MARKS TVENS - Žanna d'Arka

„Nu tas pieskaras."

„Tad cietoksnis ir mūsu," Žanna sauca karaspēkam, kas tikai gaidīja viņas mājienu. „Ejiet un to ieņemiet! Taurētāji, dodiet zīmi uzbrukumam! Un tagad visi kopīgiem spēkiem — uz priekšu!"

Un mēs sekojām viņas pavēlei. Kaut ko tādu jums nekad neredzēt! Kā milzīgs paisuma vilnis mēs metāmies pie kāp­nēm, ar joni pārvēlamies pāri cietokšņa vaļņiem, un mirkli vēlāk cietoksnis jau bija mūsu rokās. Cits varētu kaut tūkstoš gadu nodzīvot un to nepieredzētu. Tad, soli pa solim, niknā cīņā pļāvām angļus, kā pļauj labību, jo nebija nekādas žēlas­tības, neviens anglis negribēja ar labu mums padoties, tādēļ visus apkāvām. Starp citu, tādi jau tolaik bija tikumi.

Mēs bijām tā iekarsuši cīņā, ka nemaz nedzirdējām noru­nātās piecas lielgabalu ugunskārtas, bet tās jau izšāva bridi pēc tam, kad Žanna bija devusi pavēli par uzbrukumu; kamēr mēs cīkstījāmies ar ienaidnieku nelielajā cietoksnī, Orleānas krasta palīgspēki devās ar joni pāri tiltam un no sāniem uzbruka Tureles nocietinājumiem. Zem paceļamā tilta, kas savienoja Tureli ar mūsu „bulverki", noenkuroja ugunslaivu, un, kad angli beidzot atkāpās, mēģinādami tikt pāri tiltam un pievienoties Tureles garnizonam, tilta klājs degdams iebruka zem viņu kājām un aizrāva viņus līdzi upē, kur viņi, tērpti smagajās dzelzs bruņās, visi apslīka. Žēl bija noskatīties šajos brašajos vīros, kas aizgāja bojā tik nelāgā nāvē.

„Kungs, apžēlojies par viņiem!" teica Žanna un raudāja, redzot viņu bēdīgo galu. Viņa sirsnīgi nožēloja un lēja rūgtas asaras, kaut arī slīkstošo vidū viens bija viņu rupji nolamājis, kad viņa pirms trim dienām viņam nosūtīja vēstnesi ar pra­sību padoties. Tas bija viņu vadonis, sers Viljams Glēsdēls, drosmīgs un bezbailīgs bruņinieks. Viņš bija no galvas līdz kājām tērpies dzelzs bruņās; kā akmens viņš nogāja dibenā un arī vairs neuzpeldēja.

Mēs ātri salabojām tiltu un metāmies virsū atlikušajam angļu karaspēkam, kas stājās mums ceļā uz Orleānu. Saule vēl nebija norietējusi, kad Žannas mūžam neaizmirstamās dienas darbs jau bija galā, viņas karogs plīvoja virs Tureles cietokšņa; solījums bija izpildīts, aplenktā Orleānā atbrīvota!

Izbeidzās septiņu mēnešu ilgais aplenkums, un, kas Francijas augstākajiem karavadoņiem šķita neiespējams, nu bija paveikts; par spīti karaļa ministriem un padomniekiem, kas viņu visādi aizkavēja, šī septiņpadsmit gadus vecā zemniecīte bija godam veikusi savu nemirstīgo pienākumu, turklāt paveikusi to četru dienu laikā!

Labas vēstis dažkārt izplatās ātri, tiklab arī ļaunās vēstis. Kad devāmies pāri tiltam uz mājām, visa Orleānas pilsēta blāzmoja prieka sārtu ugunīs, un pat debess sarka apmierinā­tībā, tajās noraugoties; un vēl vairāk nekā citām reizēm rībēja lielgabali, un vēl skaļāk atskanēja baznīcu zvani, kad atgrie­zāmies Orleānā.

