MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

To uzzināju tikai trīsdesmit sešus gadus vēlāk, un tad es varēju tikai raudāt, nevis smieties, kad atcerējos šo jaunavī­gās bezrūpības un prieka bridi, kas kā attāla pagātnes migla pēkšņi atausa manā atmiņā. Jo vēlāk reiz pienāca diena, kad uz visiem laikiem zaudēju šo brīnišķīgo Dieva dāvanu — smieklus, un nekad vairs savā mūžā neesmu smējies.

13. nodala

Kā mums traucēja gudro muļķība

Mēs devāmies ceļā ar lielu karaspēku, un mūsu mērķis bija Orleāna. Žannas lielais sapnis nu piepildījās. Mēs, jaunieši, redzējām armiju pirmoreiz mūžā, un tas mums bija varens skats. Bezgalīga virkne, izgaisdama miglainajā tālē, kā milzu čūska aizvijās pa līkumaino ceļu. Tās priekšgalā jāja Žanna ar saviem pavadoņiem; aiz viņas jāja garīdznieku pulciņš ar krusta karogu, dziedot „Veni Creator"; tālāk sekoja spožs pīku mežs. Atsevišķas karaspēka daļas vadīja slavenākie Armanjaku karavadoņi: Lagīrs, maršals de Busaks, sirs de Recs, Florāns d'Iljē un Potons de Sentraī.

Ikviens no viņiem bija nevaldāms, viens par otru ietiepī­gāks, un, ja šai ziņā Lagīrs viņu vidū bija pirmais, tad viņš tikai nedaudz pārspēja pārējos. Visi bija slaveni kara laupītāji un, ilgus gadus patvarīgi rīkodamies, viņi bija galīgi aizmir­suši paklausību, ja vispār kādreiz bija kādam klausījuši.

Karalis bija izdevis stingru pavēli: „Visās lietās klausīt armijas virspavēlnieku; neko neuzsākt bez viņa ziņas, neko nedarīt bez viņa pavēles."

Bet kāda nozīme bija viņa pavēlei? Šie brīvie putni nepa­kļāvās nevienam likumam. Tie tikai reti klausīja karalim, un nekad neklausīja, ja kas nebija pa prātam. Vai gan viņi paklausies Jaunavai? Pirmkārt, viņiem ne prātā nenāktu kādam pakļauties, vai tā būtu viņa, vai arī kāds cits; un, otrkārt, viņiem, protams, bija grūti visā nopietnībā paļauties uz viņas karavadoņa spējām, jo galu galā viņa bija tikai septiņpadsmit gadus veca, turklāt vēl meitene. Kur gan viņa būtu varējusi iemācīties grūto un sarežģīto karamākslu? Vai varbūt Domremī ganībās pie sava avju pulka?

Viņiem ne prātā nenāca viņai paklausīt, izņemot tos gadī­jumus, kad viņi pēc savas pieredzes skaidri zināja, ka viņas prasības atbilst karamākslas likumiem. Un vai viņiem to varētu pārmest vai ņemt ļaunā? Manuprāt, tas ari bija dabiski. Rūdīti veci karavīri ar laiku kļūst ietiepīgi un paļaujas tikai uz savu pieredzi. Viņiem būtu grūti uzticēties nepiedzīvojuša bērna karamākslai un virsvadonībai karalaukā. Neviens karavadonis nebūtu visā nopietnībā paļāvies uz Žannu, kamēr viņa nebija atbrīvojusi aplenkto Orleānu un paveikusi slaveno Luāras karagājienu.

Vai viņi turēja Žannu par galīgu neprašu karalietās? Tā vis gluži nebija. Viņi to cienīja, kā auglīga zeme ciena saules gais­mu; viņi ticēja, ka viņa var dot labu ražu, bet ka viņiem tomēr ir pienākums šo ražu izaudzēt un nopļaut. Viņi izjuta pret Žannu dziļu māņticīgu godbijību, jo viņā taču iemiesojās tikai viņai zināms noslēpums, iemiesojās pārdabisks spēks, kas palīdzēja viņai veikt lielas lietas, kur viņi bija it nevarīgi, un palīdzēja ari iedvest mazdūšīgajos karapulkos jaunu dzīvību un varoņgaru.

Viņuprāt, ar viņu kopā viņiem viss ir iespējams, bet bez viņas nekas vairs nav iespējams. Viņa varēja iedvesmot kareiv­jus un sagatavot tos kaujai, bet vai viņa pati varētu doties kaujā? Kādas muļķības! Tas nu bija viņu uzdevums. Viņi, karavadoni, vedīs karapulkus kaujā, bet Žanna viņiem gādās uzvaru. Tā viņi domāja — zemapziņā atkārtodami pašas Žannas iebildumu dominikānim.

Un, lūk, viņi jau sākumā bija sadomājuši Žannu pievilt. Viņai jau bija sastādīts sīks karagājiena plāns. Viņa gribēja pa Luāras labo krastu doties tieši uz Orleānu. Līdz ar to viņa deva ari attiecīgu pavēli pulkvežiem. Bet tie domāja: tik bezprātīga iedoma, cik aplam viņa rīkojas, to arī varēja sagaidīt, ja nepiedzīvojušam bērnam uztic karalietas. No viņas slēpdami, viņi nosūtīja ziņu Orleānas bastardam. Un ari šis atzina viņas rīkojumu par aplamu un ieteica ģenerāliem mēģināt to kaut kā apiet.

