RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Vilki pazīst ciema meitas balsi. Niknums uzreiz izgaist. Priecīgi iesmilkstēdamies, astes vēcinādami, tie pienāk. Tikai pirmajā mirkli neuzticīgi paraugās sve­šajā, tad, to apostījuši, izrāda ne mazāku draudzību kā savējai. Visu ceļu līdz nama "durvīm vilki nemitas ap­ostīt ciemiņu.

— Gluži tādi paši kā amtmaņa vilks, — ieminas Gotlībs.

— Jā.

Trūde ko iedomājas.

— Pagājušo nakti tu glāstīji Šarfenberga vilku. Viņi pie tevis jūt savas sugas smaku. Apbrīnojama ir dzīv­nieku oža.

Pirmajās dienās pēc atgriešanās no Piltenes visa ciema uzmanība pievērsta Trūdei. Vakaros, kad sie- vieši vērpj un auž pie skalu gaismas un vīrieši strādā savus ziemas darbus, Trūdei atkal un atkal jāstāsta savi piedzīvojumi pasaulē, un, kad Vālodze tai pār­sien sakropļoto pirkstu galus, visi nāk raudzīt neganto tiesnešu mocību zīmes.

— Nav pasaulē nelietīgāku cilvēku par vāciem! — no sirds skaišas Tauris, pats gan no pasaules vairāk neredzējis kā toreiz Pilteni, kad dažas dienas apmetās krogā pie Kuldīgas ceļa.

— Nežēlīga tauta! — arī Briedis spriež. — Bet gudra! Mums nekad neienāktu prātā, ka vissāpīgākā vieta ir pirkstu gali, ja kādam naidniekam gribam da­rīt ļaunu… Nu jā, tie ļaudis jau neko nestrādā, liek sevi barot un apgādāt zemniekiem, tad jau laika gana izgudrot visādas nelietības.

— Bet kā viņi nākuši uz domām, ka tu esi ragana, Trūde? — iejautājas Taura māte. — Vai tad viņiem tur, pilsētā, patiesi dzīvo raganas?

— Nē, Taura māt. Viņi saka, ka raganas mītot še, pie mums.

— Mūsu ciemā? Ak, tavu aplamību! Mūsu cilts še dzīvo desmitiem gadu, un neviens nav neko manījis, un viņi tur, pilsētā, zina labāk!

— Bet tu, Trūdiņ, teici, — Brieža māte ieminas, — ka Piltenē simtiem raganu esot sadedzinātas. Kā tad tās tur saradušās?

— Tās nebūt nav raganas, bet vienkāršas sievie­tes — kā visas citas. Kāds par viņām ļaunu samelsis, un tiesa tad tik ilgi moka, kamēr nabadzītes vairs ne­spēj ciest un saka visu, ko tiesneši grib dzirdēt. Arī man tāpat klātos un laikam gan nevarētu izturēt stiep­šanu uz sola, ja mani neizglābtu. Es tomēr mokās sa­muldētu aplamības, un tad ļaunajam Kuncem būtu iemesls arī mani mest sārtā kā raganu.

— Es nesaprotu, — Taura māte saka, — kur ceļas viņiem tādas melšas par raganām?

— Senos laikos raganas droši vien būs dzīvoju­šas, — Brieža māte domā. — Un tad, kad tās ari izmi­rušas, ļaudis vēl arvien no viņām baidījušies un sū­dzējušies.

— Niekil — Vālodze noteic. — Tās tikai pasakas. Ari manu vecomāti, tāpat māti un ari mani ļaudis lab­prāt .daudzināja par raganu. Šādas valodas mēdz pa­laist par katru sievieti, kas kaut ko prot no zālēm un ziedēm un dzīvo savrup, nepīdamās ar ļaudīm.

Istabā ienāk Gotlībs, kurš apmeties pie Marijas tēva. Sievietes izbeidz sarunu, jo viesis, kaut gan Trūdēs glābējs, tomēr nav pašu cilvēks, kura klātbūtnē ne­runā visu, kas uz sirds.

Gotlībs nosēžas uz mūrīša, netālu no Marijas. Viņa acis saistās vienīgi pie tās. Gotlībs ir nemierīgs, neap­mierināts. Jau vairāk dienu nodzīvojušam še, tam vēl nav gadījusies izdevība parunāt ar Mariju divatā. Daž­reiz viņam pat liekas, ka tā izvairītos. Bet — Gotlībs sevi mierina — tas tikai tā liekas, jo kādēļ Marija lai to darītu? Viņa tak tam solījusies jau Piltenē, kad vēl dzīvoja jaukajā tēva mājā, un tagad tak tai vajag ar nepacietību gaidīt to brīdi, kad Gotlībs viņu aizvedīs no mokošās meža vientulības — ši nospiedošā klusuma un pasaules atstātibas uz bagātā rātskunga grezno namu, kur, neraugoties uz zemi izsūcošiem kariem, vēl nekā netrūkst. Dzīve meža ciemā Gotlībam izliekas nepanesama — garlaicīga, nabadzīga, nospiedoša. Viņa pilsētnieka dvēsele nespēj saprast un izjust dabas mieru un daiļumu; viņš ir akls un kurls pret to. Kā mūžība tam vilkušās šīs pāris dienas ciemā.

