RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Tā arī tagad, kad vecaistēvs atgriežas ar nastām ap­krautiem zirgiem, viss ciems gaida, kas šoreiz būs at­vests.

— Tev, Trūde, raksts no Piltenes. — Ermanis pa­sniedz meičai amtmaņa iedoto vēstuli.

— Man? — Trūde piesarkst un, pazinusi krustmātes greizos burtus, drebošām rokām plēš vaļā aploksni.

Ģerda raksta:

«Ai, Trūdei, mīļais, bet nerātnais bērns! Atgriezies mājās, viss piedots. Tēvs jau labu laiciņu ir ļoti sa-, vārdzis, nedēļu atpakaļ likās uz gultas, un man bail," ka viņš vairs necelsies. Arvien ļaunāka top viņa sli­mība. No sākuma Tavs neapdomātais solis — bēg-

šaria no tēva pajumta — viņu saniknoja; viņš nekā ^negribēja par Tevi zināt. Bet tēva sirds tak nevar atstumt meitu un drīz nomierinājās cerībās, ka Tu ; beidzot nožēlosi savu palaidnību un pārnāksi. Bet laiks iet, un Tu nenāc. Ik dienas arvien vairāk viņu sāk mocīt pašpārmetumi, ka viņš maz par Tevi rū­pējies, ka viņš neesot pietiekoši labi Tevi audzinājis. Arī to viņš sev pārmet, ka pirmajā dusmu un bēdu brīdī taisījies Tevi izmest no savas sirds. Pēdējā laikā tēvs gandrīz nemaz vairs neēda un galīgi sa­gura, līdz bija jāliekas slimības cisās. Pātarus tēvs vairs nenotur, jo vecā baznīca ir sagruvusi, jaunai tikai pamati vēl ierakti (nav naudas, ko tālāk celt) un ziemu klajā laukā nevar sprediķi teikt. Tad nu es Tevi no visas sirds lūdzu, Trūdei, — nāc tūlīt bez kavēšanās uz mājām, lai paspētu tēvu pirms nāves iepriecēt un atvieglot tā pēdējo stundiņul

Kaut jel šis mans raksts sasniegtu Tevi, bērns! Sūtu Tev sveicienu. Tava krustmāte Ģerda.

Ziemas svētkos, 1709. gadā.»

Šādas bija ziņas no mājām.

Izlasījušai vēstuli, Trūdei saskrien asaras acis. Viņa nozūd no laužu pulciņa klētspriekšā un Iet uz savu kambari. Marijas te nav: tā pie citiem. Trūde ir viena un var netraucēta nodoties savām sajūtām. Tomēr kaut kā viņai ir žēl. Ne krustmātes; tās vietu ieņem Vā­lodze. Ne glītā kambarīša mācītāja namā; to atvieto dabas skaistums kā vasaru, tā ari ziemu. Trūdei ir žēl tēva, kurš slims, kuram varbūt būs jāmirst, viņu vairs nesatikušam.

Ilgas pēc tēva tai jau šad tad bija uznākušas, bet nekad tik spēji kā. tagad, uzzinot par viņa slimību. Tikai tagad viņa iedomājas, ka tēvs var būt noskumis, satriekts par viņas vieglprātīgo aizbēgšanu un ka viņš dienu no dienas neziņā, kas ar meitu noticis, bēdājas un domā par viņu.

Protams, skuķe cenšas arī sevi attaisnot: ko lai dara, kad no vēra vidus nav iespējams tēvam rakstīt un pa­ziņot, ka meitai klājas labi? Un ko lai dara, ka viņai te patīk labāk nekā vienmuļajā, pelēkajā Piltenē?

Atpakaļ uz Pilteni Trūde neies. Tur tai nav ko darīt;

še tā ne tikai atradusi sev vīru — jauko Tauri, bet ari savas dzīves uzdevumu — būt lielas dzimtas un vēlāk varbūt vesela novada zintniecei priesterienei — dievī­bas prāta un gara tulkotājai… Tomēr tēvs jāredz pirms nāves. Jāizlūdzas viņa piedošana. Citādi dzīvē nevar būt īstas, pagājības neaptumšotas laimes.

Iet dienas. Trūde pati nevar saņemties un izrunāties ar Vālodzi. Beidzot to izdara Tauris, kuram saderinātā atklāj katru sirds kaktiņu. Vālodze norāj meiču, ka tā kavējusies iet pie slimā tēva, skubina viņu. Kā ceja vadoni Ermanis dod, protams, Tauri, un kādurīt abi, sagatavojušies un paņēmuši līdz visu nepieciešamo, sēžas zirgos. Tā tomēr tikšot cauri biezokņiem, bet kājām dziļais sniegs nebūs izbrienams.

Ceļā abi norunā, ka Tauris apmetīsies aiz pilsētas krogā, kur gaidīs Trūdi atgriežamies. Vismaz nedēju tai būs jāpaciemojas un jāpabūt pie slimā tēva.