Viņi tā ari izdarīja, pievildami Žannu. Viņa uzticējās šiem ļaudīm, nebūt negaidīja nodevību un necik neuzmanījās. Tā viņai bija mācība, un kopš tā laika viņa vairs nelāva ar sevi rotaļāties.

No veco karavīru viedokļa raugoties, Žannas nodoms gan likās visai aplams, bet viņa domāja citādi. Viņa gribēja tūliņ atbrīvot aplenkto pilsētu, iesaistoties atklātā kaujā, savukārt viņi gribēja aplenkt aplencējus un tos nomērdēt badā, nospros­tojot visus ceļus uz aizmuguri; lai šo nodomu īstenotu dzīvē, aizritētu mēnesis lieki zaudēta laika.

Angli bija uzcēluši ap Orleānu veselu nocietinājumu joslu un nosprostojuši visas pieejas, izņemot vienīgi Burgundijas vārtus. Franču pulkvežiem likās neiespējama pat doma, ka varētu izlauzties cauri šiem nocietinājumiem un ar visu franču armiju ieiet Orleānā; viņi domāja, ka tādējādi cīņā zaudēšot visu karaspēku, un viņi arī prātīgi domāja, tikai aizmirsa to, ka angļu kareivjus bija pārņēmušas māņticīgas bailes, tie iedomājās, ka Jaunavu atbalstot pats nelabais, un līdz ar to viņi bija zaudējuši labu tiesu savas drosmes. Bet Jaunavas kareivjus, turpretim, bija pārņēmis īsts varoņgars.

Žanna būtu varējusi izlauzties cauri angļu nocietināju­miem. Bet viņai tas neizdevās. Ar viltu viņai bija ņemta iespēja dot ienaidniekam šo pirmo smago triecienu.

Tonakt viņa pārgulēja nometnē ar visām bruņām, noliku­sies uz cietas zemes; laiks bija loti salts, un viņa bija nosalusi savā bruņutērpā, jo dzelzs nebūt neaizstāja sedzeni. Bet viņu sildīja priecīgā apziņa, ka tuvojas liktenīgais brīdis.

Jo tālāk virzījāmies, jo vairāk viņa kaisa nepacietībā. Bet, lūk, jau bijām sasnieguši Olivjē, un, kad aizjājām vēl gabalu uz priekšu, prieka vietā viņu pārņēma milzīgs sašutums. Viņa redzēja, ka ir pievilta; Orleāna palika viņpus upei.

Viņa neatlaidīgi gribēja uzbrukt vienam no trim angļu nocietinājumiem, kas atradās mūspus upei, un izlauzties cauri līdz angļu apsargātajam tiltam. Ja tas izdotos, pilsēta būtu atbrīvota. Bet mūsu karavadoņi, kam angli bija iedve­suši sasodītas bailes, viņu atrunāja. Kareivji tiektin tiecās uzbrukumā, bet dabūja tikai smagi vilties — mēs pavirzījā­mies vēl tālāk un apstājāmies iepretim Šesī, kādas sešas jūdzes augšpus Orleānai.

Dinuā, Orleānas bastards, ar pulciņu bruņinieku un pilsoņu izjāja no pilsētas apsveikt Žannu. Bet Žanna iekaisa sašutumā par to, ka ir pievilta, un nebūt nebija teicamā omā, kaut vina kopš bērna dienām jau bija dievinājusi arī šo slaveno karavīru. Vina teica:

„Jūs esat Orleānas bastards?"

„Jā, tas es esmu. Priecājos, ka esat ieradusies."

„Un jūs bijāt tas, kas ieteica mani atvilināt šaipus upei, lai es nevarētu tieši uzbrukt Talbotam un angļiem?"

Viņas kundziskā balss viņu pārsteidza, un viņš nemaz nespēja viņai vaļsirdīgi un atklāti atbildēt, bet mēģināja ko sadomāt, lai attaisnotu kara padomes lēmumu.

„Dieva tā Kunga vārdā," teica Žanna, „Dieva padoms gan svarīgāks par jūsējo! Jūs domājāt pievilt mani, bet esat pievīluši paši sevi: es nāku ar labāko palīgu, kādu jūsu bruņinieki un pilsoņi jebkad varētu vēlēties. Tas ir Dieva palīgs, un ne jau mans nopelns, ja jūs to saņemat, jo tā ir Dieva griba. Svētais Luijs un Kārlis Lielais to jums izlūguši, Dievs apžēlojies par Orleānu un vairs neļaus ienaidniekam valdīt Orleānas hercogistē un tās galvaspilsētā. Te ir pārtika bada māktiem aplenktajiem: tur stāv laivas, lejpus Orleānas, bet tām jāgaida labvēlīgs vējš, lai piekļūtu pilsētai. Tagad, Dieva vārdā, sakiet — ko domāja padome un jūs, gudrie vīri, mani tik aplam aizkavējot?"

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.