RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Aizgūtnēm pļauj mellā nāve Piltenes namos, sētās, ielās. Pļauj. Kā ar neredzamu izkapti, pati neredzama. Kā aizpļautus redz saļimstam gājējus. Kā izkapts vē­zieni liekas sanam karstās, spiedīgās vasaras biezā gaisā, kad kāds pakritušais ievaidas.

Ir bula laiks. No agra rīta līdz vēlam vakaram čīkst gandrīz tukšajās ielās miroņu rati, izvezdami mēra upurus pa austrumu vārtiem uz mazajā mežā izrakto milzu bedri. Tur tagad gāž visus bez izšķirības — kā bagātos namniekus, tā nabagus. Mērī mirušais ir izstrī­pots ne tikai no dzīvajo, bet arī no kārtu un ģimenes sarakstiem. Neviens tam pakal neraud, jo ikvienam jāraud pašam par sevi pēdējās stundiņas gaidās.

Piltenē nav vairs valdības. Rātes kungi ar savām ģimenēm, sagādājuši maizi, gāju, ūdeni ilgākam lai­kam, ieslēgušies savos namos, norobežojas no sērgas pārņemtās pilsētas. Viņu durvis atveras vienīgi tad, kad jāizliek uz ielas aizvešanai kāds mirušais. Bet šis durvis veras biežāk nekā pārējo iedzīvotāju durvis. Pret mēri, izrādās, neviena bulta, neviena atslēga nav pietiekoši droša. Sērgas dīgļi lidojot gaisā — tā runā Piltenē — kā neredzami, sīki puteklīši. Tos mellā nāve, nostājusies pakalniņā, esot izpūtusi caur vara tauri pār pilsētu.

Piltenē nav valdības. Dzīve rit savu gaitu, un ikviens dara, kā grib. Nav rīkotāju, nav pavēlnieku, kas liktu tīrīt ielas, kurās tagad mēsli jau krājas kaudzēm. Arī miroņi paliktu guļam, kur pakrituši vai kur izlikti, ja vecais rātes kalps Juris — arvien sava pienākuma stin­grais un apzinīgais pildītājs — ar abiem dēliem dien­dienā nevāktu līķus un nevestu uz bedri.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs dara visu, ko spēj. Tak maz viņš spēj, jo veselais, kam tas dod rīko­jumu, pēc stundas jau izrādās sērgas ķerts. Un cilvēks, uz nāves sliekšņa raudzīdamies pretī mūžībai, ir slikts laicīgas varas gribas pildītājs.

Sarfenbergs tomēr mēģina ko darīt. Jaunais her­cogs — Fridrihs Vilhelms ir ieradies Kurzemē un ap­meties Grobiņā. No turienes viņš izlaidis rīkojumu Jel­gavai mēra aizsardzības lietā. Sī reskripta noraksts nonācis arī Piltenē. Valdnieks tanī pavēl no sirds pie­saukt dievu, nožēlot grēkus un lūgt taisnā soda žēlīgu novēršanu. Tā kā baznīcās gadās biežas saslimšanas, tad atvēl līdz turpmākajam, kad dievs atkal dos ve­selīgus laikus, noturēt dievkalpojumus vācu draudzei rātsnama priekšā, bet latviešiem — kur tiem ērtāk pulcēties. Saslimušie jāaizvāc uz kādu tukšu riju. Sve­šiniekus aizliegts uzņemt namnieku mājās. Krogi un iebraucamās vietas ik nedēļas kontrolējami un slimie aizvācami. Ja kādā namā vecāki nomirst, tad bērni novietojami pie radiem, bet, ja tādu nav vai ja tie atsakās, tad bāriņi aizvedami uz citu riju, kur mitinās vēl sērgas neķertie. Gluži izmiruši vai atstāti nami un krogi ir aiznaglojami, un nekas tanīs nedrīkst tikt aiz­skarts, pirms sērga nebūs mitējusies. Zagļi un ielau- zēji sodāmi ar nāvi. Sērgā mirušie nav apbedami baz­nīcās, bet kapsētās — kā muižnieks, tā nabaga nam­nieks. Aizbraukušajiem rātskungiem jāatgriežas un jārūpējas par kārtību un saviem pienākumiem.

Piltenes amtmanis ar šī rīkojuma norakstu dodas uz pili pie stārasta, lai tas uz hercoga Jelgavas pavēles pamata var arī Piltenē ieviest apsveicamos aizsardzī­bas līdzekļus, piespiest rāti darboties.

Bet landrāts Maidels izrādās jau pirms gaismiņas aizbraucis uz savu Dundagas muižu, no kurienes tam atvesta ziņa par sievas saslimšanu.

Amtmanim jāliekas mierā. Pats viņš nekā nespēj izvest, jo rāte ir noteicēja Piltenē. Neapmierināts viņš atgriežas mājās, sava uzticamā vilka pavadīts.

