RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Bet kā to izdarīt?

— Es izdomāju. Drīz jānotiek jaunu landrātu izvē­lēšanai mirušo vietā. Šai sakarā es «Jūtīšu fogtu uz Kuldīgu un Aizputi. Tas jādara tūlīt, vēl šodien, iekams Kunce nav nolicis tiesas dienu. Pirms nedējas fogts neatgriezīsies, tik ilgi tiesa būs jāatliek, un pa

tam es — ar dieva palīgu — ceru tik tālu atveseļo­ties, ka varēšu iet uz rātsnamu.

— Patiesi, tā ir laba iedoma.

— Tādēļ ejiet, mīļais amtman, aiciniet tūlīt pie ma­nis fogtu!

Sarfenbergs pieceļas un steidzas izpildīt uzdevumu. Vēl to pašu dienu fogts aizbrauc.

* * *

Nedēļu vēlāk rātsnamā notiek Trūdēs tiesāšana. Lan­drāts Maidels ir atkal uz kājām. Siltajā kažokā ieti­nies, viņš sēž ar sarkanu drānu apklātā galda galā. Otrā galā jaunākais tiesnesis — mazliet aprobežotais rātskungs Hanss Klēvers. Priekšsēdētāja vietu ieņem vecais, bezzobainais, fanātiskais Ādams Kunce. Tā pa­rasti īgnā seja raganu tiesas sēdēs staro svinīgā paš­apziņā. Blakus pie pults stāv skrīveris.

Nemīlīgajā, drūmajā tiesas istabā bez sarkanā galda vēl atrodas tikai moku sols. Šodien to nelietos, jo lie­cinieku noklaušināšanu Kunce novelk arvien gandriz līdz pašam vakaram, izprašņādams visus sīkumus, ļau­dams vaļu apvainotāju apgalvojumiem un fantāzijai. Tā viņš savāc tik daudz apvainojumu, ka tiesājamais uz visiem pat nespēj atbildēt un galu galā, gluži ap­mulsis, atzīst visu, ko no tā grib dzirdēt.

Priekšsēdētājs atklāj sēdi. Huneka Trūdēs prāvai jau ir priekšā labs saišķis papīru — aktis no iepriekšējās tiesas, kad meiču notiesāja sadedzināšanai uz sārta irt etfigie. Nu Kunce tās atkal svinīgi ceļ galdā.

Veselu stundu skrīveris lasa veco protokolu, laiku pa laikam pārtraukts ar priekšsēdētāja piezīmēm un paska idroj umiem.

Pēc tam sākas liecinieku nopratināšana. Tiesas kalps pa vienam sauc iekšā lieciniekus. Tie runā plaši un gari, atkārtodami pirmajā tiesāšanā teiktos apgalvo­jumus un apvainojumus. Bieži viens otrs sapinas pret-_ runās, un Maidelam, ar pūlēm sekojošam sarežģītajām liecībām, vairākkārt jāceļ iebildumi. Bet vecā Kunces atmiņa ir apbrīnojama, un viņš prot visu atkal savest sakarībā.

Pienāk pusdienas laiks. Sēdi pārtrauc, un pēc mal­tītes tā atkal turpinās. Līdz krēslai ievelkas liecinieku izsaukšana. Tad viss liekas kārtībā, un nākošā dienā var sākties apsūdzētās pratināšana.

Skrīveris ir noguris. Maidelam galva griežas no visu dienu dzirdētām aplamībām. Bet Kunce un Klēvers tikai tagad sāk īsti iesilt. Tak .sēde jābeidz.

Otrā dienā jau agri atkal tiesa sēstas pie galda. Ve­cais Kunce nevar sagaidīt raganas pratināšanas sā­kumu. Viņš jau sēž savā vietā un, kad ierodas tā biedrs Klēvers ar stārastu Maidelu, nepacietīgi uzsauc rātes kalpiem:

— Ko gaidāt! Vediet iekšā apsūdzēto! Atri!

Pēc brītiņa kalpi atgriežas ar Trūdi bendes pava­dībā.

Priekšsēdētājs sāk pēc visām formalitātēm:

— Kāds viņas vārds, pavārds?

Trūde izskatās bāla un novājējusi. Seja kā bez dzī­vības. Tikai acis tumši deg zem puspievērtajiem plak­stiņiem. Viņa atbild mierīgi, dobji, dzijā vienaldzībā,

kā liekas.

—- Trūde Huneka.

— Vecums?

— Astoņpadsmit gadu,

— Dzīvesvieta?

— Pagaidām Piltene.

— Vai viņa zina, par ko tiek apvainota?

— Nē un jā.

— Kas tas ir — nē un jā?

— Tiesa man nav teikusi, kādēļ tiku sagrābta. Iemeslu varu uzminēt, jo pazīstu tiesnešu tieksmes.

— Tā ir tukša runāšana. Atbildēm jābūt īsām un noteiktām. Vai viņa zina, kādēļ apcietināta?

