgais, un nekad vairs neesmu citu iemīlējis. Tagad esmu jau sirmā vecumā, bet manā atmiņā viņa vēl tikpat jauna, jauka, mīlīga, maiga, skaista, liega, sirdsšķīsta un dievišķa kā toreiz, priekš tik daudziem gadiem, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju un vairs nevarēju aizmirst.

Arī šoreiz, kā jau agrāk, karaļa stingrā pavēle viņa ģene­rāliem bija šāda: „Visās lietās pakļausit Jaunavai un bez viņas nekā neuzsākt." Un šoreiz viņa pavēlei arī klausīja, un visā lielajā Luāras karagājienā nav atzīmēts neviens nepaklau­sības gadījums.

Kā viss tagad bija mainījies! Visur valdīja jauna kārtība! Viss vecais bija atmests. Tas pierāda, cik lielu slavu šis bērns bija ieguvis desmit kaujas dienās, būdams armijas priekšgalā, īsā laikā bija lauzta neuzticība un šaubas, droši iegūta visu uzticība un paļāvība; to pats rūdītākais karavadonis nebūtu panācis pat trīsdesmit gadu laikā. Ja vēl atceraties, — seš­padsmit gadu vecumā, kad Žanna pati uzņēmās savu aizstā­vību bargo tiesnešu priekšā un arī pieveica savus pretiniekus, kāds tiesnesis, par viņu runādams, teica: „Šis brīnišķīgais bērns." Un tas, kā redzat, arī bija pareizi teikts.

Vecie karavīri tagad nemēģināja apiet Žannu un kaut ko uzsākt bez Jaunavas atļaujas; tas nu bija tiesa, un ar to jau bija daudz iegūts. Tajā pašā laikā viņu vidū bija arī tādi, kam viņas šķietamā pārgalvība un jaunie kara paņēmieni radīja nopiet­nas bažas, un tie nu centās visu iegrozīt citādi. Desmitajā jūnijā, kad Žanna cītīgi gatavoja savu uzbrukumu un neno­gurdama deva attiecīgas pavēles, daži viņas ģenerāli atkal sāka apspriesties un gari un plaši izrunāties.

Pēcpusdienā tie noturēja savu parasto kara padomes sēdi; un, gaidot Žannu, tie no jauna ņēmās apspriest lietas stāvokli. Šī apspriede vēsturē nav atzīmēta; bet arī es tajā piedalījos un zinu, ka man ticēsiet, jo nebūt negribu jūs vilt.

Gotjē de Brisaks izteica bažīgāko domas, bet Žannas pusē stingri turējās Alansonas hercogs, bastards, Lagīrs, Francijas admirālis, maršals de Busaks un arī pārējie ievērojamākie karavadoņi.

De Brisaks aizrādīja uz stāvokļa nopietnību: Žaržo, pret ko vēršams pirmais uzbrukums, ir ļoti stiprs cietoksnis; angļiem daudz lielgabalu un 7000 vīru liels garnizons — tie visi ir rūdīti kareivji, un tos vada dižais Sufolkas grāfs un tā abi bīstamie brāli, de la Poli. Viņaprāt, Žannas nodoms ieņemt šo cietoksni ar joni esot visai pārgalvīgs, un viņš domāja, ka viņu vajadzētu pārliecināt atmest šo neprātīgo domu un tās vietā izvēlēties citu, mērenāku un mazāk bīstamu taktiku, proti, kārtīgu aplenkumu. Viņš centās pierādīt, ka tas būtu pret visiem karamākslas likumiem un paņēmieniem, ja ar dzīvo spēku mēģinātu ar joni ieņemt to, kas nemaz nav ieņe­mams.

Bet tālāk viņš arī netika. Lagīrs ar nepacietīgu kustību sakārtoja savu spalvām pušķoto bruņucepuri un viņu pār­trauca:

„Dieva vārds, viņa gan zina, ko dara, un ne mums viņu šai ziņā pamācīt!"

Un viņš vēl nepaspēja izteikt līdz galam, kad jau bija kājās ari d'Alansons, Orleānas bastards un vēl pieci vai seši kara­vadoņi, kas tūliņ ņēmās viņu skali apsaukt un sašutuši aizrādīja, cik nekaunīgi būtu apšaubīt virspavēlnieka rīcību, vienalga, slepus vai atklāti. Un, kad tie bija mazliet aprimuši, Lagīrs atkal turpināja, izmantodams klusuma brīdi:

„Daži cilvēki nekad neprot piemēroties. Apstākli var mai­nīties, bet viņi nekad nesapratīs, ka arī viņiem būtu jāmainās līdz ar apstākļiem. Viss, ko viņi zina, ir tēvu un vectēvu iemī­tais ceļš, ko arī viņi paši savā laikā staigājuši. Ja gadītos zemestrīce, viss sagrūtu un sajuktu, un šis iemītais ceļš nu vestu bezdibenī un muklājā; tādi ļautiņi nekad nedomās meklēt jaunu ceļu vai izeju, tie tikai stulbi turēsies pie vecā ceļa un drīzāk aizies bojā, nekā ko mainīs. Biedri, tagad radu­šies jauni apstākli, un augstākais kara ģēnijs to saskatījis ar savu gaišo skatienu. Un turpmāk vajadzīgi jauni celi, un tas pats gaišais skatiens tos mums izraudzījis. Vēl nav tāda cilvēka, nekad arī nav bijis un vairs nebūs, kas varētu to labāk izdarīt! Agrāk mēs bijām paraduši tikai zaudēt un vēlreiz zaudēt, tādēļ mūsu karaspēkam nebija ne drosmes, ne paļāvī­bas, ne arī cerības. Vai ar tādiem kareivjiem kāds uzdrošinā­tos uzbrukt cietokšņiem? Nē, ar tādiem bija tikai viena iespēja: aplenkt cietoksni un gaidīt, kamēr tas izmirs no bada. Bet tagad viss ir citādi: karaspēkā atdzīvojies senais spars, atkal radusies paļāvība un cerība, un tas nu ir modies jaunai cīņai! Ko jūs ar to darīsiet? Vai atkal nomāksiet un ļausiet tam izplēnēt un aiziet bojā? Un ko jūsu vietā darīs Žanna d'Arka? Kaut jupis, viņa to vēl uzmundrinās un kā viesuli raidīs cīņā pret ienaidnieku! Nekas tik skaidri neiezīmē viņas lieliskās karavadoņa spējas un prātu, kā tas, ka viņa aptvērusi jaunās iespējas un tūliņ arī sapratusi, kā tās varētu ar panākumiem izmantot. Ar viņu tu nenīksi uz vietas, gaidot ienaidnieku badā izmirstam; ar viņu nemīņāsies un negaidīsi rītdienu. Diezgan gulēts un zvilnēts! Tagad tikai ar joni! joni! joni! un vēlreiz ar joni! uzmeklēt ienaidnieku viņa alā un sagrābt to žņaugos. Un tas nu būtu pa manai gaumei. Žaržo, jūs sakāt? Bet kas tad ir Žaržo ar visiem saviem nocietinā­jumiem un torņiem, ar saviem lielgabaliem un septiņiem tūkstošiem rūdītu kareivju? Žanna d'Arka vada mūsu kara­spēku, un, Dieva vārds, cietokšņa liktenis jau iepriekš izlemts!"