RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Nu jā, — beidzot tas mēģina taisnoties, — ra­gana viņa ir, tas skaidrs, un tātad tas vārds — pats par sevi saprotams — varēja kādreiz pasprukt… Bet hav nekāda iemesla pārtraukt nopratināšanu.

— Es saku, tas būs veltīgi.

— Viņa atzīsies, landrāt, atzīsies. Varat būt mierīgs.

— Velti gaidāt! — Trūde pārtrauc Kunci. — Es zinu jūsu nelietīgo tiesāšanu. Jūs tik ilgi spīdzināt cilvēkus, ka tie vairs nevar izturēt un saka visu, ko jūs vēla­ties. Bet no manis jūs neizdabūsit šādu aplamu atzī­šanos, -jo es zinu, ka tad metīsit mani sārtā. Es labāk miršu visbriesmīgākās mokās, bet pierādīšu, kādi ne­lieši jūs esat!

— Aizbāzt muti inkvizītei! — kliedz Klēvers.

Kunces bālās acis ļauni zibiņo, kā gribēdamas iznī­cināt nevaldāmo meiču,

Bende paņem lupatas vīšķi.

— Nevajag! — Trūde atmet ar roku. — Neteikšu vairs neviena vārda. Man pietiek!

Priekšsēdētājs atkal piegriežas stārastam:

— Tātad, godājamo landrāt, nav iemesla pārtraukt tiesas sēdi. Un galā mums jātiek ar mazo negantnieci. Jo ātrāk, jo labāk. Turpinām! Otro gājienu!

— Es pretojos! — Maidels paceļ roku, apturēdams bendes kustību.

— Viena balss pret divām. — Kunce parausta plecus.

— Es nepieļauju! — parasti mierīgais, flegmatiskai3 stārasts iekaist.

— Bet kādēļ?

— Uz moku sola jūs sakropļosit meiteni. Un ja nu viņa neatzīstas, ja izrādās, ka tā nav vainojama bur­vībās, kurās to nepatiesi būtu apsūdzējuši?

— Vēl nav bijis gadījuma, kad ragana neatzītos.

— Atkal jūs, cienība, lietojat šo apzīmējumu. Pa- priekšu tas jāpierāda.

— Bet to var tikai uz moku sola panākt.

— Ir drošāks ceļš.

— Kāds?

— Ūdensprove.

— Tas tagad grūti izdarāms. Venta aizsalusi.

— Var izcirst āliņģi. Cik lielu tik gribat.

— Tam vajadzētu daudz lieka laika. Šodien vairs nepaspēs ledu uzlauzt.

— Neko darīt. — Atviegloti uzelpo Maidels, neiz­rādīdams, ka taisni tas ir viņa nolūks: atlikt tiesu uz rītdienu. — Tad tā paliek …

Kunce saviebjas, bet saprot, ka nevar pretoties. Viņš nedomā, ka daudz zaudējis: saltajā ūdenī iemests cil­vēks, kaut arī sasiets, tūlīt negrims, bet turēsies. Un, ja apsūdzētā nenoiet kā akmens dibenā, tad ir pierā­dīts, ka tā ragana. Viņš piekāpjas, un tā biedram jā­dara tas pats.

Bende aizved Trūdi uz rātsnama cietumu, un tiesneši dodas mājās.

* * *

Otrā rītā kā vējš Pilteni apskrien uztraucoša ziņa:

«Ragana Trūde Huneka izgaisusi savā apcietinājumā aiz bultām un atslēgas. Ļaunie gari ar burvibām atbrī­vojuši savu bandubiedreni.»

— Te skaidrs pierādījums, — jaunākais tiesnesis lepni saka stārastam, — ka šī negantniece patiesi bi­jusi raganai

Vecais Kunce niknumā un uztraukumā nevar paru­nāt. Viņš nodomā pie sevis:

«Taisni viņai, šai nekaunīgai pārdrošniecei, vaja­dzēja izsprukt no maniem nagiem! Tā ir vislielākā nelaime. Es labprāt atdotu pusduci citu raganu pret šo vienu!»

Mums jāatgriežas atpakaļ notikumu gaitā.

Ir īsi priekš pusnakts. Piltene jau sen dus dziļā zie­mas miegā. Sen apdzisuši pavardi, nodzēstas namos sveces un spuldzes. Tikai klusajā, tukšajā rātsnamā vēl kādā logā vāji atmirdz gaismiņa. Tur rātes cietuma sarga kambaris. Vecais Mārtiņš vēl ņav licies gultā. Viņš sēž pie pudelēm apkrauta galda ar otru vīru gur­denās sarunās par augstām lietām. Cietumsarga vēlais viesis ir Piltenes amtmanis Andrejs Sarfenbergs.

Pie amtmaņa kājām guļ viņa uzticīgais vilks. Tas laiku pa laikam nemierīgi paceļ galvu un, kad abu

viru saruna uz bridi apklust, klausās nakts klusumā kaut ko tikai viņam dzirdamu un jūtamu.

