RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

— Nepatīkamas lietas, cienība! — viņš saka, ienāk­dams mācītāja istabā.

— Vai Trūdei kas noticis? — vecā vīra balss dreb.

— Jā un nē.

— Kā to saprast? Stāstiet, dieva dēļ!

— īstenībā man tas nebūt nepienāktos, jo jūs, cie­nība, arvien esat bijis tādos pašos uzskatos kā mūsu raganu tiesneši.

— Kādos, amtman, kādos?

— Kā apmelotas sievietes jāpataisa par raganām un jāstiepj sārtā.

— Vai tas varbūt varētu zīmēties uz Trūdi?

— Jā.

Tēvs saļimst krēslā, Sarfenbergs mierīgi nosēžas tam pretī otrā un turpina:

— Ne jūsu dēļ, cienība, esmu še, bet gan tādēļ, lai darītu reiz galu tām nejēdzībām, kas paris gadsimtu jau māc mūsu pilsētu… Jūsu meita esot kādā tumšā nakti pa gaisu uz slotas kāta aizjājusi uz Sumpurņu ciemu.

— Nav taisnība! — Huneks izdveš.

— Tā ir saprātīga valoda. Tātad viņa būs kārtīgi, kā visi cilvēki, aizgājusi turp kājām? Varbūt līdz ve­cajam zemniekam un savai audžumāsai?

— Nē, nē. Trūde aizbrauca pie radiem uz Jelgavu.

— Jo labāk. Tātad nekāda pamata nav nejēdzīgajām baumām.

— Nav, amtman, nav!

— Klausieties tālāk! Dažas plānprātīgas mēlneses nesen esot griezušās pie raganu tiesas ar ziņojumu, ka jūsu meita atrodoties Sumpurņu ciemā un naktīs atli­dojot uz Pilteni žņaugt vienas bērnu, slaukt otras kazu. Tiesneši šorīt apspriedušies nodot Trūdi Huneku sārtam.

— Bet Trūdēs nav še, Piltenē!

— Tādēļ tie nolēmuši viņu sadedzināt in etiigie — tēlā.

— Dievs kungs!

— Sī nejēdzība jums jānovērš, cienība. Es ceru, ka sava bērna dēļ atmetīsiet savus līdzšinējos uzskatus.

— Jā, jā! … Sakiet, kas man jādara …

— Jums jāiesūdz tiesā pašas mēlneses. Lai tās pie­rāda savu apgalvojumu patiesību vai lai atzīstas savā muļķībā un ļaunprātībā un saņem par to sodu. Sāds piemērs būs brīdinājums visiem māņu un tenku izpla­tītājiem, un varbūt reiz Piltenē beigs kūpēt raganu un burvju sārti.

— Visu, visu es darīšu, amtman! — Huneks pieceļas un satver viesa roku. — Pateicos, ka atnesāt man šo ziņu un devāt padomu.

Sarfenbergs atvadās un aiziet ar savu vilku.

Vecā mācītāja salīkušais stāvs liekas mazliet tais­nāks pastiepies. Viņa gurdās acis kļuvušas dzīvākas: tanīs iemirdzas tās pašas dzirkstītes, kas līdz šim mir­dzējušas, raganas, burvjus un dēmonus nosodot, tikai šoreiz viņa nodoms ir pretējs: aizstāvēt un attaisnot par raganu apsūdzēto — savu meitu.

Huneks pa paradumam sāk staigāt — kā arvien, kad kaut ko pārdomā.

«Kā Piltenē uzoduši, ka Trūde aizbēgusi uz Sum­purņu ciemu?» viņš prāto. «Ģerda tak tādas lietas ne­vienam nekad nestāstīs… Bez viņas tikai vēl Volfu Gotlībs to zina. Vai tas būtu pļāpājis, neraugoties uz svinīgo solījumu turēt muti?»

Viņš sauc māsu satraukti, skaļi:

— Gerda! Gerda!

Tā ienāk; bailīgi:

— Kas ir, Gosvin?

— Aizej pie Volfiem! Mēģini satikt Gotlību! Saki, lai tūlīt atnāk pie manis!

Gerda aizsteidzas. Mācītājs turpina staigāt pa istabu, pārdomādams, kādus argumentus likt priekšā tiesne­šiem Trūdēs attaisnošanai.

Drīz ierodas Gotlībs. Aizelsies. Viņš steidzies. Var­būt kādas ziņas no Sumpurņu ciema un līdz ar to var­būt arī kaut kas par Mariju.

Huneks saņem Volfa dēlu nelaipni.

— Vai viņš man nevar pateikt, kā tas nāk, ka Pil­tenē runā, it kā mana meita būtu aizlaidusies uz to Sumpurņu ciemu?

— Kā lai es to zinu, cienība?

. — Tā? Man šķiet, ka viņš vienīgais kaut ko varētu būt izpļāpājis.

— Cienība, es ne vārdiņa neesmu kādam ieminējies par to, ko solījos paturēt pie sevis.