«Šovakar,» Gotlībs nolemj, «man katrā ziņā jāizru­nājas ar Mariju, kad ļaudis metīs darbam mieru un Marija ies uz savu kambari. Un rīt nokārtošu visu ar Marijas tēvu.»

Saime atkal uzsāk valodas. Vecais Ermanis stāsta par hercoga Jēkaba laikmetu.

Gotlībs tikai ar pusausi klausās, Viņš domā vienīgi par Mariju un kāzām.

Beidzot Vālodze pieceļas no aušanas. Laiks doties pie miera. Sievietes pievāc ratiņus, noglabā adīkļus. Vīrieši beidz savus darbus. Marija ar Trūdi novēl labu

nakti un iet. Gotlībs seko. Pie mazās mājas durvīm, kad Marija grib teikt labu nakti, viņš satver tās roku.

— Man jāizrunājas ar tevi! Palieci

Trūde atvadās un iet. Marija stāv mēnesnīcā Gotlība priekšā noliektu galvu, nemierīgu sirdi. Kopš Gotlība ierašanās viņa gaida šo izskaidrošanās brīdi ar mokošu smagumu un nepacietību, tomēr ik dienas centusies no tā izvairīties. Tagad viņa izdveš dziļu nopūtu.

— Mijā Marij! — Jaunais Volfs uzliek maigi roku uz tās pleca. — Es zinu, ka tev še apnicis bezgala. Bet es nevarēju agrāk ierasties.

— Nē, man še nav apnicis, — Marija saka žirgti. — Te ir skaisti.

— Tā tu, nabadzīte, sevi māni, lai kaut kā šo dzīvi panestu, kamēr tiksi .prom.

— Es, Gotlīb, nekad neatstāšu meža ciemu,

— Neatstāsi?…

— Te ir manas mājas.

— Tavas mājas būs Piltenē.

— Tas nav iespējams, Gotlīb.

— Marij! Tu negribi manis?

— Tā es nesaku. Saproti mani pareizi: ir dārza un meža puķes. Pirmās nevar ziedēt meža biezoknī, un otrās nikulos labākā dārza zemē. Manas dzīves saknes ir dziļi ieaugušas še, un, ja tās nocirtīs, ja mani pār­stādīs pilsētā, es nespēšu tur vairs iesakņoties.

— Bet tu tak dzīvoji Piltenē!

— Tur nebija mana vieta. Bērnībā, kad māte vēl dzīvoja, augu aiz Ventas, zemnieku sētā. Un tagad at­kal esmu atgriezusies savā īstā dzīvē, dieviņa noliktā.

— Marij! — Gotlībs ievaidas. — Tu gribi mani atstāt?

Šos vārdus meiča bija gaidījusi un jau sen pārdo­mājusi atbildi.

— Paliec un dzīvo še! — viņa ātri un nedroši pa­saka bailēs, ka Gotlībs varētu patiesi tā darīt, un cerī­bās, ka tam šis priekšlikums būs nepieņemams.

— Kā? Tu gribi, lai es atstāju Pilteni, atstāju tēva māju, kuru pēc tā nāves mantošu, un dzīvoju še, šā drūmā biezokņa vidū? Tas nav iespējams!

Marija atviegloti uzelpo.

" «Paldies dieviņam! To Gotlībs nedarīs!»

Abi stāv viens pret otru mēnesnīcā un klusē.

Marija zagšus paraugās Gotlībā. Tā piere ir sakrun­kota, skati klīst pāri pagalmam uz vēra mello nakts- tumsu. Viņš ir gluži izsists no līdzsvara, jo nebija gai­dījis šādus iebildumus no iecerētās. Tagad visi viņa nākotnes sapņi šķiet sabrukuši.

Marija domā savu domu:

«Stalts un iznesīgs ir Gotlībs, tas tiesa. Neviens jau­neklis Piltenē nav tik patīkams, tik gudrs, tik labi •audzināts. Kā es varēju viņu neiemīlēt? Bet nu šī mīla ir izgaisusi, jo mūsu ceļi šķiras. Cik sveša tagad Pil­tene, un cik, tuvs ir klusais meža ciems! Tās divas pre­tējas pasaules, kas nekad nevar saplūst vienā. Nepār­kāpjama plaisa izrādās starp vācu namnieku dzīvi un latvju zemnieku garu… Bet ja nu Gotlībs tomēr gri­bētu atstāt savu pasauli… Arī tas man nedotu mieru un laimi. Es vairs nejūtu to mīlu, kas kādreiz manu sirdi pacilāja… Ak, cits tēls ir nostājies Gotlība priekšā. Tas — Briedis… Un velti es sevi mānu, cenzdamās sev iegalvot, ka tikai pateicība par dzīvības glābšanu, ka tikai atzinība par tiem neskaitāmiem laip­nības, sirsnības un mīlas pierādījumiem, ko ik dienas viņš man parāda, pilda manu sirdi pret šo lācīgo, smago, vientiesīgo un bezgala labsirdīgo zemnieku puisi… Tā nav, to tagad skaidri apzinos. Es esmu iemīlējusi Briedi… Un mīlēšu viņu atsacīdamās. Brie­dis un Volfu Gotlībs… Arī tie abi ir no divām pre­tējām pasaulēm un nekad nevarēs saprasties. Es līdz šim esmu stāvējusi starp abām un tikai tagad ievirzos tanī, kas man jau šūpulī Laimiņas nolikta… Ja Got­lībs to saprastu un nepieminētu mani ļaunā …»