RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Ermanis sakniebj lūpas.

— Man bija jāiet uz pilsētu. Jāiepērkas.

— Piltenē vairs neko nepērk un neko nepārdod.

— Tad velti esmu nācis.

— Jā, mūsu dzīve apstājusies. Bet kā klājas meža ciemā?

•— Dzīvojam mierā.

— Un Trūde? Un … Marija?

— Tām labi iet. Pēc nedējas abas dzers kāzas.

Gotlība galva noliecas, acis aizveras. Tad viņš pacel

seju: tā ir atkal auksta un nedzīva.

— Pēc nedēļas, — viņš atkārto bez skaņas balsī.

Valodas apsīkst. Abi klusē, savu. pašu domu aiz­ņemti. Tad Ermanis smagi atelpo.

— Jā, mellā nāve ir briesmīga. Es neuzdrošinos iet tālāk, lai sērgas dīgļus neaizvestu vēra vidū… Vai tu, Gotlīb, negribētu man pakalpot? \

— Ko varu darīt?

— Nodot Trūdēs krustmātei vēstuli.

— Huneku Ģerda ir mirusi.

— Mēri?

— Jā. Vakar ar veco Juri novedām to uz bedri.

Atkal klusums.

— Tad man jāgriežas atpakaļ, — beidzot saka me­žinieks. — Paliec sveiks, Volfu Gotlībi

Gotlībs, gandrīz izmisis, nopūšas.

— Tu varēji man labāk novēlēt pretējo.

— Ko tad?

— Lai arī mani pieņem nave. Sveicini Marijul

Tad viņš asi apgriežas un gandrīz skriešus iet uz pilsētas pusi.

Ermanis noraugās tam pakaļ, pastāv brīdi, tad atģi- dies steidzas atpakaļ, kur nācis.

Piltenieši diendienā turpina savas neprātīgās orģijas kapsētā. Vēl nav izsīcis vecā Hausera vīna krājums. Ik ritu viņa kalps atved veselu vezumu muciņu, krūku, pudeļu dzīrotājiem.

Kāds piedzēries lišķis bija Hauseru nosaucis par jaunās mācības pravieti, un vecais nelga uzsāk slu­dināt sātana kultu. Viņš notur kapsētā vella mišas, no vīna un bēdām apskurbušais pūlis dzied elles liturģi­jas, uzved nejēdzīgas ērmu dejas. Pa klusās, pusizmi- rušās pilsētiņas ielām baigi izskan izlaidīgā, apmātā pūļa klaigas un dziesmas. Pārējie iedzīvotāji, kuri vēl garīgo līdzsvaru nav zaudējuši, ar likumu iet apkārt kapsētai, un nejēdzīgo orģiju troksnis vēl pavairo viņu bālajās sejās nemitīgās nāves pļaujas radītās šausmas. Tak maz tādu ļaužu manāms ielās; tie sēž savos namos ieslēgušies un pavada izmisuma pillas dienas un naktis lūgšanās par aizgājušiem tuviniekiem un sevi pašiem.

Un no agra rīta līdz vēlam vakaram ielās čīkst vecā Jura un viņa dēlu miroņrati.

Gotlībs vairs tos nepavada. Pēc tikšanās ar Ērmani viņš vairs netīko nāves. Atkal dzīvotgriba viņā pamo­dusies. Mazā Piltene nav vēl visa pasaule. Ja te valda pēdējais posts, izmisums, dzīves sabrukums un nāve, tad citur — Sumpurņu ciemā — ir miers, laime, dzī­vesprieks!

«Dzīvot! Dzīvot!» sauc Gotlībā pēkšņi pamodies ve­selīgais instinkts, un pēc Ermaņa paziņojuma par Ma­rijas kāzām uzliesmojusi skaudība un greizsirdība līdz ar radušos apvainojuma sajūtu piebalso: «Dzīvot, lai atriebtos, lai iznīcinātu likteņa lutekļu laimi!»

Tā tas ir cilvēku dabā: tie spēj pārciest visgrūtā­kos apstākļus, lielāko postu un bēdas, ja visa tā cēlonī saskata dieva sūtīto pārbaudījumu, un, nezaudējuši dvēseles līdzsvaru, iztur visu, sagaidīdami labākas die­nas. Bet, ja ļaudis, ļaudamies sava aprobežotā prāta gudrībai, mēģina saskatīt ļaunajos apstākļos sev noda­rītu netaisnību, meklēdami ap sevi un salīdzinādami savas bēdas ar citu priekiem, tad tie modina sevī skau­dības jūtas — šo ļaunāko netikumu, ko kristīgā baz­nīca tik pareizi apzīmējusi par vienu — un pie tam vēl smagāko — no septiņiem nāves grēkiem. Un, lūk, šai nāves grēkā ir iekritis Gotlībs.

