MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

„Viņu pakārs, bet pārgājienā nebija iespējams izpildīt spriedumu, un nav arī tik steidzami."

„Pastāstiet par viņu."

„Viņš ir labs kareivis, bet prasīja, lai viņu atlaižot mājās pie sievas. Viņš teica, ka tā guļot uz nāves gultas; bet viņa lūgumu noraidīja, un viņš aizgāja bez atļaujas. Karaspēks jau bija ceļā, un viņš mūs panāca tikai vakarvakarā."

„Panāca? Vai tad viņš labprātīgi atgriezās?"

„Jā, labprātīgi."

„Un viņš esot bēglis! Ak tu Kungs! Atvediet viņu pie manis."

Virsnieks pieauļoja pie vezuma, atraisīja kareivim kājas un pieveda viņu pie Žannas, bet rokas atstāja sasaistītas. Tas bija īsts milzis! Gluži kā radīts karagaitām. Viņa seja bija drūma, nesukātie mati izspūruši, kad virsnieks viņam noņēma kasku; aiz platās ādas jostas bija aizbāzts cirvis. Žanna, kaut arī bija jāšus, viņam blakus likās vēl sīkāka, nekā jebkad, jo viņa galva bija vienā līmenī ar Žannas galvu. Viņš bija ļoti nosku­mis un pavisam vienaldzīgs. Žanna teica:

„Pacel rokas."

Kareivis visu laiku stāvēja, galvu nokāris. Padzirdis maigo, draudzīgo balsi, viņš pacēla galvu, un viņa sejā pavīdēja saspringta uzmanība, it kā viņš būtu dzirdējis mūziku un vēlētos to vēl dzirdēt. Kad viņš pacēla rokas, Žanna pieskārās ar savu šķēpu valgam, bet virsnieks vēl mēģināja viņu atturēt.

„Ak, kundze… ģenerāl!"

„I

„Viņš taču notiesāts!"

„Jā, es to zinu. Es atbildu par viņu," un viņa pārgrieza valgu. Tas viņam bija tā iegrauzies apakšdelmos, ka rokas asiņoja. „Ak, cik briesmīgi!" viņa teica. „Es nevaru paciest asinis…" — un viņa nodrebinājās un novērsās; bet tikai uz īsu brīdi. „Dodiet man kādu drānas gabalu, ar ko viņam apsiet roku."

Virsnieks atbildēja:

„Nepūlieties, ģenerāl. Atļaujiet, es to uzdošu kādam citam."

„Citam? De par le Dieu! Jums būtu tālu jāmeklē, lai atrastu kādu, kas varētu to izdarīt labāk, nekā es to izdarīšu. Es taču jau gadiem ilgi esmu mācījusies, gan cilvēkus, gan kustoņus kopdama; es to labāk pratīšu, nekā visi jūsu amata meistari. Ja es pati būtu sējusi, tad rokas būtu veselas."

Kareivis klusēdams caur pieri nolūkojās Žannā, gluži kā iebiedēts zvērs, ko negaidot noglāstījuši un kas nu nesaprot, kur gan radies šis glāsts. Virsnieki pavadoņi pavisam aizmirsa armiju, kas soļoja putekļu mākonī, ar skaļām gavilēm sveicot savu virspavēlnieci; viņi tikai staipīja kaklus, blenzdami pārsietajā rokā, it kā tas būtu kas neredzēts. Man ir bieži gadījies redzēt ļaudis, stulbi vērojot nenozīmīgu sīkumu, ja vien tas viņiem neparasts. Tā Puatjē es reiz redzēju divus bīskapus un veselu duci nopietnu un slavenu zinātnieku, kas stāvēja barā un blenza kādā krāsotājā, stulbi vērodami, kā tas krāso veikala izkārtni. Tie stāvēja, elpu aizturējuši, pat nekustējās. Un, kad sāka smidzināt lietus, sākumā to neviens nemanīja. Tad viņi pamanīja lietu un it kā brīnīdamies pavē­rās viens otrā, un ikviens, šķita, nesaprata, kā tie citi tur gadījušies. Bet kā jau teicu, tā palaikam mēdz būt, un ļaudis gan nav labojami.

„Palūk," beidzot teica Žanna, pati apmierināta ar savu rokudarbu, „cits manā vietā nebūtu labāk izdarījis un pat nebūtu tik labi izdarījis, kā es to izdarīju. Bet tagad pastāsti, ko esi nogrēkojies? Tikai izstāsti visu, kā nākas."

