MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pārējie bija ne mazāk sašutuši par Paladīna patmīlīgo rīcību, un, protams, visvairāk mums krimta viņa lielie panā­kumi, tas arī mums bija pats galvenais apvainojums.

Mēs visi kopīgi apspriedām savu nelaimi, kas bija gluži dabiski, jo sāncenši sadzīvo it brālīgi, kad tos kopīgi pārsteidz nelaime vai kad kopīgs ienaidnieks viņiem izjauc uzvaras iespēju.

Ikviens mūsu vidū būtu varējis kaut kā izcelties un pie­vērst sev uzmanību, ja nebūtu šis puisis, kas viens pats aizpil­dīja visu brīvo laiku un nevienam nelāva ieņemt savu vietu. Es biju sadzejojis poēmu, pavadīdams veselu nakti bez miega. Poēmā es ar izjūtu un it maigi apdziedāju burvīgas meitenes jaukumus, un, kaut ari viņu nesaucu vārdā, ikviens tūliņ nojauta, ko biju domājis, jo tas bija skaidri redzams virsrakstā: „Orleānas Roze". Poēmā bija apdziedāta skaista, liega, balta roze, kas izaugusi drūmā karalaukā; tā it nevainīgi noraugās nāvē un iznīcībā, un — ievērojiet šo lielisko izdomu — tā nosarkst, ieraugot cilvēku apgrēcību, un vienā nakti pārvēršas sarkanā rozē. Saprotiet, balta roze pārvēršas sarkanā rozē. To es biju pats izdomājis, bez citu padoma, un tas bija kas jauns un nedzirdēts. Tad rozes liegā smarža pace­ļas virs aplenktās pilsētas, un, kad šī smarža aizplūst līdz ienaidnieka karaspēkam, tas noliek ieročus un lej asaras. Tā arī bija mana izdoma, un arī tas bija kas jauns, vēl nedzirdēts. Ar to beidzās poēmas pirmā daļa. Tālāk es salīdzināju rozi ar zvaigžņotu debesi vai, pareizāk sakot, ar vienu tās daļu, jo viņa bija mēness un viņas pavadoņi — zvaigznāji; visi kvēloja pret viņu mīlā, bet viņa nebija atturama, viņa nevienu neklausīja, jo mīlēja kādu citu. Viņa it kā mīlēja nožēlojamu, necienīgu, vienkāršu mirstīgo, kam baigajā karalaukā drau­dēja briesmas, nāve un iznīcība; viņa nemitīgi cīnās pret ciet­sirdīgo ienaidnieku, kas apdraud viņas dzīvību un tīko sagraut viņas pilsētu. Un, kad skumju māktie zvaigznāji uzzina un saprot savu bēdīgo likteni, — ievērojiet šo dziļo domu, — viņu sirdis sažņaudzas, un plūst nevaldāmas asaras, kas piepilda visu debess izplatījumu ar ugunīgu plūsmu, jo šīs asaras ir krītošās zvaigznes. Tā bija pārdroša doma, bet reizē tik skaista un tik jūsmīga; un sevišķu aizgrābtību tai piešķīra pantmērs un atskaņas. Ik vārsmas beigās divas rindas bija veltītas bēdīgam piedziedājumam par nelaimīgo mirstīgo, kas skumst pēc viņas tālumā, varbūt uz mūžiem šķirts no tās, ko tik kvēli mīlējis; tas nobālē, izkalst un nonīkst liktenīgās ilgās, līdz viņu sagaida tumšais kaps. Tā bija pati bēdīgākā vieta, — pat mani biedri nevarēja novaldīt asaras, it īpaši Noēls, kas atskaņoja manu poēmu. Pirmajai tās daļai, tā teikt —botānis­kajam ievadam, kas bija veltīts rozei, bija astoņas vārsmas, ar četrām rindām ik vārsmā, un astoņas vārsmas bija arī astronomiskajā daļā; kopā tātad iznāca sešpadsmit vārsmu. Es būtu varējis sadzejot ari pusotra simta, ja būtu gribējis, — tik daudz mani bija jauku domu un skaistu sapņu; bet tad poēma būtu pārāk gara, un to nevarētu ietilpināt saviesīgās dzīves viena vakara programmā; tādēļ pietika tieši ar sešpa­dsmit vārsmām; tās vēl varēja atkārtot, ja būtu vajadzība.

Mani biedri bija pārsteigti, kā es varējis savā galvā sado­māt tādu poēmu, un ari man pašam bija liels brīnums, jo nemaz nebiju sevi apjautis tādas dzejnieka dotības. Ja dienu iepriekš man kāds būtu jautājis, vai es varētu sadzejot poēmu, es gluži vaļsirdīgi būtu atzinies, ka to nespēju.

Tā arī parasti mēdz būt: mēs varam kaut pusi mūža nodzī­vot, nemaz nezinādami, kas mūsos slēpjas, bet mūsu iekšējās dotības tikai gaida izdevību pēkšņi parādīties atklātībā. Cik talantu un arī cik netikumu tā var slēpties, ilgu laiku tos neap­jaušot. Kas uz mani attiecas, tad man tikai vajadzēja sastapt šo jauko, burvīgo meiteni, un, lūk, jau sadzejota poēma; to savārsmot un sadomāt atskaņas nebija necik grūtāk, kā ielin- got ar akmeni sunim.

