RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Brieža māte domīgi papurina galvu.

— Nē. Tur pāris neiznāk.

— Brīnu msl Kādēļ ne?

— Mārieta palikšot meitās.

— Kas to tev teica?

— To viņa pati saka.

— Tīrie joki! Ja meita teic, ka negrib vīra, tad tas izklausās tā, it kā tā sacītu: es gribu mirt.

— Nav joku, Sārma! Mans dēls man neko neslēpj. Es zinu visu. Ļaužu priekšā viņš arvien tāds pats izlie­kas kā senāk. Bet vienatnē dažu labu reizi tiku novē­rojusi to smagi nopūšamies. Reiz uzstājos, lai pasaka man visu, kas tā sirdi nospiež, un neko neslēpj. Tad viņš pastāstīja, ka Mārieta devusi savu vārdu citam. Tam Piltenes kundziņam, kas te atveda no cietuma izglābto Trūdi.

— Vai tad tas bijis Mārietas saderētais?

— Ne jau saderētais, bet kādreiz iecerētais. Kaut nu tas viss pagājis, bet doto vārdu tā nevarot lauzt, un tādēļ, kaut gan Briedis viņas sirdij mīļš, tā nolēmusi palikt meitās.

— Tam netici! Mārieta vienkārši vēl nesaprot, kas ir mīlestība. Un tavs dēls ir pārāk kautrīgs. Ja tāds puisis tā no visas sirds apkamptu savās rokās meiteni, tā ģībtu un pati kārtu rokas Briedim kaklā… Ņem piemēru pati pie sevis! Vai tu nebēgi no Sumbra, kad viņš tevi nolaupīja Sūru muižā? Skrāpējies kā kaķe, mežā aizmuki. Bet, kad sajuti Sumbra skūpstu, uzreiz pielaidies.

— Tiesa, māsiņ, ar mani tā notika. Es patiesi īstu viru vēl nebiju pazinusi. Bija man muižā mātes izrau­dzītais precinieks, brīvs cilvēks. Iedomājos, ka mīlu viņu, ka tam ir\visas īpašības, kas vīram vajadzīgas. Bet tad vēl nepazinu savu Sumbri… īsto viru sajutu tikai tad, kad viņš mani, saniknotu, izmisušu, kā bērnu piespieda pie savām varenajām krūtīm un, maigi glās­tīdams, skūpstīja manas acis, vaigus, pieri, matus. Mans Sūru muižas izredzētais pēkšņi kļuva vārgulis pret vareno un reizē maigo Sumbri. Un tad vēra brī­vais gaiss un ciema kārtība un spodrība mani tā sais­tīja, ka nav priekš manis pasaulē vairs skaistāka stū­rīša un nav vairs pasaulē mīļāka un labāka cilvēka par Sumbri… Bet vai tā būs ar Mārietu un Briedi? Es šaubos.

— Gan viss būs labi, — Sārma mierina Brieža māti. — Man ir tāda aizredze.

Briedis ved aiz rokas Mariju uz eglāju. Nakts ir silta. Meičas vaigi pietvīkuši no bagātīgā mielasta un saldā medalus. Tomēr viņas sirds dreb. Savāda baiļu sajūta tai rodas no Brieža neatlaidīgās pašapziņas. «Tu būsi mana,» — tā viņš kādreiz tai teica, un tagad liekas, ka šos vārdus apstiprinātu viņa spēcīgā roka, kas cieši tur tās pirkstus, it kā mūžam vairs negribētu laist vajā.

Ai, mīlas aklums! Ai, mīlas alkstošas sirds īsredzībai Dažkārt šāda slāpstoša sirds ar līdz malām pildītu mīlas kausu rokā klīst pa tuksneša svelmainām smiltīm, mek­lēdama spirdzinošu avotu. Velti tā traucas, velti tā mo­kās. Visu viņas tieksmju piepildījumu nes pati sev līdz un neattopas savā laimē. Tā notiek arī ar Mariju. Visa viņas būtne ir nobriedusi mīlai. Tā iet blakus roku rokā ar viņu. Un viņa to neatskārš. Viņas prāts saka: še, meža ciemā, ir mana vieta. Briedis ir piemē­rotākais, krietnākais, mīlas cienīgākais jauneklis. Bet muļķa meitenes sapņi lido uz tai svešo vidi — pilsētu. Viņas fantāzija redz Gotlību kā pasaku princi — ar bālu seju un vārgām kustībām. Un tikai tādu šī fantā­zija var iedomāties īstu mīlētāju: maigu jūsmotāju, jūsmīgu nopūtu izdvesēju, saldu, izmeklētu vārdu ča­lotāju. Tas ir kā sapņu rēgs. Bet Briedī kūsā zemes spēks un meža elpa.

Briedis izved Mariju cauri eglājam. Te pacejas krauja pār ciemu ieslēdzošo purvu. Briedis nosēžas krastā un novelk sev līdz zālē Mariju.

Abi sēž. Viņš vēl arvien nelaiž vajā tās roku.

