RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Vīrs piesēstas brokastam un pastāsta sievai notikušo.

— Savādi. — Sieva domīgi raugās baltajā galdautā. — Sērga padara ļaunus un neuzticīgus ne tikai cilvē­kus, bet arī dzīvniekus. Vilks vairs nelaiž pagalmā ne­vienu svešu. Vakar viņš, nikni rūkdams, aizdzina vai­rākus zemniekus, dāvanu lūdzējus. Šorīt, kad tu aiz­gāji, arī pienāca kāds ubags. Iedevu tam grasi. Bet pateicības vietā viņš novēlēja ļaunu, skauzdams mūsu sētas košumu. Mēs te dzīvojot pārticībā, bet citiem neesot maizes. Promejot viņš noņurdēja it kā lāstus, ka visai mūsu labklājībai vēlot galu.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Posts, sērgas un nabadzība padara cilvēkus sliktus. Varbūt mūsu vilks to sajūt un tādēļ nevienam neuzticas, top naidīgs pret svešiem.

Tikko Šarfenbergi beiguši brokastot, pagalmā ienāk Volfu Gotlībs. Viņš ir sakarsis no steigas, viņa skumjā, nomāktā sejā uztraukums. Rātskunga dēls pēdējā laikā ir ļoti pārvērties.

Vilks pieceļas un iet pretim viesim. Pret Gotlību viņš ir laipns un draudzīgs. Gotlībs, garām iedams, noglāsta vilka galvu. Apsveicinājies ar saimniekiem, Gotlībs saka:

— Aizvediet un noslēpiet kaut kur savu vilku! Ātri! Pulks ļaužu, apbruņojušies ar dakšām un cirvjiem, grib fo nosist.

Šarfenbergi saskatās.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Te at­kal parādās ļaužu ļaunums. Tās abas sēņotājas ir iz- kliegušas pilsētā par saplēsto aitu. Bet vai tas būtu pietiekošs iemesls šādam karagājienam? Lopiņš bija bez saimnieka, tas klīda savvaļā.

— Noslēpiet vilku kaut kur šķūnī! — Gotlībs stei­dzina. — Viņi nāk. Es dzirdu balsis.

No noras puses jau dzirdama kņada.

— Pamēģini, Andrej, pūli nomierināt! — Anna saka un lūdz Gotlību ieiet ar vilku namā.

Drīz pagalmā iebrūk Piltenes namnieki — viri, sie­vas, pusaudži. Viņu vaibsti saviebti naidā un satrau­kumā. Rokās cirvji, dakšas, rungas.

— Kur ir tas vilkatis, amtman? — kāds plecīgs virs, barvedis, sauc.

— Jūs domājat manu vilku? — Amtmanis, stāvē­dams pie galda blakus sievai, mēģina būt mierīgs.

— Tas ir vilkatis — velis vilka ādāl No viņa nāk visa mūsu nelaime.

— Kāpēc jūs tā iedomājaties, mīļie ļautiņi?

— Velis nekad nerādās savā īstajā izskatā. Viņš pie­ņem arvien kāda dzīvnieka veidu.

— Ja arī tā būtu, kāpēc tad tam taisni manā vilkā vajadzētu ielīst?

— Viņš nav īsts vilks, to visi redz. īsts vilks nekad nedzīvos pie cilvēka. Lieta ir skaidra, un lieka katra runāšana. Līdz ar vilka ādā tērpto nelabo droši vien izbeigsies arī mēris.

Velti Sarfenbergs pūlas vest saniknoto pūli pie prāta. Tas kļūst nepacietīgs un taisās lauzties ēku dur­vīs. Viņa niknums un satraukums arvien pieaug. Amtmanim nav izejas. Jāpadodas pārspēkam.

— Man jāpilda jūsu griba, cik neprātīga tā arī būtu, — viņš saka smagu sirdi. — Labi. Es nošaušu savu labo, uzticīgo mājas sargu.

— Mēs paši viņu nositīsim. Sacirtīsim gabalos.

— Nē! To nepieļaušu! — amtmaņa balss skan skarbi un pavēloši. — Pirms jūs to uzbeigsit, viņš saplosīs da­žus no jums. Atstājiet pagalmu!

— To nedarīsim! Mums jāredz šī elles suņa gals.

— Ejiet uz Ventas krastu! Tur aprims jūsu asins- kāre.

Pūlis vēl vilcinās.

— Ejiet! — saimnieks nikni uzsauc. — Es izpil­dīšu jūsu /nejēdzīgo iedomu! Ko jūs vēl gribat?

Ļaudis atkāpjas. Amtmaņa seja ir kā nakts. Anna klusu raud, seju priekšautā apslēpusi. Andrejs Sarfen­bergs iet uz namu pēc bises. Viņa kājas kā svina pie­lietas. Sirds tik smaga kā nekad.

No agra rīta līdz vēlam vakaram Piltenē čīkst vecā Jura un viņa dēlu rati, vezdami mēra upurus uz mežu. Neviens vairs nepiegriež vērību viņu vezumiem, ne­viens vairs netaujā, ko atkal mellā nāve uzveikusi.