Mani biedri tik vien runāja, kā par manu poēmu, — tik loti tie bija pārsteigti un laimīgi; un sevišķi viņi priecājās, ka nu reiz Paladīns būšot pieveikts. Savā nepacietībā viņu nomākt viņi bija gatavi aizmirst visu pasaulē, lai tikai aizdarītu viņam muti. Noēls Rengesons bezgalīgi jūsmoja par manām vārsmām; arī viņam gribējās sadomāt ko līdzīgu, bet viņš to nevarēja, jo viņam nebija nekādu dotību. Pusstundas laikā viņš jau bija to iemācījies vārdu pa vārdam un prata ar sevišķu izjūtu un varen jauki deklamēt; tur atkal viņam bija īpašas dotības. Turklāt viņam bija lieliskas atdarinātāja spējas; viņš varēja visu pateikt labāk, nekā cits, un loti labi prata attēlot Lagīru vai kādu citu, ko vien vēlējās. Kad es deklamēju, tas nekam nederēja; un, kad mēģināju pats nolasīt savu poēmu, mani biedri nemaz nelāva man pabeigt: viņi nevēlējās dzirdēt nevienu citu kā vienīgi Noēlu. Es gribēju, lai Katerīna un arī pārējā sabiedrība gūtu pēc iespējas labāku iespaidu, tādēļ uzticēju savu poēmu deklamēt Noēlam. Cik viņš bija priecīgs! Sākumā viņš pat negribēja ticēt, ka es to saku nopietni. Bet es teicu, ka man pilnīgi pietiek ar manu autora godu. Visi mani biedri bija ļoti uztraukušies, un Noēls teica, ka tikai jāsagaida īstais bridis, un tad viņš šiem ļautiņiem parādīšot, ka esot ari labākas un cēlākas lietas, nekā Paladīna balamutlba.

Bet kā rast šādu izdevību? Tas nu bija pats grūtākais jautājums. Mēs apspriedām daudzas un dažādas iespējas, līdz beidzot palikām pie pašas drošākās izdevības. Vajadzēja tikai nogaidīt, kad Paladīns būs īsti iekarsis savos kareivīgajos nostāstos, un tad ar viltu vinu izdabūt laukā no istabas; bet, tiklīdz viņš būs izgājis, Noēlam vajadzēja nostāties viņa vietā un pabeigt Paladīna stāstījumu, it kā viņš to būtu iesācis, turklāt atdarinot viņa balsi un kustības. Ar to būs gūta pirmā klausītāju atzinība, un tie jau būs pienācīgi sagatavoti manai poēmai. Ar diviem tādiem panākumiem katrā ziņā tiks pazudināta karognesēja slava, vismaz krietni sašķobīta, un citiem turpmāk būs kaut cerība gūt kādus jaunus panākumus.

Otrās dienas vakarā es tikmēr nerādījos, kamēr Paladīns nebija labi iekarsis savā stāstījumā un līdz ar savu nodalu jau kā vētra aizlēkšojis uzbrukumā. Tad es ienācu savā norīko­juma apģērbā un pavēstīju, ka Lagīra ziņnesis vēlas runāt ar karognesēju. Paladīns izgāja laukā, bet Noēls nostājās viņa vietā un teica, ka līdz ar visiem nožēlojot negaidīto pārtrau­kumu, bet, par laimi, zinot tālāk pastāstīt par šo kauju un, ja tikai klausītāji atvēlēšot, turpināšot Paladīna vietā. Tad, nemaz atļauju negaidījis, viņš pārvērtās Paladīnā, protams, gan pundurpaladīnā, — līdz ar viņa vaibstiem, balsi, kustībām un visām citām īpatnībām, un tūliņ metās kaujas laukā. Nemaz nevarētu iedomāties, ka cits tik labi un smieklīgi varētu atdari­nāt Paladīnu, kā viņš tagad ņēmās, to izķēmodams, un klau­sītāji smiedamies rēca. Tie smējās kā kutināti, vēderu turē­dami, un aiz lielajiem smiekliem vai galu dabūja. Jo vairāk viņi smējās, jo vairāk iedvesmoja Noēlu un jo lielākus brīnu­mus viņš stāstīja, līdz neviens vairs nesmējās cilvēciski, bet jau gluži vai vaidēja, cik tas viss bija jocīgi. Pat skaistā

Katerīna Bušē aizsmaka smiedamās; viņa aiz sajūsmas pavi­sam vai zaudēja prātu. Jā, tā tik bija uzvara, īsta Azenkūra.

Paladīns bija prom tikai īsu brīdi; viņš saprata, ka izjokots, un tūliņ steidzās atpakaļ. Līdz durvīm ticis, viņš jau dzirdēja skalo Noēla valodu un vienā mirklī nojauta, kas nu palaists vaļā; viņš palika paslēpies aizdurvē un noklausījās visu izrādi līdz beigām. Tad klausītāji sāka jūsmīgi aplaudēt; tie vēl ilgi nerimās plaukšķināt, līdz sāpēja delnas, un viņi sauca Noēlam, lai vēl atkārtojot.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.