— Esi mierīgs, draugs! — Amtmanis noglāsta dzīv­nieka galvu un ielej Mārtiņam kausā vīnu. — Te nav neviena sveša.

Bez abiem dzīrotājiem rātsnama plašajās telpās to­nakt tomēr atrodas vēl kāds, kas te nepiederas. Tas ir rātskunga Volfa dēls Gotlībs. To sajūt Šarfenberga vilka asā dzirde un varbūt pat oža. Gotlībs sēž uz grī­das vecu krāmu kambarī, otrā pusē koridoram, gluži tumsā un gandrīz bez trokšņa urbj ar lielu urbi baļķu sienā.

Savu dīvaino nodarbošanos Gotlībs turpina daudzas stundas. Pirms rātsnama slēgšanas atnācis it kā tēva darīšanās, viņš te bija iešmaucis un noslēpies, neviena neievērots. Kad ēkā apklusa sarga pēdējo gājienu soļi, viņš uzsāka urbšanu. Gotlībs noņēmies atsvabināt mā­cītāja meitu un aizvest uz Sumpurņu ciemu. Tā ne tikai Trūdi viņš izglābs no sārta, bet ari sagādās sev gadījumu tikties ar Mariju. Mīlai neviens ceļš nav par grūtu, neviens uzdevums neveicams. Viņam jāsatiek iemīļotā, bez tās viņa dzīve ir tukša un salta. Un vai var atrast vēl labaku iemeslu ierasties vēra biezokņos nekā kopā ar atbrīvoto Marijas audžumāšu? Kas par to, ka tā varbūt patiesi kļuvusi paragana! Visam ir savs iemesls, un ari jaunais Volfs, kozin, būtu ar mieru norakstīt dvēseli vellam, ja ar to iegūtu mīļoto meiču. Tak tas viņam nebūs jādara, jo par Mariju nav jābai­ļojas: tā nenodosies sātanam.

Gotlībs neatlaidīgi urbj. Baļķis ir ciets un biezs, jo tā kādreiz bijusi āra siena un cietuma kambari tai pie­būvēti vēlāk klāt.

Pēkšņi viņš apstājas darbā. Ejā dzirdami klusi soļi. Gotlībs aiztur elpu. Aiz durvīm savādas, dīvainas ska­ņas: kā šņaukāšana, kā iesmilkstēšanās.

«Kungs dievs!» Rātskunga dēls pārmet krustu. «Pats nelabais te ošņājas. Tas izklausās pēc sumpurņa.»

To saka viņa fantāzija un baigā nakts tumsa, jo sum­purni Gotlībs, protams, nav redzējis dzīvē. Bet klusās, neizprotamās skaņas nav tikai iedomas vien. Aiz lūž- ņāju kambara durvīm kāds ir … 4

Atkal viņa dzirde uztver soļus. Tad ejas galā vāji

iežvanltstas bultas, ieslcrapstas atslēga, iečīkstas eņģes. Brīdi viss apklust, tad dzirdamas čukstošas balsis.

Gotlībs uzraušas kājās un pielien pie durvīm. Soļi ārpusē apstājas taisni pret viņu. Atkal dzird tā kā smilkstienu. Tad paveras durvis un jaunekļa acis ap­žilbina laternas gaisma.

— Tas ir viņš — Volfu Gotlībs! — skan izbrīnējies čukstiens. — Ko viņš te dara?

Pārsteigtais rātskunga dēls, grīļojošām kājām at ; kāpies sāņis, stāv, pie sienas piespiedies.

«Viss pagalam!» viņš domā.

Nedaudz mirkļos viņa apžilbinātās acis aprod ar gaismu, un viņš saskata traucētāju durvīs. Tas ir amtmanis: Arī viņa vilks. Nu Gotlībs atskārst divainās šņaukāšanas un smilkstēšanas cēloni: vilks viņu saodis aiz durvīm.

— Ko viņš te dara? — Sarfenbergs atkārto jautā­jumu.

— Es… es gribēju… — Gotlībs stostās un nolaiž acis.

Amtmanis ierauga jaunekļa rokā urbi un pēkšņi iedomājas:

— Viņš gribēja izurbt cietuma sienu?

— Jā.

— Tad tās bija klusās, grauzošās skaņas, ko Trūde dzirdējusi.

— Gotlīb! Tu gribēji mani atsvabināt, — jaunā Volfa ausīs skan meitenes čuksts.

Gotlībs pacel skatu un pamana aiz amtmaņa mācī­tāja meitu.

— Trūde! Jā, jā …

— Bet nu mums jāpazūd! —* Pēc īsa brītiņa Sarfen­bergs sakustas. — Nāc! Paturi uguni!

Gotlībs saņem brīvajā rokā sniegto laternu. Amtma­nis atgriežas pie cietuma durvīm ejas galā, aizbultē tās, noslēdz. Tad klusi paver cietumsarga durvis, pa­kar pie sienas atslēgu.

Gotlībs redz pa durvīm veco Mārtiņu gultā cieši iemigušu, redz pudeles uz galda un saprot, kā amtma- nim izdevies atbrīvot Trūdi.