— Tad gan laikam es pats bušu izlaidis tās baumas par savu bērnu?

Ilgi Gotlībs liedzas. Velti viņš mēģina mācītāju pār­liecināt par savu nevainību. Tad pēkšņi kaut ko iedo­mājas.

— Tikai tā var būt!

— Kas?

— Es zinu tenku palaidēju!

— Kurš tas ir?

— Venta atraitne. Torīt, kad jūsu audžumeita aiz­gāja ar veco sumpurni un Trūde tiem sekoja gandrīz uz pēdām, es gāju nopakaļ un austošā gaismiņā pama­nīju ap mazo mežu nākam pa taku Venta atraitni. Tā bija redzējusi Trūdi ejam pakaļ Marijai. Citādi nevar būt, jo neviens cits torīt mūs nesastapa.

— Vai viņš būs ar mieru pie tiesas apliecināt, ka Ventene ir baumu izlaidēja?

— Jā. Jo cits neviens torīt nav jūsu meitu redzējis.

— Labi… — Huneks ievelk elpu un uzliek roku jauneklim uz pleca. — Gotlīb! Viņš tak pazīst Trūdi un tāpat pazīst manu audžumeitu. Es bieži esmu redzējis jūs tērzējam. Lai viņš saka no sirds: vai manā namā var izaugt raganas?

Jaunais Volfs piesarkst, mācītājam pieminot Mariju sakarā ar raganām. Šādu domu viņš nevar pieļaut.

— Nē, cienība! — viņš iesaucas. — Tā ir nekrietna apmelošana.

— Un tātad viņš palīdzēs man?

— No visas sirds.

•— Viņš zina, ka Trūde nav aizgājusi līdz Marijai pie viņas tēva, bet aizceļojusi uz Jelgavu? Viņš mani saprot?

— Es pats viņu pavadīju uz turieni!

— Tad viss būs labi. Tie ir nepieciešami meli, lai sagrautu netaisnību.

— Bet, — Gotlībs apķeras, — es nevarēšu gaidīt uz tiesu. Man steidzami, jau rīt, jāaizceļo uz Lībeku sa­ņemt no kāda turienes tirgotāja tēvam pienākošos naudu par pārdotām precēm.

— Rīt varēsi braukt, jo jau šodien visam jābūt no­kārtotam. Ejam!

Mācītājs tver spieķi un cepuri.

Gotlībs nenožēlo, ka iepinies šai lietā. Viņš pat iede­gas apņemšanā panākt Trūdēs attaisnošanu. Tad viņam būs iemesls atkal doties briesmīgajā ceļā uz vēra bie­zokņiem, nonest Trūdei ziņas par notikušo, redzēties ar Mariju un pierunāt to atgriezties Piltenē. Tikai viena lieta viņu nospiež: rīt jāaizceļo. Tēva apstākļi ir galīgi sašķobījušies. Nauda ļoti vajadzīga. Bet viņš steigsies ātrāk atgriezties. Un tad jāizšķiras viņa dzī­ves laimei.

# * *

Stundas laikā jau visa Piltene zina, ka mācītāja Gosvina Huneka meita izrādījusies par raganu, ka tā dzīvojot Sumpurņu ciemā un ka tiesa nolēmusi viņas tēlu sadedzināt uz sārta.

Kad Huneks ar Volfu Gotlību parādās uz ielas, tos pavada ļaužu skati un sačukstēšanās. Neomulīgi top abiem raganu tiesnešiem rātsnamā, redzot ienākam šo­rīt notiesātās raganas tēvu — savu līdzšinējo domu­biedru un īsto idejisko iedvesmotāju.

— Mēs patlaban taisījāmies jūs apciemot, mācītāj, — saka vecākais, bezzobainais Ādams Kunce.

— Mums ļoti bēdīga vēsts, — piebilst otrs, vēl jau­nais Hanss Klēvers.

— Zinu jau jūsu vēsti! — Huneks saslejas un runā, acīm degot. — Tā ir kauna lieta, kungi, ka uz ne­krietnu mēlnesību pamata spriežat tiesu, iepriekš ne­griežoties pie manis! Sakiet — kas izlaidis nelietīgās baumas par manu meitu?

Tiesneši parausta plecus.

— Visa pilsēta runā, ka jūsu meita apmetusies tai dēmonu ciemā.

— Visa pilsēta nevar būt redzējusi viņu tur. Varbūt daži, varbūt viens — ja gribam pieiet loģiski pat šādai aplamībai.

Bezzobainais Ādams Kunce viltīgi pasmaida.

— Bet kopš pavasara Trūde Huneka nav redzēta Pil­tenē. Kur viņa ir?

— To jums pateiks rātskunga Volfa Gotlībs.

— Trūde ir Jelgavā, — Gotlībs saka mierīgi.

— Kā viņš to zina?

— Es pats viņu uz turieni pavadīju.

Tiesneši saskatās, un viņu sejas pēkšņi pārvēršas.