MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

„Vai jūs esat dižciltīgs?"

„Jā."

„Un bruņinieks?"

»Nē."

Tad sers Džons pats viņu iecēla bruņinieku kārtā turpat uz tilta, ar īstu angļu aukstasinību un mieru piešķirdams viņam tradicionālo šķēpa sitienu, kamēr visapkārt vīri, vēl cits citu apkaudami, kaisa cīņā; tad, zemu palocījies, paņēma savu šķēpu aiz asmeņa un nodeva tā rokturi pretiniekam par zīmi, ka padodas. Jā, tā bija tiešām lepna cilts, šie de la Poli.

Tā bija liela diena, uz mūžu neaizmirstama diena, un mil­zīga uzvara. Mums bija daudz gūstekņu, bet Žanna nelāva viņiem atmaksāt. Mēs pievācām viņus un otrā dienā devāmies uz Orleānu, un mūs, kā parasts, sagaidīja ar prieku un gavilēm.

Un šoreiz mūsu vadonim parādīja jaunu godu. Visur ielās, kas bija laužu pilnas, mums pievienojās jauni kareivji, kas centās pieskarties Žannas d'Arkas šķēpam, lai arī gūtu kaut dalu tā noslēpumainā spēka, kas to padarīja neuzvaramu.

28. nodala

Žanna pareģo savu likteni

Karaspēkam bija jāatpūšas. Atpūtai piešķīra divas dienas.

Četrpadsmitā jūnija rītā es rakstīju, un Žanna diktēja mazajā istabiņā, kurā viņa reizēm mēdza ieslēgties, kad gri­bēja būt netraucēta. Tad istabā ienāca Katerīna Bušē, apsēdās un teica:

„Mīlā Žanna, es gribētu ar tevi parunāt."

„Es par to loti priecājos. Ko tu gribēji man teikt?"

„Lūk, ko. Viņnakt nemaz nevarēju aizmigt, kad iedomā­jos, kādas briesmas tev draud. Paladīns man stāstīja, kā tu likusi hercogam paiet sāņus, kad viņu apdraudējušas lielga­balu bumbas un ar to izglābusi viņa dzīvību."

„Nu, vai tad tas nebija labs darbs?"

„Labs? Tas gan, bet tu pati paliki stāvot. Kālab tu tā darīji? Tas taču bija neprāts."

„Ai nē, tas nebija neprāts. Man taču nedraudēja nekādas briesmas."

„Kā tu vari tā runāt, Žanna, ja tev apkārt krita bumbas?"

Žanna pasmējās un mēģināja novirzīt sarunu, bet Katerīna neatlaidās. Viņa teica:

„Tas bija šausmīgi bīstami, un tev nemaz nevajadzēja tur palikt. Un tad tu atkal pati vadīji uzbrukumu. Žanna, tu tie­šām spēlējies ar likteni. Es gribētu, lai tu man kaut ko apsoli. Es gribētu, lai tu man apsoli, ka ļausi citiem vest karaspēku uzbrukumā, ja jau reiz nevar bez tā iztikt, un pati labāk uzmanīsies tādās briesmīgās kaujās. Vai tu man to apsoli?"

Bet Žanna atteicās to apsolīt un tā ari neapsolīja. Katerīna kādu laiciņu nebilda ne vārda, būdama apjukusi un nemierā, un tad viņai jautāja:

„Žanna, vai tu gribi visu mūžu palikt karalaukā? Šiem kariem taču nav paredzams gals, tie ilgst mūžīgi."

Žannai pavīdēja acīs slepens prieks, un viņa iesaucās: „Turpmākajās četrās dienās jau būs paveikts smagākais, kas mums šai karagājienā veicams. Tālākais vairs nebūs tik bīstams, un arī tik daudz asiņu vairs nebūs jāizlej. Jā, četrās dienās Francija gūs vēl vienu varenu, Orleānai līdzīgu uzvaru, un ar to jau būs sperts nākamais solis tās galīgā atbrīvošanā!"

Katerīna bija pārsteigta (un arī es biju ne mazāk pārsteigts); tad viņa, it kā sapņodama, ar stulbu skatienu pavērās Žannā un klusām atkārtoja: „Četrās dienās — četrās dienās," it kā vairāk sev atkārtodama un pūlēdamās apjēgt vārdu nozīmi. Beidzot viņa klusā un godbijīgā balsī jautāja:

„Žanna, saki — kā tu visu to vari zināt? Tu taču, man šķiet, to skaidri zini."

„Jā," Žanna viņai sapņaini atbildēja, „es to zinu, es to zinu… es vēl cīnīšos… un ilgi cīnīšos. Un iekām ceturtā diena būs galā, es vēlreiz došos kaujā."

Viņa apklusa. Mēs sēdējām, aiz izbrīna ne vārda nebilz­dami. Kādu brīdi viņa mēmi vērās grīdā, un viņas lūpas kustējās, bet mēs nekā nedzirdējām. Tad viņa tikko dzirdami teica: „Un pat tūkstoš gados angli vairs neatgūs varu, kāda tiem bija Francijā."