Ir agrs. Ielas vēl ļaužu tukšas. Tikai bez kopēja pa­likuši mājkustoņi — sivēni, suņi, piles klejo apkārt, meklēdami ko ēdamu sētmalās un grāvjos. Gandrīz visi logi noslēgti, daudzi nami aiznagloti. Vienu otru durvju priekšā guļ palagos ietītie pa nakti mirušie un aizvešanai izliktie sērgas upuri. Vecā Jura un viņa dēlu līķrati jau čīkst ielās.

Sarfenbergs nogriežas uz Ventas krastu, kur, kuplu koku ieslēgta, aiz plašas noras stāv viņa mazā saim­niecība, līdz šim vēl sērgas pasargāta.

Norā ganās amtmaņa aitas. Saimnieks iet garām sa­vam ganāmpulkam, bet vilks atlaižas tā tuvumā pie krūma kā sargs un gans, kā parasti to dara, ja nav jāpavada kungs viņa amata gājienos. Parasti bailīgās, tramīgās avis ir apradušas ar savu sargu, nebēg no viņa, nāk gluži klāt, aposta to, klausa tam, ja viņš kādu tālāk aizklīdušu atgriež pie citām. Citkārt plēsīgā meža zvēra draudzība ar māju kustoņiem atgādina pa­radīzes teikas idilli.

Amtmanis, jau pagājis gabaliņu, pēkšņi izdzird aiz sevis niknu ierūkšanos. Viņš atgriežas. Vilks, piecē­lies kājās, dzen kādu aitu prom no ganāmpulka. Tā ir sveša, pienākusi no pilsētiņas. Aita atbēg, apstājas un ieblējusies ar līkumu atkal tuvojas baram. Redzams, tai netīk klejot vienai: viņu velk pie citām. Vilks no jauna aizdzen svešo. No jauna tā met līkumu uz ga­nāmpulku. Dzīšana atkārtojas. Neatlaidīgais sargs ar­vien atgriež uzmācīgo viešņu. Tā top gluži tramīga, un nemiers pārņem arī ganāmpulku. Vilks ietur arvien vēl savu apbrīnojamo mieru.

Beidzot tiepīgai aitai izdodas iesprukt barā. Nu gans iekaist. Arī viņš metas vidū. Pulks izklīst un, saskrējis barā, diedz uz māju pusi. Svešā pakaļ. Vilks pēkšņi baigi iegaudojas un nikni metas virsū muļķa tiepšai. Dažos acumirkļos tā guļ zemē ar pārkostu rīkli.

«Brīnums!» nodomā amtmanis. «Tāds mans vilks ne­kad nav bijis. Vai viņā pēkšņi pamodusies plēsoņas daba?»

Bet zvērs aitu tālāk neplosa. Viņš atiet, no nokostā lopiņa un, galvu purinādams, sprauslā, it kā gribē­dams nopurināt nepatīkamās spalvas, kas līdz ar asi­nīm aplipušas ap purnu.

Tad amtmanis ievēro divas sievas, ogotājas, kuras, sīkā alksnāja malā iznākušas, redzējušas vilka uzbru­kumu. Tās, pametušas groziņus, kliegdamas skrien uz pilsētu.

— Nebaidieties! — Sarfenbergs sauc tām nopakaļ. — Cilvēku mans suns neaiztiks.

Sievas nedzird un skrien, cik jaudas, kliegdamas un vaimanādamas.

Amtmanis sauc vilku. Tas nāk, šņaukādams un purnu zālē slaucīdams. Pienācis noguļas zemē un mie­rīgām, uzticīgām acīm raugās saimniekā.

— Kā tad tu tā, draugs — saplosīji aitu? — cilvēks saka zvēram reizē laipni un pārmetoši.

— Neko nevarēja darīt, — atbild vilks savā valodā, iesmilkstēdamies un asti pavicinādams. Viņa dzīvnie­ciskā sirdsapziņā nav pašpārmetuma par notikušo. Acīs ir apmierinātība par savu rīcību. Tās saka: «Es darīju savu pienākumu, kaut gan tas nebija patīkams.»

Amtmanis iet uz mājām. Vilks, atkal mierīgs, soļo līdz, raudzīdamies uz augšu saimniekā savām skaid­rajām, gudrajām acīm. Liekas, viņš gribētu ko teikt, bet apzinās, ka cilvēkiem ļoti vāja saprašana, ka tie tikai vārdos var aptvert to, kas dzīvniekiem tiek skaidrs ar vienkāršu skatienu, kustību, balss skaņu un galvenā kārtā ar instinktu.

Daiļa un glīta ir amtmaņa Andreja Sarfenberga sēta. Visur spodrība un kārtība, kādu neredz neviena Pil­tenes rātskunga mājās. Kokiem apaugušais nams pat karstākā vasaras tveicē sniedz tīkamu vēsumu. Saim­niecības ēkas, kaut gan vecas, rūpīgi pielāpītas.

Pagalma vidū zem kuplas liepas saimniece jau uz­klājusi brokasta galdu. Sarfenberģiene, gan iesirmiem matiem, vēl stalta un spēcīga, nāk pretim vīram.

— Nezini, kas mūsu aitas satramdījis? Nupat tās uztrauktas pārskrēja no noras un sabēga kūtī.