Kad iejājām pilsētā… nu, tas nemaz nav aprakstāms, kā mūs tur sagaidīja. Tur bija tādi ļaužu bari, ka ar to pateicības asarām pietiktu slapjuma vai veselai upei; uguns blāzmā neredzēja nevienas sejas, kas nemirktu prieka asarās; un, ja Žannas kāja nebūtu tērpta tēraudā, viņi to būtu ar skūpstiem nodeldējuši. „Sveika! Sveika, Orleānas Jaunava!" Tā visi sauca; es to dzirdēju simtiem un tūkstošiem reižu. „Sveika, mūsu Jaunava!" daži viņu vēl sauca citā vārdā.

Neviena cita jaunava nav vēsturē sasniegusi tādus slavas kalngalus, kādus todien Orleānā aizsniedza Žanna d'Arka. Vai jūs domājat, ka tas viņai sagrozīja galvu, vai ka viņu pārāk ielīksmoja šīs gaviles un pateicības apliecinājumi? Nē, tā nebūt nebija; citai jaunavai gan tas būtu sagrozījis prātu, bet ne viņai. Viņas krūtīs pukstēja pati cēlākā un arī pati vien­kāršākā sirds, kāda jebkad bijusi. Viņa tūliņ likās gultā un apgūlās, gluži kā noguris bērns mēdz apgulties pēc grūtiem dienas darbiem; kad tauta uzzināja, ka viņa ievainota un grib atpūsties, tā pati gādāja par to, lai viņas mājasvietas tuvumā neviens netrokšņotu, un visu nakti nostāvēja sardzē, lai neviens viņu netraucētu miegā. Ļaudis teica: „Viņa mums devusi mieru, gādāsim, lai arī viņai būtu miers."

Visi zināja, ka novads nu uz visiem laikiem nokratījis angļu virskundzību, un ikviens svēti solījās, ka Orleānas pilsoņi nekad neaizmirsīšot Žannu d'Arku, kas viņus atbrīvo­jusi. Jau sešdesmit gadu viņi godam pildījuši šo apņemšanos, un tā būs arī turpmāk, līdz laika galam. Orleānā nekad neaizmirsīs 8. maiju un arvien svētīs šo dienu par piemiņu savai glābējai. Tā ir Žannas d'Arkas svētdiena. [3]

Otrajā dienā līdz ar rītausmu Talbots ar angļu karaspēku pameta savus nocietinājumus un aizvācās, nekā nepaspējis nodedzināt, iznicināt vai aizvest līdzi, atstādams visu, kā bija, — pārtiku, ieročus un munīciju; tas viss bija lielā vairumā, jo bija domāts ilgākam aplenkuma laikam. Tautai pat bija grūti noticēt, ka tas viss noticis — ka atkal atgūta brīvība un var nākt un iet pa visiem pilsētas vārtiem, un neviens viņiem to nevar ne liegt, ne kavēt; bija grūti ticēt, ka šis briesmīgais

Talbots, Francijas posts un nediena, kura vārds lika nodrebēt bailēs franču armijai, tagad uzvarēts, atkāpies un aizvācies un ka vinu padzinuši šī jaunava.

Pilsēta palika gluži tukša. Pa visiem vārtiem plūda laukā laužu bari. Kā skudras tie mudžēja apkārt angļu nocietināju­miem un vilka laukā lielgabalus un pārtiku, bet beigās aizde­dzināja visus divpadsmit nocietinājumus, kas dega kā milzu sārti un lāgiem vēma biezus dūmu mākoņus līdz pašām debesīm.

Bērni izpauda savu prieku citādā veidā. Daudziem jaunā­kajiem septiņus mēnešus ilgais aplenkums bija šķitis vesela mūžība. Viņi pat bija aizmirsuši, kāda izskatās zaļa zāle; tie bija tik ilgi redzējuši tikai netīras ielas, ka tagad zaļajās norās jutās kā septītajās debesīs. Pēc skumjā un smagā gūsta viņus pārņēma īsta sajūsma — redzēt atkal klajus laukus, kur var brīvi rotaļāties, skraidīt un draiskoties; un jau pirmajā dienā tie aizklīda abpus upei tālu prom lauku plašumā un vakarā atgriezās noguruši, bet ar ziedu un zaļumu nastām un vese­līgu sārtumu vaigos, ko atkal bija atguvuši, svaigajā gaisā skraidelējot.

