RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Gotlība domas klīst bez sakarības. Viņš vēl nespēj īsti aptvert savas sapņu pils sabrukumu. Nevar saprast Marijas vārdu nopietnību.

«Gan viņa nāks man līdz uz Pilteni,» viņš beidzot mierinās. «Viss atkarīgs no tā, ko teiks kuģinieks Kas­pars.»

Rātskunga dēls paraugās Marijā. Ievēro: tā dreb. Nakts ir auksta.

— Tev salti?

•— Jā, Gotlīb. Jāiet iekšā.

— Labi. Rīt es pieiešu pie tevis tavā kambarītī. Tad parunāsim.

Marija nesaka nekā. Abi priekšiņā novēl labu nakti viens otram un dodas katrs savā telpā.

Kaspars jau guļ cietā miegā, kad Gotlībs ienāk. Jau­neklis labprāt būtu tūlīt ar to runājis Marijas dēļ, lai tiktu skaidrībā, bet nu jāatliek uz rītu.

Gotlībs noliekas guļas vietā pie otrās sienas. Viņš nevar iemigt. Viņa domas lido ap Mariju.

«Marija negrib atstāt Sumpurņu ciemu.» Viņa sma­dzenēs risinās šīvakara saruna un iespaidi, kādus uz­ņēmis še nedaudz dienās. «Vai tas iespējams, ka gada laikā viņa tā būtu pārvērtusies? Jeb varbūt kāda bur­vība to iespaidojusi? Ciemā mani gan uzņēma laipni — kā Trūdēs glābēju, un Trūde, kā redzams, te jūtas starp savējiem. Bet ļaudis noslēgti, savādi. Varbūt patiesi Huneka meita kļuvusi ragana un ciema iedzīvotāji ir burvji… Vai Marija nav viņu burvības varā? Vai kāds nav sagrozījis viņas prātus? …» Pēkšņi kā zibens iešaujas Gotlība galvā uzminējums: «Tas ir Briedis! Kā agrāk to neiedomājos? Šis jau­nais, neveiklais lācis ir pārāk laipns un uzmanīgs pret Mariju. Viņš to neizlaiž no acīm, tai visādi pakalpo.»

Un Gotlība sirdi iešķiļas neprātīgas greizsirdības dzirkstele. Viņš iedomājas:

«Arī man jāiepazīstas ar ciema ļauno garu burvī­bām. Jāpaliek te, jāizdibina visi noslēpumi. Ja vaja­dzīgs, jāparaksta sava dvēsele sātanam. Tā varēšu Ma­riju atburt un piegriezt sev… Un tad, tad viņa akli sekos man… Ak nē, tad tā būs atkal tāda pati kā gadu atpakaļ. No viņas acīm nokritīs burvību plīvuris, viņa pamodīsies kā no slikta sapņa … Patiesi, viņa tak nevar būt iemīlējusi šo neveikli, šo rupjo zemnieku. Marija ir skolota, mācītāja ģimenē audzināta, redzē­jusi smalkākas namnieku paražas… Jā, viņa būs atkal tāda kā agrāk… Bet kā tikt pie Sumpurņu ciema vellu mākslām? Vai šie ļaudis mani uzņems savā pulkā? Vecā Vālodze te ir pati galvenā burve, tā iet ziedot sātanam viņu vella birzē… Nē, uz to nav ko cerēt… Trūde! Jā, ar to būs jāparunā.»

Jaunais Volfs visu nakti nemierīgi valstās pa guļas vietu. Pusnomodā, pussapnī viņa fantāzija izlido visu burvību un māņu pasauli, kādu radījuši demonomāņi. Tikai gaismiņai svīstot, viņš iemieg un noguļ līdz lie­lai dienai.

Kad Gotlībs pamostas, viņa istabas saimnieks Kas­pars jau sen sēž pie darba — karošu grebšanas. Jau­neklis atceras savus nakts murgus, un tagad tie viņam liekas aplami, neizvedami — uztraukumā radušies.

«Jārunā ar Marijas tēvu. Jālūdz viņa meitas roka,» viņš nolemj.

Uzklausījis rātskunga Volfa dēla bildinājumu, Kas­pars top domīgs.