Es nodrebēju. Man kļuva gluži baigi, to dzirdot. Viņa atkal bija pusmiegā — es to skaidri redzēju — kā toreiz Domremī ganībās, kad mums, jauniešiem, viņa pareģoja karagājienu un pati vēlāk neatcerējās, ko teikusi. Ari tagad viņa to teica zemapziņā, bet Katerīna to nezināja un laimīga teica:

„Ak, es tam ticu, es tam ticu, un esmu tik laimīga. Tad tu atgriezīsies un visu mūžu dzīvosi ar mums kopā, un mēs tevi tik loti mīlēsim un cienīsim."

Žannas seja tikko manāmi noraustījās, un viņa sapņaini teica:

„Nepaies ne divi gadi, un es miršu moku pilnā nāvē!"

Es pielēcu kājās un brīnīdamies pamāju ar roku. Es sapratu, ka Katerīna tūliņ iekliegsies, un viņu vēl laikā aptu­rēju. Tad es viņai pačukstēju, lai atstāj istabu un lai nevienam nesaka, ko redzējusi un dzirdējusi. Katerīna man čukstus atbildēja:

„Ak, es esmu tik laimīga, ka tas tikai sapnis! Bet tas tik ļoti atgādināja pareģojumu." Un viņa izgāja laukā.

Tik loti atgādināja pareģojumu! Es skaidri zināju, ka tas arī bija pareģojums, un raudādams atkritu krēslā, iedomā­joties, ka mēs viņu zaudēsim. Drīz viņa atkal sakustējās, viegli nodrebinājās un atguva apziņu; redzēdama mani rūgti raudot, viņa uzlēca no krēsla, līdzjūtībā piesteidzās man klāt, noglaudīja galvu un teica:

„Manu nabaga zēn! Kas tad noticis? Paskaties man acīs un saki, kas noticis."

Man bija viņai jāmelo; lai cik grūti tas nācās, man vairs nebija citas izejas. Es pacēlu no galda kādu vēstuli, ko nezin kas bija rakstījis un kurā nezin kas bija rakstīts, un teicu viņai, ka to tikko atsūtījis pāters Frontē un ka tajā teikts, ka kāds nelietis nocirtis mūsu bērnības Laumu koku…

Bet tālāk ari netiku. Viņa izrāva man vēstuli no rokām, to visādi izgrozīja, gan vienādi, gan otrādi, nevarēdama novaldīt asaras, un ar nopūtu teica:

„Ak, cik nežēlīgi, cik nežēlīgi! Kā gan cilvēks var būt tik nežēlīgs? Nabaga Laumu koks — tas nu beigts, un mēs, bērni, to tik loti mīlējām! Parādi, kur tas rakstīts!"

Un es, turpinādams viņu mānīt, norādīju uz kādu vietu vēstulē, kur it kā būtu šķietamā bēdu vēsts, un viņa ar asarām acīs vērās rakstā un teica, ka tūliņ varot redzēt, ka tur kas Jauns un nelabs rakstīts".

Tad gaitenī dzirdēja skalu balsi, kas mums pavēstīja:

„Viņa majestātes vēstnesis… ar steidzamu vēsti viņas godībai, franču armijas virspavēlniecei."

29. nodala

Bargais Talbots kļūst piesardzīgs

Es zināju, ka viņa redzējusi Laumu koka parādību. Bet kad? Lūk, to es nezināju. Bez šaubām, viņa to jau bija redzējusi, kad karalim beidzamo reizi piedāvāja savu palī­dzību, jo viņa tad teica, ka viņai tikai gads vairs atlicis ko dzīvot. Toreiz es neiedomājos, bet patlaban biju pilnīgi pār­liecināts, ka viņa jau tolaik redzējusi Laumu koka parādību. Tas viņai bija pavēstījis priecas vēsti; un tā tas noteikti bija, citādi viņa nebūtu tik jautra un līksma, kādu viņu redzējām beidzamajās dienās. Nāves nojauta viņu neskumdināja; nē, tas bija drīzāk atpestījums, kas viņu gaidīja.

Jā, viņa bija redzējusi Laumu koka parādību. Neviens neņēma nopietni viņas pareģojumu karalim; un tas bija it viegli izskaidrojams: neviens negribēja to ņemt nopietni; visi centās drīzāk to aizmirst un par to nedomāt. Un tas viņiem arī izdevās, un nevienam netika traucēts miers vai laupīta labsajūta. Vienīgi man bija lemts sevī nēsāt drausmīgo noslē­pumu, un nebija neviena, kas man palīdzētu. Tā bija smaga nasta; un ik dienu šis noslēpums man skaudrāk žņaudza sirdi. Viņai bija lemts mirt, turklāt mirt visā drīzumā. Man tas ne sapnī nebūtu rādījies. Kā gan tas būtu ienācis prātā, ja viņa bija vēl tik jauna, stipra un veselīga, un varētu nez cik garu mūžu nodzīvot? Bet viņa jau bija redzējusi Laumu koka parādību. Un visu to nožēlojamo nakti man nedeva mieru vecās vārsmas, ko kādreiz biju dzirdējis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.