RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Tev jārok, bērns!

Trūdēs rokā dreb lāpstas kāts. Vai arī viņa sāk šau­bīties par savu veļu nakts pieredzi? Nē, tā pagriežas sānis pret iegarenu cinīti un iedur tanī lāpstu. Dzelzs atsitas pret akmeni.

Drudžainā ritmā kustas meičas pleci, atmetot velēnu pēc velēnas. Zem tām parādās akmeņu grēda. Paveļas nost augšējā akmeņu kārta.

— Lūk, spals! — saka Vālodze, norādīdama uz grē­das galu.

Trūde satver zaļganu, apsūbējušu rokturi. Velk. Tas nekustas. Zobens pārāk cieši iespriedies akmeņu ze­mākajā kārtā. Atkal viņa ķeras pie lāpstas, atrok ma­lās zemi, izveļ vēl akmeņus no bedres. Nu redzams ieroča asmenis un pie tā galvaskauss.

Tagad zobens izvelkas no zemes viegli. Trūde to pa­sniedz Vālodzei. Zintniece tur rokās ieroci un domīgi raugās vecās dzelzs rūsas izēstajos robos.

— Tas kādreiz bija spožs, saulē mirdzošs, — viņas lūpas čukst. — Viņš ķēniņa rokā sargāja mūsu zemi. Piecpadsmit gadsimti ir aizritējuši, un vēl viņa spēks nav gaisis. Viņš sargā mūsu ciemu, vēri.

Ermanis, veicis necerēto pārsteigumu, stāv pārdo­mās. Tad sjika:

— Jā, sentēvu gari mūs sargā… Dur zobenu atpa­kaļ vietā! Un aizbērsim atkal mūsu ciema kunga veļu gultu.

— Nē, — Vālodze pretojas. — Mums jāizrok ķēniņa

kauli.

— Kāpēc?

— Tie jāgulda eglājā, pie savējiem. Še mitra vieta, drēgna dusa.

— Vai tas piederas?

— Tā vajag.

— Dari! Tu labāk zini.

— Ej izroc kapu ciema smiltainē — starp mūsu aiz­gājējiem! Tur ciema kunga vieta… Lai paliek lāpsta! Ņem citu! Mēs pa tam kaulus izraksim.

Ermanis aiziet.

Kad tas nozūd birzē, Vālodze pagriežas pret Trūdi. Ilgi raugās viņā ciešu, apgarotu skatu. Tad uzliek roku meičai uz pleca.

— Tu, Trūde, mums esi debestēva sūtīta. Tu diev- reģe. Tu nāksi manā vietā.

— Bet tu?

— Tad jau gulēšu veļumātes klēpī.

— Kā zini to?

— Es jūtu. Tātad zinu.

— Vai likteņzīmes lasi?

— Jā. Arī tu to mācīsies.

Jaunā meiča un sirmgalve kopīgi ķeras pie kapa at­rakšanas. Maz atlicis no senču ķēniņa pīšļiem: galvas­kauss, daži kauli, kaklarota un ķēniņzobens. To visu

Trūde saņem priekšautā un nes uz ciema miroņsētu — eglājā.

— Vai labi kaulus pārrakt citā kapā? — ejot jautā

Trūde.

— Nav labi, bērns. Bet šoreiz vajag tā.

— Še, purva malā, drēgna dusa.

— Ne tādēļ. Kaut gan teicu vecamtēvam tā.

— Kādēļ tad?

— Lai veļu starpā būtu miers un saderība. Lai viena saime justos mūsu mirušie un seno mūžu gari. Tu pati pieredzēji pagājušo nakti strīdu veļu starpā pie rijas durvīm. Tā nebūs vairs, ja ciema kungs būs citu vidū.

Visam ciemam piedaloties, smiltājā gulda seno Ugā­les valdnieku. Blakus ciltsmātei Annai.

* * *

Līdz ziemas saulgriežiem vēl nav īsta sala. Tad uz­krīt sniegs un Ermanis taisās uz Ventspili ar labību, kas šogad brīnum bagātīgi paauguši, ka nav kur likt. Bez tam šis tas nepieciešams jāpārved no pilsētas; arī sāls aptrūcies.

Viri ber maisos labību, sien nastas zirgu mugurā un dodas vērī. Ermanis ir ceļavedējs. Tas pazīst biezokņus labāk par dēliem un mazdēliem un prot arī bez takas atrast eju mūžamežā.

Pēc pusdienas gājiena pamazām drūmā vēra daba mainās. Sākas priežu sils; koki retāki, un ceļš vieglāks. Priekšā paspīd klaja vieta — apsniguši tīrumi. Aiz tiem vientuļas meža mājas.

Te iebūvējušies ļaudis, mežinieki, kaut gan tālu no apdzīvotiem apvidiem, tomēr nav gluži nošķirti no pa­saules kā Ermaņa ciems. Te ved braucams ceļš uz āru. Te šad tad atklīst kāds ciemiņš.

