RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Lai notiek, Vālodze! Rīt došos ceļā.

— Labi, Erman.

Ermanis iet tālāk. Vālodze turpina dīkā sēdēt.

Kad tuvojas Trūde, kūlīšus siedama, vecā to piesauc klāt un ved meiču uz ciemu. Darba skuba un nemiers gluži izgaisuši no Vālodzes būtnes.

— Nav vērts steigt, — viņa saka gurdi. — Mēs ne­sasteigsim.

— Jā, — Trūde piebilst. — Šogad nepieredzēta ba­gātība. Pļaujas svētki nav tālu.

— Ne tas, — Vālodze atbild domīgi. — Darbu mēs veiktu, bet laiku neveiksim.

Trūde labi nesaprot, bet netaujā tālāk.

Iedama garām Ermanim, Vālodze vēlreiz atgādina:

— Tātad rīt tu dosies uz Ventspili?

— Jā. Jāklausa tevi, jo tu zini, kas vajadzīgs.

Sievietes sasniedz ciemu. Vālodze ieved Trūdi savā

kambarī, nosēdina to sev blakus un pēc pamestās va­sarīgās darba steigas sāk dīkā mierā meičai mācīt sa­vas zintis, skaidro tai savu zāļu un ziežu noslēpumus, vingrina viņas garu dieviņa izprašanā.

Mācības beigusi, tā pieceļas, saņem meičas galvu rokās un, cieši raudzīdamās viņas acīs saviem pelēka­jiem, skaidrajiem redzokļiem, it kā iedvesmēdama spiežas tās dvēselē.

— Ņem labi vērā visu, mīļā meitiņ, ko stāstu tevi Tikai īss laiciņš tev atlicis piesavināties to visu, kam man bija vajadzīgi daudzi gadi.

— Kādēļ tikai īss laiciņš, vecāmāt?

— Man jāmirst.

— Ai, tu vēl spēka pillā! Vēl ilgus gadus varēsi mani mācīt.

— Nē. Pirms pļaujas svētkiem jau veļumāte mani aizsauks.

—Kā tu to zini?

— To nevar zināt. To tikai jūtu, nojaušu.

— Tad droši vien tu maldies.

— Nē, Trūde. Cilvēcīgās zināšanas visas kādreiz top maldi. Bet ne nojautas. Tās neviļ, ja viņas saprot pa­reizi.

— Kā var ko nojaust? Pastāsti!

— Kā? To, bērns, nevar pastāstīt. Nojautas nav cil­vēku izdoma, bet dieviņa sūtītas. Arī tu kādreiz tās pieredzēsi. Lai pienāk gadi. Tev ir dievreģes gars…

Trūde domīgi raugās sev priekšā, tad pēkšņi iedo­mājas:

— Senos laikos, vecāmāt, visi cilvēki esot zinājuši savu nolikto dzīves sprīdi. Ir tāda pasaka.

— Nu, kāda?

— Kādreiz dieviņš gājis pa ceļu un ieraudzījis vīru taisām ap savu pagalmu žogu. Tas nebijis īsts, stiprs žogs, kā parasti ceļ, bet saimnieks savu žogu darinājis no nātru kauliņiem. «Kam tu tik nestipru sētu cel?» dieviņš jautājis vīram. «Tā drīz sakritīs.» — «Nav man vajadzīgs nekādas izturības,» vīrs atbildējis. «Parīt tāpat jāmirst būs.» — «Ak tā?» noteicis dieviņš un gājis tālāk. Bet no tā laika ļaudīm vairs nav devis zināšanas par viņu nāves stundiņu.

Vālodze pavīpsnā.

— Tā gan tikai pasaka, meit. Tomēr mums jātic, ka senos laikos cilvēki mūsu zemē būs bijuši gaišāku prātu un skaidrāku garu nekā šīsdienas ļaudis. Toreiz latvieši bija brīva tauta. Brīvi, vareni vīri kā miesā, tā garā bija mūsu sentēvi. Gaišs bija viņu skats dzīvē, ass viņu prāts. Tad atnāca svešie ļaudis un uzveica sentēvu garu, salauza viņu spēku… Tagad latvieši kā Kursā, tā Zemgalē, Latgalē un Vidzemē ir panīkuši, verdzībā nospiesti. Vairs tie nedomā savu domu, vairs neslavina savu dieviņu, vairs nedzīvo savu gara dzīvi… Nu vairs ļaudis nezina sava mūža vakara pē­dējo stundu un neatceras savu un visas tautas gaišo rītu. Mēs esam atkāpušies no sava dieva, te ir tas iemesls … Bet neziņā izgaist tauta nevar. Tā atkal cel­sies senā spēkā un lepnumā. Tā atgriezīsies pie sen­tēvu gara. Un šo garu uzturēt — tas, meit, ir zintnieka pienākums. Tas ir tavs dzīves uzdevums, Trūde. Tātad mācies, vēro, iegaumē visu, ka vari stāties manā vietā! Es jūtu un nojaušu dieviņa lēmumu: pēc nedēļām di­vām man mirt.

— Vai patiesi, vecāmāt?