Arī viņš, sākdams kuģošanu, gribēja tikt pie naudas un kļūt par turīgu Piltenes namnieku, lai tā bērni iz­rautos no grūtā latviešu zemnieku stāvokļa un piere­dzētu vieglas, bezrūpīgas dienas. Tak viņa sievai nepa­tika pilsētas gars, un, kad piedzima Marija, viņa at­stāja Pilteni un apmetās aiz Ventas. Pēc sievas nāves, kad meiteni pieņēma audzināšanā mācītājs Huneks, Kaspars ar vēl jo lielāku centību krāja naudu meitas pūram, lai tā varētu iziet pie kāda tirgotāja. Tā tagad Gotlība lūgums pēc Marijas rokas kuģiniekam varētu izlikties vilinošs. Bet Kaspara uzskati pa šo laiku bija mainījušies. Kuģa bojāejā visu savu ietaupījumu zau­dējis un drauga Ermaņa uzņemts viņa meža ciemā, kā kroplis atrauts no dzīves celšanas darba un pelnīšanas, Kaspars pamazām pārvērtēja savus uzskatus un ierau­dzīja savu, kā arī Marijas laimi ne vairs turībā, bet dvēseles mierā, savas dabas saskaņotībā ar apkārtni. Viņš atzina, ka latvietim ir svešs tas gars, kas valda Piltenes namniecībā, un, vērodams meitu, noprata, ka tā te jūtas labi. Mīlošā tēva vērīgā acs sajuta arī Ma­rijas patiku pret stalto, spēcīgo, labo Briedi; tikai viņš nesaprata, kādēļ tā izturas pret šo jaunekli tik vēsi. Nu, pēc Gotlība atzīšanās, viņš domājās arī to uzmi­nējis, un tagad, kad bagātā rātskunga dēls prec pēc viņa bērna, Kaspars kjūst skumjš.

«Vai Marija patiesi iemīlējusi Gotlību?» viņš domā. «Ak, viņa nebūs ar to laimīga, un es pats ar saviem maldīgiem uzskatiem un centieniem būšu pie tā vai­nīgs. Pats tak esmu viņas garu virzījis uz to, nodo­dams meiteni mācītāja namā un audzināšanā.»

Kaspars klusi nopūšas un raugās Gotlībā.

— Kā jūs domājat, kuģiniek? — Gotlībs nepacietīgi jautā.

— Vai tu … — Kaspars iesāk, bet apķeras un — kā piedzīvojis, pasauli pieredzējis cilvēks — pārlabo vien­kāršo uzrunas formu ar pilsētā lietoto trešo personu: — Vai viņš ar Mariju par to jau runājis?

— Mēs runājām. — Gotlība vārdos skan neapmie­rinātība.

— Un Marija viņu patiesi mīl?

— Jau vairāk gadu mēs mīlam viens otru. Tikai…

— Ko — tikai? . ..

— Vakar viņa bija citāda.

Tēva piere it kā noskaidrojas.

— Viņš domā, ka Marija ir pārvērtusies?

— Man liekas, viņas prāti še ir apmāti.

— Apmāti?

— Viņa būs apburta.

Kaspars pavīpsnā.

— Kāpēc viņam tā liekas?

— Se, Sumpurņu ciemā, kāds ar Jauno garu palī­dzību to savaldzinājis.

— Kā tas varētu būt? Vai viņš ko ievērojis?

— Noteikti neko nevaru sacīt. Bet Marija ir pārvēr­tusies, un kaut kādam iemeslam jābūt.

— Tā?… Bet ko tādā gadījumā lai darām?

— Burvība izgaisīs, kad Marija kļūs mana sieva. Vai jūs, kuģiniek, gribat dot man savu meitu?

Kaspars tūlīt neatbild. Viņš saprot, ka tā nojauta bijusi pareiza: Marija mīl jauno Briedi. Un puisis ir viņas vērts.

— Es nezinu, ko domā Marija, — viņš pēķšņi saka.

— Jums jāpierunā viņa.

— To nevaru. Viņai pašai jāzina par savu dzīvi.

Tā Kaspars nobeidz sarunu. Gotlībs — vēl neapmie­rinātāks — iziet. Priekšnamiņā viņš domās apstājas. Vakar cerībā, ka tēvs to apsveiks kā savu znotu, viņš bija teicies iet šorīt Marijas kambarī parunāt vēlreiz. Nu šis cerības nav piepildījušās, un Gotlībs neuzdro­šinās vērt meičas istabas durvis. Jau pirmajā vakarā viņš pārliecinājās par ciema tikumiem, pēc kuriem sieviešu telpas ir nepieejamas. Te jaunieši mīt nošķirti un tikai precēti ļaudis dzīvo kopā. Ap Pilteni zemnieku mājās ir tikai viena kopīga dūmistaba, tur puiši iet meitās, un arī pilsētas namnieki tik stingri neraugās uz nošķirtību.

Gotlībs tomēr iedrošinās un ver Marijas kambara, durvis. Kambaris ir tukšs. Meitas jau aizgājušas darbos.

Brokasta laiks klāt. Gotlībs iet uz lielo māju. Saime patlaban sēžas pie galda. Gotlībam nav ēstgribas, un viņš nevar sagaidīt maltītes beigas, lai tad pasauktu Mariju ārā un galīgi ar viņu izrunātos. Bet, tikko meiča ceļas, Vālodze to paņem aiz rokas un ved ierā­dīt rakstu aušanai. Stelles nav vieta runāšanai par sirdslietām, un Gotlībs, gluži saīdzis, klīst apkārt pa ciemu. Abi vilki to pavada, un ar tiem viņš kaut kā īsina laiku līdz pēcpusdienai. Pēc pusdienas tāpat Vā­lodze aizņem Mariju ar saviem rakstiem, un Gotlībs, nezinādams, ko iesākt līdz vakaram, iet atlaisties cisās.