Vīri ar nastām apkrautiem zirgiem iegriežas meža māju pagalmā. Tiem pretim iznāk saimnieks, zemnieks vienos gados ar Ermani. Viņš ir rados ar vēreniešiem, vairākas reizes pat bijis viņu ciemā. Viens no tiem nedaudzajiem, kuri zina Sumpurņu ciemu. Viņš sir­snīgi apsveic ciemiņus, palīdz atraisīt maisus no zirgu mugurām, nokraut zem jumta un tad lūdz visus namā.

Ermanis noraida piedāvājumu:

— Paldies, Silzemniek. Nevaram kavēties. Gribam Šodien vēl otrreiz atnākt ar labību.

— Tad arī jums laba raža?

— Kā vēl nekad.

— Tāpat man dieviņa svētība. Aizvedu jau vezuma rudzu uz Ventspili. Lielu naudu maksā tagad. Kā ne? Visā zemē bads sākas.

— Pārāk ieilgst šis karš. Deviņus gadus pat bagātā Kurzeme nespēj uzturēt divus naidīgus karaspēkus, un pašu ļaudis arī grib ēst.

— Tātad tu vēl nāksi otrreiz?

— Šodien. Ritu arī divreiz.

— Tad man nebūs tik daudz ragavu, ar ko visu to bagātību aizvest uz Ventspili.

— Mans dēls Uģis un mazdēls Briedis paliks pie tevis pagatavot vēl pāris ragavu. Tad pietiks.

— Ja tā, tad labi.

Uģis un Briedis paliek Silzemniekos, bet Ermanis ar pārējiem vīriem un zirgiem atgriežas mājās. Nu, kur sniegā iemīta taka, nav vairs katram zirgam vajadzīgs savs vedējs.

Krēslā atkal atnāk meža ļaudis ar nastām. Pārnakšņo Silzemniekos. Tāpat nākošā dienā un trešās dienas rītā piekrauj saimnieka, kā arī Uģa un Brieža uztaisītās ragavas. Ermanis ar vecāko dēlu Sumbri un tā dēlu Briedi brauc uz Ventspili. Pārējie ar atlikušajiem zir­giem paliek Silzemniekos gaidīt braucējus atgrieža­mies. No lielajiem ceļiem jāizvairās, jo te var gadīties sastapt karaspēka nodaļas. Labību atņemtu, jo izsūktā zeme vairs nespēj paēdināt karotājus un tie ņem ar varu, kur kas ņemams.

Beidzot ragavu rinda sasniedz aizsalušo Ventu. Pār to ved ziemas ceļš. Otrs krasts ir klajš, un tikai tālāk uz pilsētas pusi redzams mazs meža pudurs.

— Tur, mežā, mums jānogaida vakars, — saka Er­manis un laiž priekšējo vezumu lejā uz ledu.

Viņi pārbrauc upi un iegriež mežiņā. Tad vectēvs atstāj dēlu un dēladēlu pie zirgiem un pats iet kājām uz pilsētu sarunāt tirgotāju, kurš zina, kā nogādāt la­bību Ventspilī un kā to noslēpt. Pašiem vest būtu tik­pat kā savu mantu zaudēt.

Jau krēsla, kad atgriežas Ermanis ar Ventspils tirgo­tāju. Tas aprauga maisus un uz vietas noskaita labu sauju dukātu. Labība ir pārdota, un tagad tā pieder tirgonim. Zemnieki droši brauc uz pilsētas vārtiem. Nakti kareivji guļ, un ar vārtsardzi jau viss ir nokār­tots. Meža ļaudis novieto zirgus un apmetas pie tirgo­tāja jumta kambarītī.

No rīta meža ciema ļaudis, pabarojuši zirgus, iet apskatīt pilsētu un iepirkties. Vectēvam Ērmaniin Ventspils ir labi pazīstama. Tēvs — Sumbrs arī te vai­rāk reižu bijis. Bet dēls — Briedis, pasauli neredzējis, kā brīnumos raugās milzīgajā: ciemā, kur māja pie mājas — daža pat divos stāvos, kur paceļas akmeņa pils mūri ar torni simtgadīgu koku augstumā, kur ļau­dis nāk un iet pa šaurajām spraugām namu starpās. Pirmo reizi viņš redz arī kareivjus.

— Tie zviedri?

— Nē, mazdēliņ, — Ermanis paskaidro. — Zviedri atkal, jau otru reizi, esot izdzīti no zemes. Šie te ir krievi.

— Un kādi izskatās zviedri?

— Tāds pats cilvēks vien ir. Tikai katriem savādas drēbes un cepures, citāda valoda,

— Tu proti krievu valodu?

— Nē.

— Bet zviedriski proti?

— Ar tiem bija darīšanas. Veselu gadu karojām pret viņiem — hercoga Jēkaba laikā. Iemācījos.

— Tādēļ tev arī iedots pavārds: Zviedris.

— Tas dots jau manam vectēvam.

— Un paliek tāds pats arī manam tētim un man?

— Jā. Bet mums mežā tas ir lieks.