— Visus mūs Juris aizvedīs, — saka namnieki.

— Ir pienākusi pastarā diena.

Ielas atkal pildās ļaudīm, jo nav nekādas nozīmes ieslēgties savās mītnēs: mēris ielien visos noslēptākos kaktos.

— Nav tālu pasaules gals! — tā runā piltenieši.

— Dievs atdevis zemi vella varā. Tagad sātans mūsu kungs, un pagāni ir gudrākie: tie jau no sendienām viņu pielūdz, tie ellē būs pirmajā vietā.

Vecais, kādreiz bagātais Hausers, kuram karš lau­pījis visus viņa kuģus, no smagā zaudējuma kļuvis gluži bērna prātā. Kad sērga vēl atņēma tam sievu un meitu, viņš atstāja māju un pārgāja dzīvot kapsētā. Te, zem klajas debess, viņš pavada savas dienas dzī­rodams un ērmodamies. Te viņu apciemo daži draugi, un Hausers tos pacienā no sava vīna pagraba bagāta­jiem krājumiem. Vecais, kādreiz sīkstais neprātis ir viesmīlīgs kļuvis. Arvien vairāk ap to pulcējas dzīro­tāju, un drīz sākas kapsētā orģijas — Sātana vespers. Sī garīgā epidēmija pārņem gandrīz visu pilsētu. Veci un jauni, vīri, sievas, pat bērni steidz uz kapiem. Tiek iekurts sārts. Ap to, rokās saķērušies, lec un dejo ne­aprakstāmā apmātībā prātu zaudējušie piltenieši, gau- dīgi vilkdami improvizētas dziesmas par godu pasau­les jaunajam valdniekam — sātanam.

Veltas ir amtmaņa pūles savaldīt un izklīdināt tra­kojošo baru. Starp dzīrotājiem ir arī rātskungi, un Šarfenberga vara pār tiem nesniedzas. Neviens uz viņu neklausās.

Pirmajās dienās liekas, ka patiesi ļaunie gari savus pielūdzējus saudzētu. Nevienu no tiem neskar mellā nāve, kurpretī namos ieslēgušies nosvērtākie namnieki arvien vēl iznes durvju priekšā mirušos.

Bet tad pakrīt kāds no dejotājiem, un dažas stundas vēlāk jau pie kapsētas mūra pietur Jura miroņrati. Pirmajam seko citi, un drīz sērga prasa vienu upuri pēc otra. Slimos novāc pie malas, un orģijas turpinās vēl neprātīgākā reibumā.

Rātskungs Volfs bija aptaisījis savai mājai apkārt augstu, cietu sētu. Tā tomēr nelīdzēja. Mēris atrada ieeju, un beidzot Gotlībs izlika durvju priekšā arī tēva līķi. Tagad viņš palicis viens. Gotlību mēris neskar. Viņš staigā kā sapnī pa tukšajiem kambariem un domā par Mariju, kuras dzīvi tēva mājās tas jau neskaitā­mas reizes bija iztēlojis visos sīkumos. Lūk, šī sau­lainā stūra istaba būtu Marijas kambaris. Te, kaktā, stāvētu viņas balti apklātā, vismīkstākiem dūnu spil­veniem nokrautā gulta. Te, pie loga, būtu viņas rok­darbu galdiņš. Tam blakus liels venēciešu spogulis. Tālāk oša koka skapis, skaisti apkalta lāde, liels at­zveltnes krēsls. Cik jauka un mājīga būtu šī istabiņai Bet Marija viņu negrib. Tā nenāks uz Pilteni. No Got­lība mutes izlaužas izmisusi nopūta.

— Ak! viņai ir labi tur! Protams, Sumpurņu ciemā nav rātskunga nama ērtību, tur nav tā jaukuma un bagātības. Bet — tur nav arī mēra … Tur ir veselība, te — sērga, tur — miers, te — satraukums, tur — laime, te — nelaime.

Gotlībam aptrūkstas elpas plašā, tukšā nama sienās. Viņš iet uz ielas.

Ir karsta diena. Saule spiež. Nav ne mazākās vēs­mas. Gaiss liekas biezs un nekustošs kā bieza, netīra stikla masa, pārlieta pār pilsētu. Grūti elpot. No netā­lās kapsētas skan dzīrotāju vienmuļā gaudošana. Aiz kokiem redzami gurdeni dejotāji. Tur ir paēna. Tur ļaudis. Viņš pasper soli uz kapsētas pusi, bet apstājas. Nē, tur viņš mieru neatradīs!

Jauneklis apgriežas un iet tālāk pa ielu uz otru pusi. Vienaldzīgi viņš raugās uz namdurvju priekšā izlik­tiem līķiem, uz garāmbraucošiem miroņratiem, uz vienu otru gurdenu garāmgājēju. Kāda viņam daļa gar to, kas visapkārt? Kāda viņam vispār par kaut ko daļa?