Vecā. Piltenes mācītāja dzīvesspēki ir sabrukuši. Viņa gars aptumšojies. Trūdei un krustmātei Gerdai dienu un nakti pamīšus jāsēž pie nemierīgā slimnieka gultas, kurš pastāvīgi traucas augšā steigties uz raganu sabatu Karātavu kalniņā. Gosvins Huneks dzīvo vairs tikai savu dēmonu pasaulē un liekas būt izlīdzis un sa­draudzējies ar visu mūžu sīvi apkarotiem Jaunajiem gariem, burvjiem, raganām.

Vakaros, krēslai iestājoties, Trūde aizstaigā līdz kro­gam aiz pilsētas pie Kuldīgas ceļa, kur apmeties Tauris ar zirgiem. Trūde, izstāstījusi labajai krustmātei savas sirdslietas, ar tās apauju mēģināja pierunāt līgavaini nākt un dzīvot mācītāja mājā, kaut priekšiņā, bet Tau­ris atteicās. Tā abi satiekas tikai vakaros kailajā, pie­snigušajā birztalā aiz stadulas.

Ir jau pagājusi nedēja. Trūde saprot, ka tagad nevar tēvu atstāt. Ir jānogaida vai nu uzlabošanas, vai — viss dieva ziņā — nāve. Birzē tiekoties ar Tauri, Trūde saka:

— Neiznāk, mījais, kā bijām norunājuši. Tev jāat­griežas ciemā, jo man varbūt vēl ilgi jāpaliek te. Būtu labāk, ka tu atnāktu man pakaj, teiksim, pēc mēneša.

Tad būs pavasaris. Varbūt tad tēva vairs nebūs un es būšu gluži brīva.

Tauris top domīgs.

- 1 — Tik ilgi tevi neredzēt…

— Ko lai dara? Krogā tev nav nekāda patīkamā

dzīve.

— Man, Trūdiņ, ir patīkami tur, kur esi tu.

— Tad nāc uz mūsu mājām!

— Nē, to ne.

— KādēJ ne?

— Vārdos nevaru tev to paskaidrot. Nē, es negribu, nevaru… Man še, krogā, būtu ļoti labi, bet nav vairs barības zirgiem. Pilsētā nevar dabūt nekur ne kūlīti

salmu. Visu atņēmis karaspēks.

— Jā, pilī apmeties liels bars… Tādēļ tev jādodas uz mājām, Tauri. Man bail, ka kareivji neatņem tavus zirgus. Vēl šorīt pulciņš ielauzās mūsu kaimiņu stallī un aizveda tā kumeļu.

Taurim citas izejas neatliek. Abi nolemj, ka puisis jau rīt pirms gaismiņas atstās Pilteni un atnāks taisni pēc mēneša, lai vestu Trūdi atpakaļ tur, kur tā sev atradusi jaunu mājvietu un jaunu dzīvi.

Rītā, pavadījuši Tauri, Trūde atgriežas mājās nomai­nīt pie tēva gultas krustmāti.

— Šonakt tēvs gulēja loti labi, — Ģerda ieprieci­nāta pastāsta un iet mazliet nogulēties.

Trūde piesēstas. Aust gaisma. Meita noraugās tēva bālajā, iekritušajā sejā. Tā pat miegā liekas nemiera pilna. Šad tad iekustas viņa lūpas, kaut ko pa sapņiem runādamas. Laiku pa laikam viņa piere sagrumbojas; tad viss ķermenis pēkšņi saraujas.

«Arī miegā viņam grūti,» nodomā Trūde un nopūšas. «Viņš cīnās ar saviem paša radītiem dēmoniem kā garureģis, kurš izsaucis garus, bet aizmirsis burvju formulu, ar kuru tos atkal aizraidīt pazemē. Par šādiem gadījumiem stāsta viens otrs mags tēva grāmatās… Visi cilvēki pasaulē bīstas ļaunā. Arī latviešiem ir savs velis, kā stāsta pasakās un teikās. Tak tas nav pārāk ļauns, tas nevar cilvēku pazudināt, bet tikai vairāk vai mazāk kaitēt viņa mantai, viņa šīsdzīves labklājībai. Vālodze stāsta, ka debestēvs piemājojot visā dabā un tātad arī cilvēku sirdīs. Velis mītot pa­zemē, aiz veļu valsts, un tikai retumis parādoties zemes virsū, apmezdamies vai nu vecā rijā, vai purva akacī. Viņš, lai gan spēcīgs miesā, garā esot vājš, un katrs rijnieks ar to tiekot galā, dieviņam palīgā nākot. Tur­pretī baznīcas sātans, elles lielkungs, ir varenāks vēl par pašu kristīgo dievu. Vai tā nav slikta sirdsapziņa, kas baznīcai iedveš tik varenu bijāšanu un bailes no vella? Daudz ļauna tā pati darījusi šai zemē, to iekaro­dama ar krustu un zobenu, apkaudama un apspiez­dama dieviņa ļaudis.»

Šādos prātojumos nogrimušo Trūdi iztraucē troksnis uz ielas. Viņa pieceļas un klusi, lai nemodinātu gu­ļošo, pieiet pie loga. Pretējo namu apstājuši kareivji. Nes laukā miltu maisus. Kāds būs saodis noslēptus pār­tikas krājumus, un nu tos atņem tie, kam vara. Ka­reivji aizstiepj laupījumu. Tiem pakaļ skan aplaupīto raudas un lāsti.