RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Jaunais Volfs tuvojas austrumu vārtiem. Še, nomalē, neredz nevienas dzīvas dvēseles. Kā izmiris šis gals. Tikai attālāk kviec sivēpts. Sētā iedziedas gailis.

Pa vārtiem iebrauc Jura miroņrati un griežas apkārt, jo tepat tam iznāks pilna krava: abās pusēs vārtiem guļ pusducis nesen izliktu mēra upuru.

No kāda pagalma iznāk būdnieks ar sievu. Abi tikko velk soļus; redzams, ari viņi sērgas mākti.

Vīrs ķeras pie kājām tuvākajam mironim, lai ar Jura palīdzību to ieceltu ratos. Nav spēka viņam. Sieva palīdz. Beidzot ar pūlēm ieceļ. Viņš noslauka sviedrus no pieres un pamana Gotlību, kurš, netikdams garām, apstājies. Būdnieks drūmi paraugās rātskunga dēlā un saka:

— Tu, jaunais kungs, arī varētu nākt palīgā. Ļaunā sērga nav atnākusi tikai nabaga ļaudīm. Visi tās priekšā esam vienādi. Mirušie nevar vārtīties pa ielām.

Gotlībs piesarkst. Viņš neko neatbild. Tad, tikai acu­mirkli kavējies, iet un palīdz pievākt līķus. Viņš ir jauns un spēcīgs. Viņa rokas netrīc, ceļot smagumu, kā slimajam būdniekam, un viņš nesten kā vecais Juris.

Juris aizbrauc, nepaspējis uzņemt visus. Tā vietā ierodas viņa dēls ar saviem ratiem. Gotlībs piekrauj arī tos. Domās nogrimis, viņš seko vezumam gabaliņu aiz vārtiem. Tad apgriežas un gausi iet atpakaļ.

Viņš apstājas pie kāda nama, kura durvju priekšā nupat izlikti divi mirušie. Tas notiek instinktīvi, neko nedomājot. Neapzināti viņā iesakņojies jēdziens: arī tie jāpievāc.

Viņam tuvojas graboši rati. Piebrauc Jura otrs dēls. Gotlībs kā sapnī ņem tuvāko mirušo aiz kājām, vedējs zem padusēm un ceļ ratos.

Pa ielu nāk Andrejs Sarfenbergs.

— Labdien, Gotlīb! — viņš sveicina un rūgti iesme­jas. — Lūk, cik tālu esam nonākuši: tur, kapos, trako šo mirušo tēvi un dēli, un mums, svešiem, jāpievāc viņu piederīgie!

Gotlībs paloka sveicienam galvu un neko neatbild. Viņa gars ir tālu — pie Marijas. Līķu pievākšana ne­traucē tā domas, un darbā tās liekas it kā mazāk mo­košas.

— Ak, ļaužu neprāts! — amtmanis skaišas. — Pat mūsu aptieķnieks, tas nelga, ir dejotāju barā. Tā smēri un dziras nelīdzot, viņš saka, varbūt ar lūgšanām sērgu varēšot mazināt. Bet hercoga priekšrakstus neviens negrib pildīt. Un tie dažu labu pasargātu, ja arī sērgu galīgi nespētu izbeigt… Jā, Gotlīb, laiki ir neprātīgi. Ļaudis nejēdzīgi. Tie pat manu labo, gudro, uzticīgo vilku nolaupīja. Tas bija daudz saprātīgāks un labāks par cilvēkiem. Es nespēju apmierināties, ka padevos toreiz pūļa prasībai.

— Jūs citādi nevarējāt. — Gotlībs nopūšas. — Viņi ielauztos namā un paši nosistu uzticīgo dzīvnieku.

— Es pretotos līdz pēdējam, ja tad būtu atskārtis iemeslu, kāpēc vilks saplosīja dullo aitu.

— Kādu iemeslu?

— Vilks sajuta, ka aitai pielipuši mēra dīgļi.

— Nevar būt!

— Tā ir! Mums nav ne jausmas par dzīvnieku brī­nišķām nojautām, par viņu smalko ožu, aso dzirdi, mūsu saprašanai neizdibināmo prātu. Viņš sajuta, ka svešā aita, kuras saimnieki ir mērī miruši, nes savā villā sērgas putekļus, sērgas dīgļus. Viņš gribēja pa­sargāt no tiem ganāmpulku un mūs, kam ar lopiem darīšanas un satikšanās … Nabaga mīļais vilks!

Gotlībs kļūst domīgs. Amtmanim varbūt taisnība. Viņš bija labi sadraudzējies ar pieradināto meža zvēru, viņš to vēroja satikdamies. Un toreiz, kad fa­nātiskais, māņticīgais pūlis iebruka Sarfenberga pa­galmā, viņš, iebēdzis ar vilku namā, redzēja tā gud­rajās acīs ļaunu nojautu. Nemierīgs un satraukts dzīv­nieks bija klausījies ļaužu balsis aiz durvīm, un, kad saimnieks ienāca, paņēma bisi un veda to sev līdz uz Ventas krastu, viņš izrādīja vispirms izmisumu un tad sekoja, galvu nokāris, — gluži kā rātes tiesas notie­sātie uz soda vietu. Gotlībs atceras visos sīkumos šo notikumu un vilka izturēšanos. Un viņa domas aizlido uz meža ciemu, kur abi Ermaņa vilki tam atkal sauc atmiņā Mariju.

