RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Kāda namniece pieiet pie Ģerdas un, noglāstījusi tās kamiesi, līdzjūtīgi saka:

— Nabadzīte! Kādas mokas viņai gan bija jāpār­cieš! Bet nu ir vadzis pilns. Dievs neļaujas apsmieties.

Ģerda nenojauš, ko kaimiņiene domā ar pēdējo tei­kumu. Jautādama viņa to uzlūko.

— Nu viņai būs miers, — namniece turpina un klu­sāk piebilst: —Tiesa nesaudzēs raganu.

— Es nesaprotu, — brīnās Ģerda.

— Kad viņas brālis būs apglabāts, Ādams Kunce un Hanss Klēvers te ieradīsies likuma vārdā. Tie iztīrīs še gaisu. Vairs raganas viņu nemāks ar savām vellu mākslām.

Namniece pamet Jaunu skatu uz Trūdi.

Ģerda nekā nezina, kas pilteniešiem nodomā; Trūde tai nav stāstījusi amtmana nesenā apciemojuma iemeslu. Ģerda gluži apmulsusi no namnieces dīvai­niem vārdiem.

— Ko kaimiņiene īsti grib teikt? — Viņa nesapra­šanā to uzlūko.

— Es saku, ka viņas brāļameitai sārts jau sakrauts.

Ģerda ķer roku pie sirds:

— Vai viņa runā par Trūdi?

— Par ko gan citu?

— Trūdei būtu sakrauts sārts!

— Ak, dieniņ! Kam gan citam?

Nu mācītāja māsa tikai atjēdzas, saprot visu un sāk histēriski raudāt. Ļaudis pagriežas pret viņu. Trūde, kaut ko nojautusi, strauji pieceļas un nāk pie krust­mātes. *

— Kas noticis?

— Trūdei, Trūdei! — nabaga vecā sieviete izmisusi iesaucas un apkampj brāļameitu.

— Ko viņa teica krustmātei? — Trūde sarauktu pieri griežas pret namnieci.

— Es teicu, ka sava tēva dvēseli tu esi pazudinā- - jusi, bet Ģerdu pazudināt tev neizdosies!

— Tiesa izkvēpinās no šī nama tavus elles garus! — drūmi saka kāds līks vecis.

— Un paglābs Ģerdu, — piebilst cita kaimiņiene.

Trūde nicīgi iesmejas.

— Nelgas! Jūs, sātanam nodevušies nelgas!

— Mēs? — Kāds barā nedabiski iesmejas. — Tā

esi tu!

— Tu liedzies, ka tev ir sakari ar nelabo?

— Apmātie! Es esmu atraisījusies no māņiem, kas valda jūsu starpā. Man nav nekādu sakaru ar to, kas apmāc jūs.

Līkais vecis iznāk no bara un nostājas Trūdēs

priekšā.

— Vai tu veselu gadu nepavadīji Sumpurņu ciemā?

— Jā, es dzīvoju meža ciemā. Bet tur nav it nekā no visa tā, ko jūs domājat.

— Tā? Bet kāpēc tu gāji turp?

Trūde samulst. Viņa nevar atbildēt. Velti būtu mē­ģināt tumšajam pūlim izklāstīt savu atdzimšanu. Viņi nespēj un negrib to saprast.

— Viņa klusē! — iegavilējas kaimiņiene, kura bija gribējusi mierināt Ģerdu. — Tā ir atzīšanās!

Ģerda Trūdēs rokās zaudē samaņu. Meiča ar lielām pūlēm aizvelk paģībušo līdz tuvākam krēslam un no­sēdina. Neviens tai nepalīdz. Kamēr krustmeita no­darbojas ap krustmāti, bars arvien vairāk iekarst. At­skan draudi, lāsti, zaimi. Drošsirdīgākie jau grib grābt ciet raganu un stiept uz rātsnamu.

Tad ienāk vecais, bezzobainais rātes tiesnesis Ādams Kunce divu' apbruņotu rātskalpu pavadībā.

Bars pašķiras. Raganu tiesnesis pienāk pie Trūdēs un paģībušās Ģerdas. Aizskar ar savu amata spieķi mācītāja meitas plecu.

— Likuma vārdā!

Trūde atgriežas. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu. Bet acis liesmo.

— Seko man! — Tiesas vīrs pacel svinīgi spieķi.

Amtmanis Andrejs Sarfenbergs domā par Trūdēs glābšanu. Norunātā bēgšana neiznāca, fanātiskie pil- tenieši aizsteidzās nodomam priekšā. Bet vēl ir viena cerība. Viņš iet uz pili pie stārasta aprunāties.

Landrāts Dītrihs Maidels. ir saslimis, saaukstējies braucienā uz Aizputi pagājušo nedēlu. Viņš tomēr ceļas no gultas, ietinas kažokā un, atsēdies pie kamīna, pieņem savu amtmani.

