RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Atkal Briedis satver Marijas roku. Šoreiz paspie- diens ir spēcīgāks, un meičai pārskrej trīsas pār mu­guru. Saviļņoti viņa pieceļas, lai atsvabinātos no mo­košās sajūtas, kas viņu māc, klausoties puiša mīlas vārdos. Viņa tak bija solījusies Volfu Gotlībam, to viņa mīlēja …

— Man jāiet apraudzīt tēvu. — Marija pārvelk ar delnu pār pieri.

Durvju priekšā viņa atbalstās pret stenderi kā aprei­busi un pārdomā, ko darīt, kā izturēties, lai atvēsinātu Brieža mīlas dedzību. Viņš tak ir tik labs pret viņu, tik krietns, tik cēls, ka nedrīkst to sāpināt. Un, tikai Brie­dim pateicoties, viņa vēl dzīva. Tas savu dzīvību lika ķīlā viņas dēļ.

Pēkšņi viņai ienāk prātā viens ceļš, kā iziet no mo­košā stāvokļa. Viņa dodas uz tēva kambari.

Kaspars sēž pie sava parastā dienas darba: grebj kausus, karotes. Meita piesēstas līdzās.

— Tēt, — pēc brītiņa viņa saka smagi. — Vai tev nebūtu labāk atgriezties Piltenē?

— Ko tur darīšu, bērns?

— Tur ap tevi būs vairāk cilvēku. Te sēdi viens pats kā āra koks.

— No kā tur pārtiksim?

— Taisīsi traukus, mājas lietas.

— Tā ubagu maize, Māriet… Bez tam es nevaru no šejienes aiziet.

— Tevi aizvedīs. Cels zirgā.

— Ne kāju dēļ es domāju.

— Kādēļ tad?

— Ermaņa dēļ nevaru atstat viņa mājas. Lai gan pats neapzinos tam sevišķa labuma daudz darījis, bet viņš pastāv uz to, ka esot mans parādnieks un jutīšo­ties sirds dziļumos apbēdināts, ja nepieņemšot viņa pajumti vecumdienās. Šo mājiņu viņš pats pagājušo rudeni, kad pārnācām, man — un ari tev — uzcēla. Te mums jādzīvojot; man līdz savam mūža galam un tev, kamēr iziesi pie vīra.

Marija sēž vēl smagāku sirdi, nekā bija atnākusi. Viņa nojauš, ka viņas liktenis te izšķirts: Ermanis no­domājis viņu izprecināt, protams, tikai kādam no sa­viem dēludēliem, jo, kā Briedis nule pastāstīja, ciema likums ir tāds, ka te mājasvieta var būt vienīgi cilts piederīgiem un viņu ieprecētām sievām vai vīriem. Marija, te dzīvodama, nevar apprecēties ar sveši­nieku … Un viņas tēvs, apstākļu spiests, piekrīt Er­maņa — vai nu jau izteiktam, vai tikai iedomātam — nodomam.

— Saki man, bērns, — pēc ilgāka klusuma brīža tēvs bažīgi paraugās Marijā, — vai varbūt tev nav uz­nākusi vēlēšanās atgriezties Piltenē?

— Nē, nē, — meita ātri noraida tēva aizdomas. — Te ir ļoti jauki.

— Tad manis dēļ neraizējies. Es pateicos debestē- vam, ka pēc savas nelaimes varu vēl justies laimīgs. Un tas tikai te iespējams.

Marijas vienīgā cerība ir izgaisusi. Tak vēl viņa pār­domā:

«Es varēju tēvam atzīties, ka mīlu Volfu Gotlību. Varbūt tad viņš ļautu man vienai iet uz Pilteni… Bet mana sirds nepieļauj atstāt tēvu te — vienu, vārgu … Es nespēju tā darīt kā Trūde. Es mīlu tētiņu. Protams, arī Trūde mīl savu tēvu, bet viņu starpā nav tās sa­skaņas, nav tā tuvuma kā man ar manu tēti. Mācītājs dziļā naidā apkaro to, pēc kā tiecas un ilgojas viņa meitas sirds. Viņš ir ciets, auksts, noslēdzies pret savu bērnu. Protams, bez visa tā atkal atgrieztos mājās, ja nebūtu iemīlējusi Tauri. Viņa vēl nesen ieminējās par māju, bet nu ir laimīga te… Ak, es neatrodu izejas no sava smaguma, no savām bēdām!… Ja aizeju uz Pilteni, tad izrādu nepateicību savam dzīvības glābē­jam un apbēdinu tēvu. Ja izeju pie Brieža, es salaužu savu sirdi un laužu Gotlībam doto solījumu. Jā… Ak dieviņi Kāds tad būtu trešais ceļš? … Un tomēr ir tre­šais ceļš: palikt te un atteikt Briedim ar labu. Teikt, ka gribu mūžu nodzīvot vecās meitās. Tad Briedis, kaut gan apbēdināts, nejutīsies apvainots; tēvs būs apmie­rināts, ka palieku pie viņa; un Gotlībs — nu, Gotlībam arī jāuzņemas daļa no mana likteņa smaguma un jāsa­mierinās … Visbeidzot, vectēvs Ermanis — tas nevar man pārmest, ka nesu savu dzīves ciešanu nastu tā, kā spēju …

Tā tikusi ar sevi galā, Marija atstāj tēvu. Pagalmā viņa gluži nomierinās un, padzirdējusi vērī skanam dziesmu, iet uz laipām sagaidīt mājiniekus, kuri atgrie­žas no darbiem, jo saule jau slīd uz vakara pusi.

