RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Viņš iemieg un redz sliktus sapņus: Trūde un Ma­rija jājot gaisos uz slotas kātiem. Nelāga murgs galīgi sabojā Gotlība omu, un viņā uzplūst naids pret Mariju.

«Ragana!» Viņš griež zobus. «Ja Ādams Kunce Ma­riju tiesātu, es viņu neglābtu kā Trūdi, bet nodotu savu liecību: viņa mani apbūrusi!»

Gotlībam nav miera gultā. Te viņam trūkst gaisa. Viņš pielec un atkal klejo pa ciemu, eglēs. Viņš iziet vērī, brien pa dziļo sniegu un, pamazām nomierinājies, atgriežas tikai krēslā. Viņš iet taisni uz lielo māju — saimes istabu. Pienāk pie stellēm, kurās sēž Marija.

— Beidz darbu! Man jāizrunājas ar tevi. Divatā.

Marija paceļ acis uz Gotlību. Tā balss ir skarba,

seja drūma. Saprot, ka to plosa nemiers.

Klusēdama viņa pieceļas no stellēm un seko Gotlī­bam uz āru.

— Ir auksts, — saka Gotlībs. — Iesim tavā kambarī!

Marija iet uz mazo māju un ieved Gotlību istabiņā. -

Abi piesēžas uz lāviņas.

Labu brīdi klusums. Gotlībs pārdomā, kā iesākt. Ma­rija gaida. Beidzot jaunais Volfs saka:

— Jau trīs dienas dzīvoju še, bet tu visu laiku no manis vairies. Kāpēc?

— Es to nedaru, Gotlīb.

— Tev nekad nav bijis laika ar mani parunāt.

— Divus vakarus tu nosēdēji saimes istabā pie

manis.

— Jā gan. Bet svešu klātbūtnē es nevaru ar tevi runāt par to, kas man uz sirds.

— Dienu man jāstrādā kā visiem.

— Piltenē tev atlika laika diezgan arī man.

— Tur dzīvoju dīkā. Te dzīve ir citāda.

— Jā, citāda… Un tu vari ar šādu dzīvi samieri­nāties?

— Man tā ir labi, Gotlīb.

Atkal klusums. Tad Gotlībs pēkšņi jautā:

— Saki man atklāti — vai tu mīli to sumpurni?

— Sumpurni?

— Jā, to Briedi, kā viņu saukā.

— Briedis nav sumpurnis.

— Nepūlies man to iestāstīt! Vai tu viņu mīli? Marija tūlīt neatbild.

— Saki!

— Briedis izglāba man dzīvību. Viņš ir loti labs pret mani.

— To nevar neredzēt. Atbildi, ko jautāju! Marija nopūšas. '

— Jā.

Gotlībs griezīgi, nedabīgi iesmejas:

— Un kad tad būs kāzas?

— Mums kāzu nebūs.

— Nu jā! Inkubiem un sukubiem kāzu nevajag.

— Kā tu teici?

— Es teicu, ka velli un raganas baznīcā nelaulājas. Marija tomēr nesaprot Gotlība apvainojumu. Viņai

ir sveši demonoloģijas termini, un, kaut gan tā no Trūdēs ne vienu reizi vien dzirdējusi i par inkubiem, i sukubiem, šie vārdi tai nekad nav iespiedušies at­miņā.

Jaunais Volfs satraukts satver tumsā Marijas roku kā knaiblēs.

— Tu esi nodomājusi iziet pie šī Brieža?

— Nē. Es nekad neprecēšos.

— Kādēļ ne?

— Nevaru lauzt tev doto vārdu.

— Tā. Bet tu teici, ka viņu mīlot?

— Arī tevi es mīlēju, Gotlīb. Un arī pie tevis neiešu.

•— Tā nu ir skaidra valoda beidzot. Es tomēr gri­bētu zināt iemeslu. Vai varbūt esmu tavās acīs kļuvis sliktāks?

— Nē, Gotlīb. Sliktāka esmu kļuvusi es.

— Tu?

— Piltenē es gaidīju atgriežamies tēvu, sapelnījušu naudu, iedomājos savos sapņos to atgriežamies pat ļoti bagātu. Tad — tādas bija manas vientiesīgās domas — es varētu iziet pie tevis.

— Man tavas bagātības nevajag. Tev nekā netrūks. Nāc man līdz tūlīt tāda, kā esi!

— Nē, Gotlīb. Tagad ir radušies citi apstākļi. Manas jaunās mājas ir šis ciems, šie ciema ļaudis ir mani tuvinieki, viņu dzīve mana dzīve. Tu esi palicis tas, kas biji. Mēs stāvam pārāk tālu viens otram, un kopī­bas dzīves mums nevar būt.

— Tātad tu esi kļuvusi raganai

— Gotlīb!

— Kā citādi lai to saprot?

— Saproti tā, kā tev saku. Zemniece nevar būt rāts­kunga sieva.

— Jā! Bet šī Brieža klātgulētāja zemniece var būt.

— Es teicu, ka nekad neiešu pie viņa. Teicu arī, kādēļ.

Atkal Gotlībs nejauki iesmejas.