Milzis atbildēja:

„Lūk, kā tas gadījās, manu eņģelīt, man nomira māte, un tad cits pēc cita nomira trīs bērni, tas viss mani piemeklēja divu gadu laikā. Bija uznācis bads; citi saka, ka tāda bijusi Dieva griba. Tie nomira manu acu priekšā; paldies Dievam, es apbedīju tos pats savām rokām. Tad pienāca arī manas naba­ga sievas kārta, un es lūdzu atvaļinājumu, lai varētu aiziet pie viņas; es viņu ļoti mīlēju, jo vina vienīgā man bija palikusi. Es lūdzu, uz ceļiem mezdamies. Bet viņi mani nelaida. Vai gan es varēju viņu atstāt nāves brīdī vienu un visu pamestu? Vai es to pārciestu, ja viņa nomirtu un domātu, ka esmu viņu atstājis? Mani vina neatstātu, ja man būtu nāves stunda situsi: viņa nāktu kaut caur uguni un ūdeni un labprāt atdotu man savu dzīvību. Un es aizgāju. Es viņu sastapu vēl dzīvu. Viņa nomira manās rokās. Es vinu apglabāju. Bet armija tolaik jau bija ceļā. Bija grūti to panākt, bet man ir garas kājas un dienas patlaban garākas. Es panācu karaspēku vakarvakarā."

Žanna domīgi teica, it kā vairāk pie sevis runādama:

„Viņa vārdi skan ticami. Ja tas tiesa, tad šoreiz nebūtu grēkots, ja pārkāptu likumu, tam, šķiet, visi piekritīs. Var arī būt, ka tas nav tiesa, bet ja nu tā būtu patiesība?" Viņa pēkšņi pievērsās šim vīram un teica: „Es gribu ieskatīties tev acīs, skaties man acīs!" Viņi pavērās viens otram acīs, un Žanna teica virsniekam: „Šim cilvēkam viss ir piedots; varat iet." Tad viņa jautāja kareivim: „Vai, atpakaļ nākdams, tu zināji, ka tev draud nāve?"

„Jā," viņš teica, „es to zināju."

„Kādēl tad tu atgriezies?"

Viņš vientiesīgi un mierīgi atteica:

„Tieši tādēļ, ka zināju, ka mani gaida nāve. Man tik vien bija, kā mana sieva. Man nav neviena, ko mīlēt."

„Ai nē, tev vēl ir ko mīlēt, un tā ir — Francija! Francijas bērniem arvien ir māte, ko mīlēt. Tu dzīvosi un kalposi Francijai."

„Es dzīvošu un kalpošu tev!"

„Tu aizstāvēsi Franciju!"

„Es aizstāvēšu tevi!"

„Tu būsi franču kareivis!"

„Es būšu tavs kareivis!"

„Tu atdosi savu sirdi Francijai."

„Es atdošu tev savu sirdi un dvēseli, kas manī mājo, ziedošu visus savus spēkus, un man to ir daudz. Es biju miris, bet tagad atdzīvojos; man nebija neviena, kam dzīvot, bet tagad man ir, kam dzīvot: tu man esi — Francija! Tu esi mana Francija, un es nevēlos citas."

Žanna pasmaidīja: viņu ielīksmoja šā vīra nopietnā apga­rotība, var pat teikt — svinīgā apgarotība, jo tajā izskanēja kas svētsvinīgs. Un viņa teica:

„Labi, lai notiek, kā vēlies. Kā tevi sauc? „

Vīrs vientiesīgi, pat nepasmaidījis, viņai atteica:

„Viņi mani dēvē par Punduri, bet man šķiet, — drīzāk izsmieklam."

Žanna pasmējās un teica:

„Tiesa, tā liekas! Bet kādēļ tev šis lielais cirvis?"

Kareivis atkal atbildēja viņai drūmi un nopietni, it kā tas viņam būtu iedzimts:

„Lai mācītu ļaudīm cienīt Franciju."

Žanna atkal iesmējās un jautāja:

„Vai daudziem jau esi ar to iemācījis?"

„0 jā, daudziem."

„Un vai vini tev ari klausīja?"

„Jā, tas viņus nomierināja, viņi nekad vairs nepretosies."

„Es ticu, ka tā ari bijis. Vai gribi būt mans miesassargs — mani apsargāt, būt man par ziņnesi?"

„Gribu, ja vien tas iespējams."

„Lai tad notiek. Tu dabūsi apbruņojumu un iemācīsies savus pienākumus. Paņem brīvu zirgu un, kad dosimies ceļā, seko maniem pavadoņiem."

Lūk, kā mēs ieguvām Punduri. Viņš izrādījās lielisks puisis. Viņu paaugstinādama, Žanna nebūt nebija vīlusies: nemaz nevarētu iedomāties otru tik uzticīgu cilvēku, un, kad viņš rīkojās ar savu cirvi, tad tikai bija ko redzēt. Viņš bija tik milzīgs, ka viņam blakus pat Paladīns likās vidēja auguma. Viņš mīlēja cilvēkus, un arī cilvēki mīlēja viņu. Mūs, jaunie­šus, un abus bruņiniekus viņš iemīlēja jau pašā sākumā un vispār bija loti laipns, ar ko vien viņam iznāca satikties. Taču viens vienīgs Žannas bruņukrekla gredzens viņam bija daudz svarīgāks, nekā viss cits, kopā ņemot.

ļā, tā mēs viņu atradām, nabaga vīru, — saistītu uz vezuma un nāvei nolemtu, kad nebija neviena, kas viņam teiktu kādu labu vārdu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.