MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

„Lagīrs!" Noēls iesaucās. „Visu beidzamo gadu varonis! Kā es viņu gribētu redzēt!"

„Arī es to vēlētos. Viņa vārds uz mani vēl iedarbojas gluži kā bērnībā."

„Es gribētu dzirdēt, kā viņš sodās un lamājas."

„Jā, ari es labāk gribētu dzirdēt viņu lādāmies, nekā citus Dievu lūdzam. Lagīrs ir pati atklātība un sirsnība. Manuprāt, viņš ir kā radīts pagaidu pavēlniecībai Bluā. Kā redzi, Žanna savā tālredzībā bija viņu pamanījusi."

„Ar to ari mēs iesākām. Es patiesi mīlu Paladīnu, un ne tikai tādēļ, ka viņš lāga puisis, bet arī tādēļ, ka viņš savā ziņā ir mans garabērns. Es taču biju tas, kas radīja šo vieglprātīgo balamuti un ticīgo melkuli, par ko brīnums visai karalistei. Es ļoti priecājos, ka viņam laimējies, bet man tomēr trūkst tāl- redzības. Es viņu vis neizvēlētos bīstamākajam amatam visā armijā, bet gan norīkotu aizmugurē, lai tur piebeidz ievaino­tos un aplaupa nokautos."

„Redzēsim, redzēsim. Žanna, šķiet, labāk zinās, kas viņā slēpjas. Un vēl ko: ja tāds cilvēks, kā Žanna, kādam teiks, ka viņš ir drošsirdīgs, tad tas ticēs, ka ir drošsirdīgs, bet, ja ticēs, tad ar to arī pietiek. Ticēt, ka esi drošsirdīgs, nozīmē būt drošsirdīgam, un tikai to arī vajag."

„Tagad tu pareizi uzķēri!" Noēls iesaucās. „Jo viņai bez tālredzības vēl ir milzīgas iedvesmas spējas! To neviens neapšaubīs. Francija bija iebiedēta; tā bija iebiedēta līdz gļēvulībai; bet tad Žanna teica vārdu, un Francija ar lepni paceltu galvu saslējās cīņai!"

Mani aizsauca pie Žannas rakstīt vēstules. Visu nākamo dienu no rīta līdz vakaram drēbnieki šuva mums tērpus, meis­tari gatavoja ieročus, un, kad bijām uzģērbuši jauno ietērpu, bija prieks mūsos paskatīties. Mājās Paladīns savā krāšņi krāsainajā dārga auduma apģērbā atgādināja saulrietā tērptu torni, bet, kad ieģērbās pilnā apbruņojumā — dzelzs bruņās un spalvām pušķotā bruņucepurē — tad izskatījās vēl lieliskāks.

Drīz saņēmām pavēli doties uz Bluā. Bija brīnišķīgi jauks, skaidrs, bet krietni vēss rīts. Tiešām, bija tīkami noskatīties spožās bruņās tērptajās karotāju rindās, kad izjājām no pilsē­tas: priekšā jāja Žanna ar Alansonas hercogu, aiz viņiem — d'Olons un milzīgais karognesējs, bet tālāk, pa diviem rindā, sekojām mēs, pārējie. Abpus ceļam drūzmējās trokšņains laužu pūlis. Žanna sveicināja pa labi un pa kreisi, virs bruņu- cepures viņai plīvoja spalvu pušķis, bet spožās bruņas zaigoja saulē. Šai brīdī ikviens, kas to redzēja, juta savā acu priekšā norisināmies varenās drāmas pirmo cēlienu, un izmocītās tautas atgūtās cerības atbalsojās vētrainā apgarotībā un sajūs­mā, kas ar katru brīdi pieauga un beigās bija ne tikai ar ausīm saklausāma, bet strāvoja cauri arī visam ķermenim. No tālie­nes mums plūda pretim mūzikas skaņas, un mēs redzējām viļņojam veselu pīķu mežu. Saule maigi atplaiksnījās nepār­trauktajā bruņu plūsmā un liesmoja pīķu smailēs — un neviļus bija jādomā par miglaino piena ceļu debesīs un spožo zvaigznāju virs šās miglas joslas. Tā bija mūsu godasardze. Drīz tā mūs panāca; un tad jau bijām visā pilnībā. Žanna devās savā pirmajā karagājienā. Priekškars pacēlās.

12. nodala

Žanna iedvesmo karaspēku

Bluā uzkavējāmies trīs dienas. Laiks, ko tur pavadīju nometnē, man arvien paliks patīkamā atmiņā.

Šo laupītāju vidū, kuri bija no malu malām salasījušies kopā, valdīja īsta vilku bara kārtība un tikumi. Tie mūždien trokšņoja, dzēra, zaimoja Dievu, lamājās un nodevās visā­dām rupjām izpriecām. Nometnē bija arī sievas, kas šai ziņā nebūt neatpalika no vīriem.