— Tā būs… Bet līdz tam tev jātop mūsu cilts lo­ceklei, jāiziet pie Taura. Kāzas bija noliktas uz pļaujas svētkiem. Nu vairs nevaram tik ilgi gaidīt. Nedēļas laikā tev jābūt sievai, jātop zintniecei, manai pēc- niecei.

Trūdēs acis pildās asarām. Strauji tā metas pie Vā­lodzes krūtīm un piekļauj galvu pie viņas grumbainā vaiga.

— Ai, vecāmāt! Tu būsi maldījusies. Nevar būt, ka tev jāmirst. Tu vēl esi spēcīga, vesela.

— Lai, lai! — Vecā glāsta meičas galvu. — Lai mana veselība vēl laba, lai manas rokas vēl spēcīgas. Beigas tuvojas, es jūtu.

— Bet ļaudis mirst tikai no kādas kaites, no sērgas, nelaimes gadījuma.

— Var uznākt sērga, var gadīties nelaime, pēkšņs vārgums var pārsteigt veselo un spēcīgo. Ai, Trūdīt, dieviņš atradīs ceļus savas gribas izvešanai. Pērkoņ- tēva zibens var nogalināt cilvēku — pat no skaidras debess nākdams… Es eju, un tu nāc manā vietā. Rīt vecaistēvs dosies uz pilsētu. Pēc nedēļas būs nobeigts jauno pāru jaunais namiņš. Tad nosvinēsim kāzas un tu — kā ciema cilts locekle — sāksi savas zintnieces gaitas … Bet manis nebūs vairs ..

Otrā rītā ar gaismiņu Ermanis jau sataisījies ceļam, apjozis īso zobenu. Viņš iet pie Vālodzes aprunāties, vai vēl ko nav vajadzīgs pārnest no pilsētas. Trūde jau te ir priekšā, savas zintis mācīdamās. Meičai lū­gums Ermanim: tam tak vienalga, kur viņš nopērk stiklus. Viņai būtu nododama vēstulīte krustmātei Gerdai. Vai vecaistēvs Ventspils vietā nevarētu doties uz Pilteni? Tagad, jaunā dzīvē iestādamās, Trūde grib vēl atvadīties no labās krustmātes — uz visu mūžu.

Ermanim nav iebildumu pret Pilteni. Viņš iebāž azotē Trūdēs rakstu, vēl aprunājas ar Vālodzi un iet.

Pagalmā darbinieki jau jūdz zirgus orēs. Šodien ve­dīs nopļauto labību mājās, mals miltus, ceps jauno maizi. Pēc tam pļaus tālāk. Abi ciema suņi pavada vecotēvu līdz laipām un noraugās pakaļ aizejošam.

Ermanis ieiet vērī. Vecais mežinieks soļo droši, no­teikti, nemaldīdamies. Klajākās vietās viņš paceļ galvu un paveras, saules ceļā. Putnu dziesmas pavada gājēju, priekšā pagadījušies zvēri griež ceļu.

Vēlā pēcpusdienā Ermanis, izgājis lielo vēri, pār- bridis purvu, tuvojas Piltenes mazajam mežiņam. Pār to lido kraukļu bars un it kā apbēdināts ķērc.

«Kas tiem pāri darījis?» domā mežinieks, neko ne­zinādams, kas notiek ārā, Piltenē, nezinādams, ka mellie maitu putni, jau mēnešiem ostīdami sev tīkamo smaku, netiek pie gardā kumosa, jo pēc amtmaņa Šar- fenberga rīkojuma ikviens lielajā bedrē iegāztais mēra upuris tūlīt apberams kaļķiem un smiltīm.

Mazajā mežiņā Ermanis ceļā satiek pirmo cilvēku. Tuvāk pienācis, viņš pazīst Volfu Gotlību.

Rātskunga dēls sēž uz celma drūms, nogrimis domās. Izdzirdējis soļus, viņš gausi paceļ galvu. Saskatījis nā­cēju, pēkšņi traucas kājās, steidzas pretī Ermanim. Viņa vienaldzībā un skumjās sastingušie sejas vaibsti atdzīvojas.

— Tu, Ermani! — viņš gandrīz līksmi iesaucas, bet tad pēkšņi apstājas un sastingst uz vietas.

— Labdien, Gotlīb, — saka Ermanis un iet tuvāk.

— Nenāc! — Jaunai3 Volfs izstiepj rokas, un rūpju ēna pārlaižas tā sejai pāri.

Ermanis nesaprot:

— Kādēļ?

— Tu vari pārnest mēri uz savu ciemu.

— Piltenē mēris? — Vecā mežinieka piere nobāl. Viņš instinktīvi atkāpjas soli atpakaļ- Sl sērga laikam ir vienīgais, kas spēcīgajam, brašajam sirmgalvim iedveš bailes. Viņš ir redzējis plosāmies briesmīgo mello nāvi svešu zemju ostās, ar Kasparu kuģodams, un sērgas šausmas atstājušas viņā neizdzēšamu iespaidu.

— Jā, gandrīz puse Piltenes jau dus še, bedrē. — Gotlībs norāda ar roku sāņis mežā.