— Marija manis negrib! — viņš izdveš klusu, mo­košu nopūtu.

Sarfenbergs dzird nopūtu, ievēro Gotlība nospies­tību, bet nezina iemeslu. Viņš iedomājas, ka tēva nāve un vientulība viņu māc.

— Tu tagad esi viens, — viņš saka pēc īsas pārdo­mas. — Tukšajā namā tev baigi. Nāc pie manis! Pa­dzīvo, kamēr sērga mitēsies plosīties un dzīve atkal atgriezīsies vecās sliedēs. Līdz tam bēdas būs rimušas, un tad varēsi pamazām uzņemties vadīt tālāk tēva veikalu. Manās mājās pietiks tev telpas.

Gotlība seja top vēl drūmāka. Viņa dvēseli pārņem pēkšņs izmisums. Viņš papurina galvu.

— Paldies, amtman! Es labāk palikšu viens.

— Kā tev tik. Vismaz šad tad atnāč pie mums ciemā! Parunāsim. Arī es jūtos viens, jo ar neprātīgo pūli man nav nekā kopēja. Landrāta Maidela arī nav te, viņš aizbraucis uz Dundagu.

Amtmanis atvadās un iet tālāk, kā parasti, apstaigāt pilsētiņu. Tikai tagad tam nav nekā, ko darīt, jo ne­viens neievēro viņa rīkojumus, neviens neklausās viņā. Piltenē valda mellās nāves anarhija un ne amtma­nis un stārasts.

Gotlībs brīdi stāv uz ielas savās domās, tad gausiem soļiem atgriežas mājās. Te ir tukšs un kluss. Nospie­doši, baigi tukšs un kluss. Rātskunga dēls atsēžas tēva atzveltnes krēslā grezni un bagātīgi iekārtotajā kam­barī. Tas viss tagad pieder viņam vienam. Te viņš ce­rēja pārvest Mariju kā savu sievu. Un Gotlību pārņem drūmā nāves doma:

«Kāpēc es dzīvoju? Marija mani atstājusi… Visap­kārt ļaudis mirst — kā rudenī lapas no kokiem birst. Bet mani sērga neskar. Ai, nāve, nāc pie manis kā atsvabinātāja!»

Viņš atkal ceļas un iet uz ielas. Netālu apstājas Jura miroņrati. Tur atkal izlikti daži palagos ietīti līķi. Got­lībs iet Jurim talkā.

«Tas ir labākais, ko varu darīt,» viņš saka sev. «Lū­dzama nāve nenāks. Tā jāmeklē pie viņas upuriem. Varbūt tur vecais Juris paņems arī mani līdz?»

Pienāk pļaujas laiks. Meža ciemā arī šogad padevu­sies ļoti laba raža, vēl bagātāka nekā pērn. Daudz darba ļaudīm ievākt laukumātes svētības augļus.

Vecā Vālodze pēdējās dienās ir pillā savāda, līdz šim tai sveša nemiera. Jau agri, kad smagās vārpas līkstošo druvu kuplumā tikko sāka dzeltēt, tā steidzi­nāja uz pļaušanu, pati pirmā darba cēlienu sākdama, pēdējā beigdama, bez diendusas, bez atelpas — kā neizprotamas trauksmes dzīta.

Viņa nenogurst. Pirmatnējais spēks un veselība mājo kalsenajā augumā. Sirmie gadi nav vēl vājinājuši tās sīkstos muskuļus un mazinājuši ietiepīgo izturību.

Un tomēr kādudien Vālodze rudzu pļaujā, pašā darba vidū, atliec taisni muguru, paliek nekustīgi stā­vam un ilgi raugās uz vēra galotnēm aiz lauka, gluži sevī nogrimusi. Tad tā it kā atmostas, noliek savu īso izkapti un iet uz meža malu atsēsties. Labu laiku te tā sēž pie ciņa, laizdama sev garām pļāvēju pēc pļāvēja.

Vecais Ermanis nāk, gāzdams smagu rudzu vālu.

— Noguri gan! — viņš uzsauc. — Protams, kā gan ne!

— Nē, nē. — Vālodze papurina galvu.

— Tu strādā pāri saviem spēkiem.

— Vēl spēka man gana. Bet laika nav. :

— Gan tiksim laikā galā.

— Ar pļauju — jā. Bet kāzas jāsteidzina. Liec, lū­dzams, izkapti pie malas un pabeidz jauno ļaužu na­miņu!

— Tas gatavs. Tikai logi jāieliek.

— Mums stiklu nav un svina rūtīm. Ej uz Ventspili, Erman, atnes!

— Bet rudzi?

— Gan citi nopļaus.