Un tieši šā mežonīgā bara vidū mēs ar Noēlu pirmoreiz ieraudzījām Lagīru. Viņš pilnīgi atbilda mūsu priekšstatam. Viņš bija liela auguma un vīrišķīgs tēviņš. Tērpies viņš bija pilnā bruņutērpā, iekalts bruņās no galvas līdz kājām, bruņu- cepuri rotāja liels spalvu pušķis, bet pie sāna, kā jau visiem tālaika karavīriem, viņam karājās liels, smags šķēps.

Viņš nāca cauri nometnei sagaidīt Žannu un pa ceļam savaldīja savus mežoņus, skaļi saukdams, ka ieradusies Jaunava un necietis karaspēkā nekārtību. Ceļu viņš sev pa­šķīra pats saviem spēkiem, laizdams darbā savas milzu dūres. Soļodams viņš bezkaunīgi lamājās, zaimoja un zvēla pa labi un pa kreisi, un, kur ķēra viņa sitiens, tur tūliņ kāds gāzās.

„Kaut jupis!" viņš sauca. „Jūs te izrunājaties un valstāties, bet virspavēlnieks ir jau mūsu nometnē! Celties!" un viņš vēl vienu notrieca gar zemi. Ko viņš domāja ar savu „celties", tas palika noslēpums.

Mēs devāmies līdzi slavenajam karavīram uz galveno mitekli, sajūsmā vērodami varoni un visu franču zēnu mīluli, mūsu elku, ko bijām dievinājuši jau no agras bērnības, un kāri tvērām katru viņa vārdu, sekojām katrai viņa kustībai. Es atcerējos, kā reiz Domreml pļaviņā Žanna dedzīgi pārmeta Paladīnam, kad tas vieglprātīgi izteicās par Lagīru un Dinuā, un, kā viņa teica, ka būtu laimīga, ja kaut iztālēm varētu reiz redzēt šos dižos karavīrus. Viņai un citām meitenēm tie bija tas pats, kas zēniem — bērnības sapņu elki. Un te nu viens tāds ir, tikai — kā viss bija pārvērties! Pat grūti tam ticēt, bet tā tomēr bija patiesība. Viņš sagaidīja Žannu ar atsegtu galvu, uzklausīdams viņas pavēles.

Kamēr Lagīrs ņēmās savaldīt savus laupītājus, pielieto­dams pats savu „maigo" metodi, mēs viņam aizsteidzāmies priekšā un ieraudzījām visu Žannas tuvāko kara draudzi — ievērojamākos karavadoņus, kas tagad bija te sapulcināti kopā. Tie bija seši slaveni, daudzināti karavīri, to vidū pats glītākais un cienīgākais — Francijas ģenerāladmirālis.

Kad ienāca Lagīrs, viņa sejā skaidri varēja saskatīt izbrīnu, ieraugot, ka Žanna vēl tik jauna un skaista, bet Žannas priecī­gais smaids ne mazāk skaidri liecināja, cik viņa laimīga, bei­dzot ieraudzījusi savu bērnudienu varoni. Lagīrs zemu palo­cījās, turēdams bruņucimdā tērptajā rokā bruņucepuri, un apsveica viņu ar skarbu, bet izteiksmīgu ziņojumu, kurā nebija gandrīz neviena zaima. Tūliņ varēja redzēt, ka viņi viens otram patīk.

Ar to visa ceremonija bija galā, un citi aizgāja, atstādami Žannu vienatnē ar Lagīru. Viņa lika Lagīram apsēsties, un viņš, pa malkam vīnu garšodams, sarunājās ar viņu, un abi daudz smējās kā veci labi draugi un paziņas. Lieki laiku nekavēdama, viņa turpat deva viņam dažus norādījumus kā nometnes priekšniekam, un, tos dzirdot, viņš gandrīz vai zau­dēja samaņu. Viņa teica, lai tūliņ aizliedzot jebkādas dzī­res: dzert esot atļauts tikai ar mēru un sātu un, kur agrāk valdījusi nekārtība, tūliņ ievedama stingra disciplīna. Un visam ar uzviju, galīgi pārsteigdama Lagīru, viņa vēl pie­bilda:

„Ikvienam, kas vēlas nostāties zem mana karoga, vispirms jānožēlo grēki pie baznīckunga un jādabū grēku atlaide. Visiem jaunkareivjiem turpmāk divreiz dienā jāpiedalās dievkalpojumā."

Brīdi Lagīrs nevarēja izdabūt ne vārda, bet tad izmisis viņai atteica:

„Ak, mīļais bērns, bet viņi taču ir gatavie velni un pekles izdzimums! Tie lai piedalītos dievkalpojumā? Viņi drīzāk apkraus mūs abus ar lāstiem!"

Un viņš ņēmās viņu apvārdot, tik daiļrunīgi visu iegalvo­dams, turklāt arī pats zaimodams, ka Žannai uznāca tik jautri smiekli — tā viņa nebija smējusies kopš bērnības, kad vēl rotaļājās Domremī pļaviņā. Jautri bija viņā klausīties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.