Kad angļu cietokšņi bija nodedzināti, ļaužu bari sekoja Žannai no baznīcas uz baznīcu un visu dienu pavadīja, pateikdamies Dievam, kas bija atbrīvojis pilsētu, bet vakarā sumināja savu glābēju un viņas ģenerāļus, sakūra pilsētā prieka sārtus un, vienalga, vai tie bija augstas vai zemas kārtas, atzīmēja šo gaviļu dienu ar dzīrēm un izpriecām. Rīta ausmā, kad vairākums bija licies gulēt, mēs jau bijām zirgos un steidzāmies uz Tūru ar ziņojumu karalim.

Ikvienam citam šis jājiens būtu sagrozījis galvu, tikai ne Žannai. Abpus ceļam mūs sagaidīja un pavadīja pateicīgi zemnieku bari. Tie centās piekļūt tuvāk Žannai, pieskarties viņas kājai, zirgam vai bruņām, un daudzi metās ceļos un skūpstīja viņas zirga pēdas.

Visa zeme sumināja viņu. Augstākie baznīcas kungi slavi­nāja karalim Jaunavu, salīdzinādami to ar svētajiem un Svēto rakstu varoņiem, un brīdināja viņu, lai ar neticību, nepateicību un netaisnību neatvairītu viņas dievišķo palīdzību. Var domāt, ka šais vārdos savā ziņā bija paredzējums, bet man šķiet, ka baznīcas tēvi, to teikdami, drīzāk būs atcerējušies karaļa seklo un nodevīgo raksturu.

Karalis bija ieradies Tūrā sagaidīt Žannu. Tagad šo nožē­lojamo vīreli dēvē Kārļa Uzvarētāja vārdā uz citu rēķina, kuri viņam šīs uzvaras izcīnījuši, bet mūsu laikos viņam gan bija cits vārds, kas viņam labāk piestāvēja un pilnīgi atbilda viņa paša nopelniem — mēs viņu dēvējām par Kārli Mazisko. Kad ieradāmies viņa priekšā, viņš sēdēja tronī, un viņam apkārt pulcējās viņa krāšņi ģērbtie dienderi un āksti. Viņš atgādināja stakļainu burkānu — tik ļoti bija viduklī iežņaugts savā tērpā; kājās viņam bija kurpes ar tik garām pirkstgalu smailēm, ka tās bija piepogājamas pie ceļiem, lai varētu paiet; sarkanais samta apmetnis sniedzās tikai līdz elkoņiem; galvā bija augsta, piltuvei līdzīga smaila cepure, un tās dārgakmeņiem rotātajai apmalei bija piestiprināta gara, koša spalva, kas atgādināja tintnīcā iespraustu rakstāmspalvu; bet no cepures līdz pleciem sniedzās saraini, galos cirtaini mati, tādējādi galva līdz ar cepuri atgādināja volānu [4] . Viņa tērpam bija izvēlētas dārgā­kās drānas, un viss bija spilgtās, košās krāsās. Klēpī viņš turēja mazu kurtiņu, kas gulēja saritinājies uz ceļiem un tūliņ atņirdza savus baltos zobus, kad viņa saimnieks kaut viegli sakustējās. Karaļa dienderi bija ģērbti gluži tāpat, un, kad es atcerējos, ka Žanna reiz nosauca Orleānas kara padomi par „vīriešu drānās ģērbtiem sievišķiem", tad atzinu, ka viņas vārdi bija vairāk nekā piemēroti šiem kundziņiem, kas para­duši izsviest naudu par tīriem niekiem, bet labākam nolūkam nekad nemācēja pietaupīt.