Drīz meža stigā parādās ganāmpulks. Tam seko dar­binieki ar zirgiem. Līdz tek mazie bērni, ziedu nasti- ņas saplūkušies vēra pļavā. Kā beidzamie nāk Trūde ar Tauri roku rokā.

Marijas sirds sažņaudzas.

«Tie ir laimīgi!» Viņa nopūšas. «Bet es?… Laima cilvēkam jau šūpulī nolemjot viņa dzīvi, saka Briedis. Pie mana šūpuļa būs stāvējusi ļaunā Nelaime…»

Mācītājs Huneks staigā pa savu istabu nemierīgās pārdomās. Divu mēnešu laikā, kopš Trūde aizbēgusi, viņš ir manāmi salīcis un novecojies. Torīt, kad krust­māte Gerda tam drebošām rokām bija pasniegusi uz Trūdēs istabas galda atrasto zīmīti, viņš no sākuma bija apstulbis, bet tad, izlikdamies vienaldzīgs, teicis caur sakostiem zobiem:

— Tad jau labi. Viņa droši vien tur sastaps savu vecmāmiņu.

Tāpat nedēļu vēlāk, kad pie viņa ieradās Volfu Got­lībs, novārdzis, saņurcītās drānās, ar bisi plecā, tikai pēc ilgas, izmisuma pilnas maldīšanās izkļuvis no vēra, — kad rātskunga dēls tāds vēlā vakarā pie viņa ieradās, Huneks ar saltu smaidu bija uzklausījis Trū­dēs sūtītos sveicienus un mierinājuma vārdus, kā arī Gotlība ceļojuma piedzīvojumu atstāstījumu.

Gotlībam atvadoties, mācītājs bija griezīgi iejau­tājies:

— Kāpēc viņš nakti pie manis nāk ar šīm jaukajām vēstīm? Vai varbūt arī viņam nav tīra sirdsapziņa?

— Kā jūs, cienība, domājat?

— Es domāju: vai arī viņš tur nav pinies ar ļauniem gariem?

— Es tikai sekoju abām jaunavām, lai zinātu, kur tās atrodas.

— Un kādēļ tas viņam jāzina?

— Varbūt jūs, cienība, gribēsit vest savu meitu mājās. Tad varu pakalpot ar ceļa aprakstu.

— Lai viņš apmierināsi Tādas domas man galvā nav ienākušas.. Es tikai labprāt vēlētos zināt, kā viņš nakti atrada izeju no biezokņa, kad sešās gaišās dienās maldījās?

— Es, cienība, dienu iztiku no vēra, bet tepat aiz pilsētas nogaidīju krēslu, negribēdams šādā izskatā rā­dīties ļaudīm. Es varēju, protams, pirms pāriet mājās un pārģērbties, bet, domādams, ka jūs labprāt ātrāk kaut ko dzirdētu par pazudušo Trūdi, uzdrošinājos vis­pirms pienākt te.

•— Tā? … Man tas vienalga, kad viņš atnāk — šo­dien, rīt vai pēc mēneša. Bet ticu, ka viņš gribējis vie­nīgi labu … Tikai to es viņam liktu pie sirds: tā kā viņš pats labprāt nevēlas laist ļaudīs valodas, ka bijis tanī Sumpurņu ciemā, tad, es ceru, viņš nevienam arī nestāstīs,' ka mana meita uz turieni aizgājusi. Vai viņš saprot mani?

— Pilnīgi, cienība. No manas mutes par jūsu meitu nenāks ne pušplēsts vārdiņš.

— Labi. Mana meita ir aizbraukusi pie radiem uz Jelgavu. Tā es visiem stāstu, kas par viņu apprasās.

— Es arī tā dzirdēju. — Gotlībs bija paklanījies un gājis.

Tā tas bija toreiz. Ass, strupjš un nelaipns Huneks bija pret Gotlību Volfu. Tagad viņa sirdi pilda bērniš­ķas ilgas:

«Kaut jel rātskunga dēls mani apciemotu! Kaut viņš vēlreiz atkārtotu to, ko Trūde tam likusi pateikt… Varbūt tas atņemtu mocošo sirds nemieru, kāds mani nobeidz…»

Piepeši nodun durvju klauvēklis.

«Tas būs Gotlībs Volfs!» Huneks, priecīgi uztrau­cies, steidz pats atvērt.

Bet viesis nav Gotlībs. Pie durvīm stāv amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku.