MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Garastāvoklis mums bija diezgan mainīgs: mēs gan jūsmo­jām cerībās, gan atkal tās zaudējām; vairāk gan izmisām. Viņa vēl nebija izvēlējusies savus tuvākos palīgus, un tas mūs visai uztrauca. Mēs zinājām, ka viņa apkrauta ar lūgumiem pēc vietām, un lūdzēju vidū bija ari daudzi dižvīri ar tālu skano­šiem vārdiem, kādu mums nebija. Pat zemākajām vietām viņa dabūtu dižciltīgus kandidātus, un viņu nozīmīgie sakari viņai būtu neatsverams atbalsts. Vai gan būtu prātīgi, ja tādos apstākļos viņa ievērotu ari mūs? Mēs nebūt negavilējām, kā to darīja pārējie pilsētas iedzīvotāji, bet vairāk skumām un bijām satraukti. Dažreiz visi kopīgi apspriedām savu stāvokli un centāmies to iztēlot jo labāku. Bet, tiklīdz par to bija runa, Paladīnam tūliņ aptecējās sirds; ja mums visiem bija kaut maza cerība, tad viņam pat tādu nebija tādos apstākļos. Parasti

Noēls negribēja aiztikt šo sāpīgo jautājumu, izņemot tādas reizes, kad bija klāt arī Paladīns. Tā reiz, kad atkal bijām sanākuši un apspriedām nākotnes izredzes, Noēls teica:

„Nezaudē dūšu, Paladīn, — vakarnakt redzēju pravietisku sapni: tu vienīgais no mums dabūji paaugstinājumu. Tiesa, tas jau nebija lielais, bet tomēr paaugstinājums: tu viņai būsi dieniniekos vai sulaiņos, vai kas līdzīgs."

Paladīns pacēla galvu, viņa seja apskaidrojās, jo viņš cieši ticēja sapņiem un vispār bija māņticīgs, viņš cerībā mums atzinās:

„Kā es vēlētos, lai tavs sapnis būtu patiesība! Bet kā tu domā — vai tas piepildīsies?"

„Protams, es pat varu teikt, ka esmu pārliecināts, jo visi mani sapņi mēdz piepildīties."

„Noēl, ļauj tevi nobučot, ja tavs sapnis piepildīsies! Būt kaut Francijas virspavēlnieces kalpam, un lai visa pasaule to uzzinātu, un arī mūsu ciematiņam tas būtu zināms, — tad tikai brīnītos tie mulki, kas teica, ka es nekam nederot! Tātad, tavuprāt, tas piepildīsies, Noēl! Vai tu tam tici?"

„Es ticu. Še tev roka."

„Noēl, ja tas piepildīsies, tad es nekad tevi neaizmirsīšu; sniedz vēlreiz roku! Mani ietērps lieliskā livrejā, viss ciems to zinās, un tur teiks: viņš ir virspavēlnieces sulainis, satiekas ar visiem lielajiem kungiem un ik dienu var ar tiem runāt."

Paladīns sāka soļot pa istabu un sapņoja tādus spožus nākotnes sapņus, ka mums pat grūti bija tiem izsekot. Bet tad viņa prieks izgaisa, seja nelaimīgi saviebās, un viņš teica:

„Mīlīši, tas viss ir nieki; tas nekad nepiepildīsies. Es aiz­mirsu to muļķīgo Tūļas lietu. Visu laiku gan centos Žannai nerādīties acīs, cerēdams, ka viņa visu aizmirsīs un man piedos, bet skaidri zinu, ka viņa nav piedevusi. Viņa to arī nevar aizmirst. Tomēr es nebiju tik vainīgs. Es toreiz teicu, ka viņa man solījusies, bet mani uz to piespieda citi, Dieva vārds, citi piespieda!" Lielais puisis gandrīz apraudājās, bet tad mazliet saņēmās un vēl piebilda: „Tie bija vienīgie meli visā manā mūžā un…"

Viņu pārtrauca sašutuma saucieni; bet iekām ko paspējām iebilst, parādījās d'Olona sulainis un paziņoja, ka mūs meklējot virspavēlnieces miteklī. Mēs piecēlāmies, un Noēls iesaucās:

„Nu, ko es jums teicu? Man jau bija tāda nojauta; man bija uznācis gaišredzības gars: viņu paaugstinās, un mums nu jāiet viņam godu parādīt. Iesim ātrāk!"

Bet Paladīnam bija bail iet, un mēs viņu atstājām.

Kad ieradāmies pie Žannas, kurai aiz muguras stāvēja vesels pūlis lepnu karavīru, viņa mūs sagaidīja ar vēlīgu smaidu un teica, ka mūs visus ieskaitot savu pavadoņu pulkā, jo gribot, lai viņas vecie draugi pastāvīgi būtu viņas tuvumā. Protams, mēs bijām ļoti laimīgi par tādu godu, jo Žanna būtu varējusi mūsu vietā izvēlēties dižciltīga dzimuma ļaudis, bet mēs nevarējām izdabūt pār lūpām ne vārda, jo viņa tagad bija par mums augstāka. Viens pēc otra piegājām pie sava priekš­nieka d'Olona, kas mums iedeva rakstisku pilnvarojumu. Ikviens bijām dabūjuši savu goda amatu: vispirms viņas bruņinieki un tad arī abi Žannas brāli; es biju viņas pirmais ieroču nesējs, bet otrais bija kāds jauneklis, vārdā Raimonds; Noēls bija viņas ziņnesis; viņai bija vēl divi heroldi un kapelāns, un biktstēvs Žans Pakerels. Iepriekš viņa jau bija sev iecēlusi majordomu un dažus sulaiņus. Tad viņa pavērās apkārt un jautāja:

„Bet kur ir Paladīns?"

Seniors Bertrans teica:

„Viņš domāja, ka jūsu augstdzimtība nebūs viņu saukusi."

„Tā gan nevajadzēja domāt. Lieciet viņu pasaukt."

Paladīns ienāca loti nobijies. Viņš pat baidījās iet tālāk par durvīm un apjucis apstājās uz sliekšņa. Tad Žanna laipni viņam teica:

„Es novēroju tevi ceļā. Sākums nebija pats labākais, bet vēlāk tu labojies. Līdz šim tu biji lielīgs pļāpa, bet tevī slēpjas īsts varonis, un es to celšu gaismā."

Tīkami bija redzēt, ka Paladīna seja bija apskaidrota, kad viņš to dzirdēja.

„Vai tu man visur sekosi, lai tas būtu kur būdams?" „Kaut ugunī!" viņš iesaucās. Bet es nodomāju: „Dieva vārds, viņa šo gļēvuli pārvērtusi varonī. Tas nu atkal ir viens viņas brīnumdarbs."

„Es tev ticu," Žanna teica. „Nem manu karogu. Tu man arvien būsi tuvumā kaujas laukā, un, kad Francija būs atbrīvota, tu man to atdosi."

Viņš paņēma šo karogu — pašu vērtīgāko Žannas d'Arkas piemiņu, kas saglabāta vēl līdz mūsu dienām, un viņa balss drebēja aizgrābtībā, kad viņš teica:

„Ja es kādreiz pieviltu tavu uzticību, tad mani biedri, kas te stāv, gan paši zinās, kas ar mani darāms; es viņiem to uzlieku par pienākumu un arī zinu, ka viņi to izpildīs."

Mājās ejot, mēs ar Noēlu gājām kopā, abi klusējām un bijām satraukti; beidzot Noēls it kā atģidās un teica:

„Pirmie būs tie pēdējie, un pēdējie būs pirmie: tikai tā varētu izskaidrot šo negaidīto pārsteigumu. Bet mūsu resnītis gan augstu uzkāpis."

„Jā, augstu. Vēl tagad nevaru aptvert. Tas taču pats labā­kais amats, kādu viņa vispār varēja piešķirt."

„Jā, tas tiesa. Pulkvežu ir daudz, un viņa vēl var iecelt jaunus; bet karognesējs ir tikai viens savā amatā."

„Jā, tas ir ievērojamākais amats visā armijā, izņemot viņas pašas amatu."