Melis ir vēris aiz purva. Tumšs arī purvs. Tikai virs galvām mirdz dažas vientuļas zvaigznes un purvā spīd neskaitāmas malduguntiņas.

Briedis ilgi nerunā. Tad saka pavisam klusi, kā sap­ņodams:

— Redzi šīs purva uguntiņas? Tās viena otrai tu­vojas.

— Tur nauda kaltējoties, — atbild Marija, nedomā­dama, ko un kādēļ saka.

— Nē. Sīs uguntiņas ir cilvēku dvēseles. Tumša ir dvēseļu pļava, un tikai pašas viņas izstaro vāju gais­

miņu. Tuvākās saredzās un tiecas viena uz otru… Mēs, Mārietiņ, esam divas vistuvākās malduguntiņas.

Tik sapņaini nekad vēl Briedis nav runājis. Marija aiztur elpu un klausās: kaut jel viņš vēl tālāk čalotu!

Bet Briedis apklust. Tad strauji satver arī meičas otru roku. Vairs viņa balsī nav sapņainības. Tanī skan atkal agrākā pašpaļāvība un likteņticība:

— Tu esi mana. Laimas lemtā! Saki beidzot — kad dzersim kāzas?

Marija iedrebas un nevarīgi pūlas atsvabināt rokas.

— Mīļais Briedi, es jau tev teicu.

— Ka gribi palikt meitās. Ak, tas nevar būt nopietni sacīts!

— Es neprecēšos.

— Kādēļ? Kādēļ?

— Mani saista solījums.

Brieža pirksti tiek slābāki; tie palaiž lēni vaļā Mari­jas rokas. Pēkšņi tam iešaujas galvā:

«Mārieta vēl arvien mīl to jaunekli no Piltenes! Tas ir visa viņas vēsuma iemesls …»

Asinis saskrien puiša galvā. Bet acumirklī uzplūs­tošā greizsirdība nespēj mazināt dabas bērna stihisko mīlu, tā nespēj atsaldēt. Vēl karstāk viņā iekvēlo ve­selīgais, dzīvnieciskais instinkts.

— Tu esi mana! — viņš iesaucas un ieslēdz savos spēcīgajos apkampienos meitenes vārgo stāvu.

Viņš strauji uzspiež savas alkstošās lūpas uz iemī­ļotās pusatvērtās mutes un skūpsta to ilgu, karstu, dvēselīgu skūpstu.

Atkal palaista vaļā, Marija kā bulta uzšaujas kājās. Apreibusi streipuļo.

— Mārietl Māriet, mīļā! — sauc, arī skūpsta rei­bumā, Briedis, satvēris meičas priekšauta malu.

Marija grib atbildēt, bet lielā saviļņojumā nespēj iz­dabūt ne skaņa's pār lūpām. Ir piepildījusies Taura mātes aizredze.

Iegavilēdamās Marija nolaižas ceļos pie Brieža, sa­tausta tā galvu, piespiež pie savām sabangotām krū­tīm, glāsta puiša seju, matus drebošām rokām, tad pie­plok gluži klāt, un atkal abu lūpas savienojas ilgā, karstā, asarām mitrā skūpstā.

Kā zibeņa stars Marijas sirdi ir ķērusi mīla. Līdz šim tai nebija sajēgas par viņu. To apgaismoja Brieža

skūpsts, Nu viņa visa ir kā atraisīta no šīs zemes. Tā jūt sev priekšā atvērušās debesis.

Skūpstu nogurdināti un apreibuši, viņi atņem muti no mutes, bet jo ciešāk sakļaujas viņu rokas. Viņi sēž un klausās viens otra sirds pukstos. Un raugās sev priekšā uz tumšo purvu, kur mirdz malduguntiņas.

— Lūk, papardes zieds! — maigi čukst Marija.

— Tā mana zvaigzne, — gurdi atbild Briedis, — kas atspoguļojas akacī. Tagad viņa pie mūsu kājām. Tas ir mūsu papardes zieds. Līgonaktī uzplaucis.

Atkal savienojas abu mutes. Pirmais mīlas salkums ir remdēts. Skūpsti kļūst maigāki, gurdāki, saldāki.

Nemanot ir nobālušas zvaigznes. Nemanot nodzisu­šās malduguntiņas. Austrumi sārtojas. Apklusušas līgodziesmas, kuru skaņas gan plūda šurp uz purva malu, bet neatrada atbalsi jaunos ļaudīs, kuru sirdis dziedāja citu dziesmu.

Abi atgriežas ikdienā, izdzirduši aiz sevis eglājā ūjināšanu. Viņi pieceļas, Briedis atsaucas. Pienāk Tau­ris un Trūde.

— Mēs jūs izmeklējāmies pa visu ciemu. Vālodze gaida jau sen.

— Viņa grib paziņot saimei mūsu četru kāzu dienu.

— Skat kā? Kā viņa to zina?

— Vālodze ir zintniece! — Trūde pasmejas. — Un es arī jau sen to zināju.

— Jā, tu arī būsi kādreiz zintniece, — atsmejas pretī Briedis.