Vecās, pussagruvušās bīskapa pils ieplaisājušie mūri ir mitri, un stārasta dzīvojamās telpās, gan mājīgi iekārtotās, dveš pelējuma gaiss. Viss Piltenē iet uz postu, un arī landrāts tic, ka piepildās kādreiz notie­sātās raganas — Sisu mājas saimnieces lāsti. Tādēļ viņš ar dzīvu interesi uzklausa Šarfenberga stāstu par nupat mirušā mācītāja meitas nodošanu raganu tiesai.

Kad amtmanis beidzis, Maidels, domīgi kamīna ugunī raudzīdamies, papurina galvu.

— Es neticu, mīļais Šarfenberg, ka Huneka meita varētu būt ragana. Viņa ir audzināta baznīcas garā, un nelaiķis mācītājs bija pārāk sirdīgs sātana apkaro­tājs. Kā gan Trūde varētu būt tiekusies uz pretējo pusi? Un vispār tā raganu sērga pie mums ir nejē­dzība! Nekur citur visā hercogistē tā neliesmo sārti kā Piltenē. Man liekas, ka lielāko daļu apsūdzēto na­baga sieviešu par raganām pataisa mūsu pārāk cen­tīgā raganu tiesa. Nesen par to pārrunāja landtāgā — tāpat garāmejot. Tad landrāts Heikings izteicās ļoti zobgalīgi, ka vecajam Ādamam Kuncem sen būtu sa­kaltusi mēle, ja māņticīgie pilteņieši tam laiku pa lai­kam neapgādātu kādu raganu; raganu prāvas esot viņu vienīgā bauda, un tikai tās varot tā bezzobainā mutē likt saskriet siekalām.

— Tas ir Joti saprātīgi teikts, landrāta kungs, — amtmanis iebilst. — Man gadījies novērot rātskungu Kunci pēc tiesas sēdēm. Viņš priecājas kā bērns, kad izspiedis no kādas nabaga sieviņas atzīšanos.

— Es esmu arī pārliecināts, — stārasts turpina, — ka toreiz, pirms ilgiem gadiem, notiesātā Sisu saim­niece nebija burve un ne viņas, ne arī citu sārtā sa­dedzināto mākslas ir vainīgas pie posta, kas gadu no gada arvien vairāk piemeklē Pilteni, bet gan pašu tiesnešu neprāts un — es šinīs dienās slimodams to iedomājos — galvenā kārtā nabaga izmisušās Sisenes lāsti. Ar dieva piesaukšanu viņa toreiz nolādēja pil­sētu . . . Vajadzētu patiesi reiz darīt galu laužu dedzi­nāšanai. Bet tas nestāv manā varā. Man pat pašam sava amata pienākumā jāpiedalās tiesas sēdēs, bet, tā

kā šīs nejēdzības man derdz, tad atsvabinos no tām, sūtot savā vietā fogtu. Tak arī fogts, liekas, nav neko daudz labāks par Kļjnci un Klēveru.

— Godājamais landrāta kungs, — Sarfenbergs ieņem elpu, sajuzdams, ka valodas ievirzījušās viņa apcie­mojuma iemeslam labvēlīgā gultnē, — ja jūs reiz mē­ģinātu pats piedalīties tiesas sēdē, varbūt jums izdotos vest apmātos pie prāta un panākt nelaiķa Huneka mei­tas atbrīvošanu. Trūde ir krietna meiča ar labu sirdi un gaišu galvu. Jūsu paziņa no Jelgavas galma lai­kiem — Ugāles meža ciema saimnieks, bijušais virs­nieks Ermanis Zviedris, kad to satiku Ventspilī un no­devu tam jūsu uzdevumā Huneku Ģerdas vēstuli, arī slavēja meiteni. Viņa gribot apmesties pie tā uz pastā­vīgu dzīvi…

— Tā? … Patiesi, šī krietnā vīra dēj vajadzētu kaut

ko darīt mācītāja meitas labā . . . Kad rātes tiesa domā V nolikt sēdi?

— Kunce nekavēsies.

— Zēl, ka taisni tagad man uznācis šis nelāga dru­dzis … Ja es tomēr mēģinātu celties un iet uz rīits- namu .. .

Sarfenbergs raugās stārastā: tā bālā piere apklāta sviedru rasu. Viņa pleci, pat kažokā tīti, dreb, kaut gan kamīna svelme izplata ap sevi patīkamu siltumu. Nē, šādā stāvoklī nav iespējams sēdēt ilgas stundas, varbūt pat visu dienu pie tiesas galda aukstajā rāts­namā.

— Ja varbūt varētu, amtmanis iebilst, — kaut kāda iemesla dēj atlikt tiesāšanu?

Maidels pavīpsnā.

— To varētu tad, ja arī fogts būtu slims.

— Fogls ir spirgts un vesels.

— Un tādēļ fogtam jāaizbrauc no Piltenes. Ja viņa te nebūs, tiesa nevar notikt. Ir vajadzīgi trīs locekli sprieduma teikšanai. Fogtam jābūt tik ilgi prom, ka­mēr varu pats piedalīties sēdē.