„Ne tikai ievērojamākais, bet arī visvairāk tīkotais. Divi hercogdēli cerēja to iegūt, cik man zināms. Bet mūsu vēja­grābslis aizsteidzies visiem priekšā. Neko teikt, milzīgs pārsteigums!"

„Jā, protams. Savā ziņā gluži kā ar Žannu."

„Es nekādi to nesaprotu, vai tu to saproti?"

„Es to saprotu, vismaz man liekas, ka saprotu."

Noēls izbrīnījies pavērās man acīs, it kā gribēdams redzēt, vai es nejokoju. Viņš teica:

„Es domāju, ka tu joko. Ja vari, tad izskaidro to."

„Mēģināšu izskaidrot. Tu jau būsi ievērojis, ka mūsu priekšnieks, bruņinieks, bieži prot pateikt vārdu vietā; viņam loti gudra galva. Reiz mēs jājām blakus un runājām par Žannas īpašajām dotībām, un viņš teica: „Bet lielākā viņas dotība ir viņas pareģes spējas." Es neapdomīgi un savā muļ­ķībā viņam atteicu: „Pareģes spējas? Kas tur sevišķs? Tādas, man šķiet, mums katram piemīt." „Nē," viņš teica, „tikai retam ir šīs spējas," un viņš man paskaidroja, kā to domājot. Viņš teica, ka parasti redzot tikai lietu ārieni un tikai to ari ievērojot; bet tālredzīgais pieejot lietu būtībai dziļāk, lasot sirdīs un domās, rodot paslēptas spējas, ko ne iedomāties nevarot, ja virspusīgi vien aplūkojot. Viņš teica, ka arī lielā­kais kara ģēnijs nekur netikšot, ja nebūšot apbalvots ar šādu tālredzību, ja nepratīšot iedziļināties laužu dvēselē un ari attiecīgi izmeklēt sev padotos, kuros vēlāk nebūtu jāviļas. Tāds tūliņ redzot, ka viens kareivis noderīgs ilgākam karagā­jienam, otrs — straujam, pārgalvīgam uzbrukumam, bet trešais visu pieveiktu ar savu izturību, — tādēļ arī katram izvēloties īsto vietu un amatu un ar to tikai iegūstot, kamēr karavadonis, kam neesot šādas tālredzlbas, sadalot vietas un amatus uz labu laimi un ar to tikai zaudējot. Bruņiniekam bija taisnība, tā par Žannu runājot. Viņa vēl bija bērns, kad viņu mājās ienāca klaidonis, un viņas tēvs un mēs visi turējām šo klaidoni par blēdi: tikai Žanna vienīgā saredzēja viņā godīgu cilvēku. Kad es pusdienoju pie Vokulēras guberna­tora, — tas jau bija sen, — es nekā sevišķa nesaskatīju abos mūsu bruņiniekos, kaut ari sēdēju tiem blakus un runāju ar viņiem vairāk nekā divas stundas. Žanna tur bija kādas piecas minūtes, nemaz nerunāja ar viņiem, ne arī dzirdēja, ko viņi runā; bet tūliņ saredzēja viņos uzticīgus un teicamus palīgus, un viņi arī attaisnojuši Žannas paredzējumu. Un kam viņa uzticēja Bluā trokšņaino jaunkareivju bandu, kas visi bija gatavie laupītāji un mežoņi? Viņa tiem atsūtīja pašu nelabo — Lagīru, šo bezdievīgo kausli, viesuļvētru, uguns- vēmēju, kas mūždien mēdz zaimot Dievu. Vai viņš neprata ar tiem tikt galā? Tas viņam arī vislabāk bija iespējams, jo viņš pats taču ir nešķīstā iemiesojums, kas pārspēj visus pārējos. Viņa tam uzticēja pavēlniecību, kamēr pati ieradīsies Bluā — bet tad? Tur, droši ticams, viņa pati tos savaldīs, vai arī es viņu nepazīstu. Tas tikai būs skats, kad šī gaišā parādība savās spožajās bruņās pakļaus savai gribai neliešu un cilvēces atkritumu baru."