— Manis dēļ tev nav jāierobežojasl Atdodu tev tavu solījumu atpakaļ. Tu esi brīva.

— Paldies, Gotlīb. Saku tev to no sirds, kaut gan nedomāju šo brīvību izlietot. Mēģini mani saprast un neņem jaunā, ka nespēju dzīvot pretī savai sirdij. Tā­pat kā tava vieta nevar būt še, vienkāršā ciemā, tā es neiederos namniekos,

Gotlībs strauji pieceļas un žultīgi izdveš:

— Tās ir tukšas valodas!

— Kādēļ tu tā saki?

— Es zinu, kas tu esi.

— Kas es esmu?

— Ragana!

— Ai, Gotlīb!

— Velti izliecies! Es tevi redzēju jājam pa gaisu.

Rātskunga dēls izsteidzas no Marijas kambara. Iziet

pagalmā. Tad apdomājas. Atgriežas priekšiņā, ieiet

Kaspara istabā, sakravā savu ceļasomu, uzmet pieej bisi un iet.

— Uz kurieni, Gotlīb? — Kaspars, kaut gan telpi gluži tumšs, tomēr sajutis jauno Volfu pošamies, sauc tam nopakaļ.

Gotlībs neatbild. Pat neatvadās. Lieliem soļiem viņš steidzas pa pagalmu uz laipu pusi.

Abi vilki pielec tam klāt. Priecīgi lokās apkārt.

Gotlībs strauji apstājas. Viņa krūtīs plosās dusmas un naids, Nikni viņš urbjas ļauniem skatieniem vilkos.

Tie tumsā šo skatu neredz, bet tomēr uzreiz kļūst rāmi. Stāv pārsteigti, sastinguši, kā apmulsuši, kā no­kaunējušies. Tā viņi paliek labu brīdi, kamēr pat asa­jam vilku skatam nozūd aizejošā pēdējā ēnas kustība naktī.

Laiks iet. Ir pagājusi ziema. Pienācis, aizgājis pava­saris. Karaspēka daļas jau gandrīz visur izvākušās. No­mocītā, izsūktā zeme sāk atelpot. Kurzemē atgriezies viņas valdnieks — jaunais hercogs Fridrihs Vilhelms.

Tad pilteniešiem pienāk baigi vasarsvētki. Pilsētā sāk atkal plosīties ļauno garu mānija. Pirmās ziņas no sētas uz sētu nes mūžam nemierīgā, visu zinošā Venta atraitne.

— Mijās māsiņas! — viņa pilnu muti stāsta kaimi­ņienēm. — Vai manu dieniņ, kas nu atkal notiek!

—• Kas tad? Kas tad, mijā Ventien? — Ziņkārē spi- cējas Piltenes sievu ausis.

— Veco Grotusu un viņa sievu apsēduši velli!

— Kas noticis? Ko tie nodarījuši Girotusiem?

— Piebūruši augoņus. Lielus, mellus augoņus uz ro­kām un kājām. Ar elles smaku.

— Ak, debestiņ! — iesaucas kāda sieva no pilsēti­ņas otra gala. — Kā es to neiedomājos!

— Ko tad? Ko tad?

— Ka šī slimība no sātana. Patiesi, tā tas iri

— Kā tad!

— Arī Kleinu būdā visi guļ un mokās ar augoņiem. To jūs neviena vēl nezinājāt.

— Arī Kleini? Nu, tad vairs nav šaubu, ka atkal pa-^ sprukuši ļaunie gari Piltenē!

Pilsētiņas pļāpām radusies viela valodām, beigusies viņņ pelēkā, vienmuļā ikdiena. Garlaicības māktas, tās vadījušas savas dienas visu šo pavasari, jo mēnešus trīs — pēc tam kad izsīka tenkas un nostāsti par uz­traucošo notikumu, kā pats sātans izvedis mācītāja Trūdi pa cietuma durvju atslēgas caurumu, — Piltenē nebija notikusi neviena raganu vai burvju prāva.

Nu dzīve atkal liekas iegriezusies dabiskās sliedēs. Ir atkal notikumi. Velis atkal atgādina sevi: viņš savus ļaudis nav atstājis.

Trūkst vēl tikai vella kalpu, kas viņa uzdevumā rīkojas. Bet arī tāds drīz atrodas. Ventiene atceras:

— Skolotājs Ādams Huneks, nelaiķa mācītāja brālis, pagājušo nedēļu divas reizes apciemojis Grotusus. Kas viņam varētu būt par darīšanām pie tiem nabaga ļau­tiņiem?

Pētīšana risinās tālāk.

— Patiesi… Kas Ādamam Hunekam meklējams Grotusu būdā? Viņš ar tiem ļautiņiem nekad nav sa­gājies.

— Veca Grotusa meitas dēlēns, nerātnais Hanss, — ieminas kāda jaunāka namniece, — esot skolā izdarī­jis palaidnības. Pēc mātes nāves zeņķis, pieņemts vec­tēva paspārnē, pavisam izlaidies. Un tad nu par kādu lielāku nedarbu skolotājs to sūdzējis vecajam Grotu- sam, prasījis, lai puiku stingrāk turot.