Viņa mīla pret Mariju nav izgaisusi. Atraidīts viņš kaut kā samierinās ar iedomu: es viņu neiegūšu, bet tā neies arī pie cita. Nevar būt viņai labāka vīra par mani — saka viņa iedomība. Dzirdējis no Ermaņa, ka Marija tomēr precas, Gotlībs jūtas apvainots dvēseles dziļumos. Viņš nedomā, neapsver, nemēģina vairs neko saprast. Viņš jūtas apvainots. Tad viņš tā īsti ierauga visu postu ap sevi un salīdzina Piltenes bēdas ar meža ciema mieru un laimi. Un pēkšņi viņu pārņem nikna skaudība.

«Kāpēc tā liktenis spēlējas ar mani?» viņš izmisis prāto. «Kāpēc Marijai tas dod laimi, man nelaimi? Mūsu dzīves ceļam vajadzētu būt vienam. Ja viņa būtu palikusi še, Piltenē, mēs kopīgi pārciestu sērgas postu, ai, cik viegli! … Šī netaisnība ir kliedzoša. Viņa man solījusies, viņai nav tiesības vienai būt laimīgai. Man viņas laime jāsatriec!»

Skaudības neprāts vairs nelaiž Gotlību vaļā. Tā ap­sēsts, viņš klaiņo apkārt un kaļ vistrakākos plānus savas atriebības izvešanai. Viņa citkārt daiļie sejas vaibsti tagad ir neglīti, viņa lepnās, mierīgās acīs ta­gad deg tumša, ļauna uguns. Tas labais, gaišais viņā, kas, satiekot Ermani mežiņa ceļā, nelaida to sev klāt, lai tas sērgas dīgļus no viņa varbūt neriārnestu uz meža ciemu, — tas labais, gaišais ir miri» rātskunga dēlā. Tā vietā greizsirdība, skaudība, naids liesmo viņa krūtīs.

Bez mērķa, bez apstājas klīzdams pa pustukšajām ielām, neviena neredzēdams, uz neviena gurdo svei­cienu neatbildēdams, viņš savās domās desmitiem reižu nožņaudz Mariju, saplosa to gabalos, redz mi­rušu pie savām kājām. Beidzot paša fantāzijas radītās šausmas nobiedē jaunekli.

Gotlībs atjēdzas un raugās ap sevi. Viņš pienācis pie vecās, gandrīz jau sabrukušās, tikai baļķu balstos vēl turošās baznīciņas, kurā, vēl mācītājam Gosvinam

Hunekam dzīvam esot, vairs nevarēja noturēt diev­vārdus un kuras durvis amtmanis bija licis aiznaglot.

Spējš nožēlojuma uzplūdums pārņem Gotlību. Skrie­šus viņš metas apkārt drupām uz sakristejas durtiņām, krūmiem aizaugušām. Viņš zina — tām jābūt vajā, jo kādreiz vēlos vakaros te nākts kopā ar Mariju, lai vientulībā runātu par savu mīlu. Rātskunga dēls iedrā­žas ģērbkambarī un ieiet sagruvušajā baznīciņā. Viņš nometas pie vecā altāra paliekām un lūdz dievu.

Bet lūgšana nedod apmierinājumu līdzsvaru zaudē­jušai dvēselei. Gotlībs lec kājās. Un pārsteigts raugās vecajā Hauserā, kurš, plānprātīgi smīnēdams, stāv tā priekšā.

— Neaizkaitini sātanu! — Vecais kapsētas orģiju rīkotājs brīdinoši paceļ pirkstu. — Viņš tagad ir mūsu kungs.

— Ko jūs še darāt? — apjucis Gotlībs jautā.

— Nācu paraudzīt, vai te nav vēl palikusi vecā altāra sega.

— Kam tā jums?

— Lucifera altārim kapsētā. Bet nav vairs… Man šodien jālaulā Venta atraitne ar kaprača dēlu. Būs vellu kāzas.

Gotlībam top neomulīgi, raugoties plānprātīgajā vecī un dzirdot tā muldēšanu. Viņš grib paiet tam ga­rām un atstāt baznīcu.

— Pagaidi! — Hausers satver jaunekļa elkoņu. — Tev arī jānāk pie mums. Tevi sauc.

— Kas sauc?

— Mūsu kungs.

— Kurš tas ir?

— Lucifers.

— Kas man ar viņu?

— Viņš zina tavus sirdēstu^.

— Kā viņš tos var zināt?

— Viņš zina, ka tavu tēvu paņēmusi sērga. Viņš tevi mierinās. Dievs ir miris. Viņš tagad valda pār Pilteni un visu bēdas grib remdēt. Nāc!

— Ej viens!

Gotlībs atbrīvo elkoņu un grib iet savu ceļu.

— Pagaidi! — Vecais atkal to aptur. — Tu nesa­proti, kas tev vajadzīgs.

— Kas man vajadzīgs?

— Aizmirst visu!

— Ha, ha, ha, kā to var?

— Apreibinies! Mums būs kāzas kapsētā. Venta at­raitne prec jauno kapraci. He, he, jauks pārītis! Priekš tevis man Joti labs, vecs vīns. Nāc!

«Apreibināties! Aizmirst visu …» Gotlībs pārdomā. «Varbūt Hauseram taisnība.»