Trūde klusē. Velli Kunce atkārto jautājumu. Trūde ir noņēmusies teikt tikai to, kas viņai skaidrs un par ko var būt droša, ka atbilde pat mulsināšanas gadī­jumā būs viena. Veselu nedēļu pavadīdama cietumā, viņa visu pārdomājusi un pārlikusi. Trūde klusē. Bet Kunce neatlaižas. Viņš no savas puses pat nenozīmī­gākos sīkumos prasa tādu atbildi, kādu pats vēlas. Vi­ņam ir sava kverkšķināšanas sistēma, ilgus gadus lie­tota ar labiem panākumiem.

— Ko viņa domāja, — viņš mēģina no citas puses tikt pie atbildes, — kad šī gada februāra trīspadsmitā dienā es ar rātes kalpiem ierados viņas tēva namā?

— Domāju, ka rātskungs Ādams Kunce ieradies peЈ manis.

— Tātad viņa zināja, par ko to apcietina?

— Es to nevarēju zināt, bet uzminēt gan.

— Noteiktu atbildi — jā vai nē?

Dītriham Maidelam apnīk šī sīkumīgā niekošanās. Viņš saka stingri:

— Iesim tālāk, priekšsēdētāja kungsl Tā jūs varat vēl samulsināt noklaušināmo. Bet tāds tak, es ceru, nebūs jūsu gluži lieko un nevajadzīgo jautājumu no­lūks? _

Veca Kunces piere piesarkst. Viņš mazliet apjūk, jo patiesībā allaž savu noklaušināšanu dibina tikai uz apmulsināšanu, kaut gan pie šī jautājuma vēl nav ko mulsināt, un te parādās tikai viņa sīkumainā forma­litāte un savā ziņā — tiepība.

— Atļaujiet, landrāta kungs! — viņš saka asi. — Noteiktas atbildes prasīšana nevienu nevar apmul­sināt. Bez tam nebūt nav lieki zināt, vai pati inkvizlte zina vai nezina, par kādu noziegumu to tiesā. No tā varēsim taisīt slēdzienus turpmākā gaitā.

— Es prasu pāriet pie turpmākā.

Kunce parausta plecus un, paraudzījies papīros, īgni jautā tālāk:

— Vai viņa atzīstas, ka pagājušā — 1709. gada pa­vasarī tā aizbēgusi no tēva mājas uz Sumpurņu ciemu?

— Es tad atstāju tēva māju un aizgāju līdz savai audžumāsai Marijai uz lielā vēra vidu, kur dzīvo viņas tēvs.

— Uz Sumpurņu ciemu?

— Tā jūs to saucat.

— Ja tur dzīvo sumpurņi, tad tas ir Sumpurņu ciems.

— Tur sumpurņi nedzīvo.

— Vienalga, sumpurņi, dēmoni, ļauni gari.

— Tur mājo krietni, godīgi cilvēki.

— Tā? Pie kādas draudzes tie pierakstīti?

— Viņi nav nevienā draudzē.

— Ļoti labi. Tātad tie ir ļaudis, kuri atteikušies no dieva.

— Nebūt ne.

— Bez draudzes, bez baznīcas nevar būt dieva.

— Ja tā, tad pirmsākumā jau būtu bijusi baznīca, draudze un tās radījušas dievu? …

Landrāts nespēj atturēt smaidu. Viņš priecājas par jauno meiču, kuras prāts izrādās nesalīdzināmi pārāks par tās tiesneša prātu.

Bet Kunce nemana atbildes ironiju; gandrīz apmātā vientiesībā viņš turpina;

— Kas atsakās no kristīgas baznīcas, tas ir pagāns. Un pagāni kalpo vellam. Tātad to dara arī Sumpurņu ciema iedzīvotāji. Atzīsties!

— Vēra ciema ļaudis nekalpo vellam. Viņi piesauc debestēvu.

— Tā? Tu apgalvo, ka tie ļaudis, tie pagāni, tic kris­tīgo dievam?

— Nepavisam es to neapgalvoju.

Atkal vecā tiesneša piere piesarkst.

— Vai tu gribi mani mulsināt?

— Tādas gribas man nav.

— Tu teici, ka viņi piesaucot debestēvu.

— Teicu.

— Un tūlīt noliedz, ka viņi ticot dievam.

— Nekad to neesmu darījusi.

— Nepiesienies pie maniem vārdiem! Neapgalvo­dama, ka pagāni ticot dievam, tu ar to pasaki, ka viņi netic.

— Viņiem nav jātic dievam. Viņi to zina.

— Ko zina?

— Zina dievu.

— Bet netic tam.

— Mēs ticam tam, ko nezinām. Ko zinām, tam vairs nav jātic.

Kunce izvelk mutautiņu un sāk slaucīt uz kailās gal­vas parādījušos sviedrus. Viņa jaunākais biedrs, sa­raucis zemo, aprobežoto pieri krunkās., bargu skatu urbjas Trūdē. Stārasts Maidels, pavisam aizmirsis tiesai piederošos svinību, neslēpj prieku par mācītāja mei­tas drošo, noteikto, saprātīgo valodu. Arī pati Trūde, liekas, nedomā par savu likteni, aizrāvusies ar intere­santo disputu, kurā tagad izdevība lietot tēvoča Ādama loģikas stundā iemācīto secināšanas mākslu.